Manas atsauksmes par izrādi “Maģijas atslēgas” Rīgas Krievu teātrī

Skats no izrādes “Maģijas atslēgas”

Teātra netveramā daba

Aprīļa pirmajā nedēļā uz Rīgas Krievu teātri devos ar šaubām. Ilgu laiku tur nebiju kāju spērusi. Iemesli dažādi: laika trūkums, kompānijas neesamība un viens no galvenajiem – bailes, ka nespēšu tikt galā ar izrādes valodu. Uzreiz atklāšu, ka mana dzimtā valoda ir latviešu un, kad studēju bakalauros un devos biežāk uz Rīgas Krievu teātri, manas krievu valodas zināšanas bija vidējas (nu, bēdīgas). Tā pagātnes rēgu vajāta devos uz izrādi “Maģijas atslēgas”, ko rāda lielajā zālē ar latviešu subtitriem. Pēc izrādes noskatīšanās sapratu, cik muļķīgas bija manas šaubas – visu sapratu un pilnībā spēju izdzīvot stāstu arī bez ideālām krievu valodas zināšanām.

“Maģijas atslēgas” stāsta par talantīgā krievu aktiera, režisora un teātra mākslas pedagoga Mihaila Čehova raibajiem dzīves līkločiem un teātra netveramo dabu. Lugu pēc teātra pasūtījuma sarakstījis dramaturgs Mihails Durņenkovs. Iestudējuma autore ir Marina Brusņikina un uz skatuves redzami septiņi talantīgi aktieri: Jevgeņijs Korņevs, Aleksandrs Maļikovs, Aleksejs Korgins, Ivans Kločko, Maksims Busels, Jana Herbsta un Olga Ņikuļina. Divās stundās un četrdesmit minūtēs aktieri iejūtas neskaitāmos tēlos, atdzīvina meistara Mihaila Čehova atmiņas un tik azartiski spēlējas ar dažādiem teātra paņēmieniem, ka negribas, lai izrāde kaut kad beigtos. Tieši šī spožā dzirksts aktieru acīs padara izrādi rotaļīgu un skatītājam tik baudāmu.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Kaka Bjaka un pavasaris”

 

Izrādes afiša

Par pavasari, runājošiem kaķiem, un jautru izrādi bērniem

25. marta rītā es un astoņgadniece devāmies uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “Kaka Bjaka un pavasaris”, kas pirmizrādi piedzīvoja 17. martā. Izrāde balstās uz igauņu rakstnieka un dramaturga Andrusa Kivirehka brīnumu pilnajām pasakām, kuras uz eksperimentālās skatuves iedzīvina divi aktieri: Jana Herbsta un Aleksejs Korgins. Dramatizējuma autors, režisors un mākslinieks vienā personā ir Jānis Znotiņš, kurš pēdējos gados aktīvi iestudē atraktīvas izrādes bērniem (“Kaka un pavasaris”, “Mazais ganiņš”, “Vafeļu sirdis” u.c.). Izrāde notiek krievu valodā.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Aizputes hronikas”

Festivāla “Eju meklēt” afiša

No 15. līdz 18. martam norisinājās Starptautiskais bērnu un jauniešu profesionālo teātru festivāls “Eju meklēt!”. Festivāls norisinājās otro gadu un tika piedāvātās daudz un dažādas izrādes no Igaunijas, Dānijas, Zviedrijas un Latvijas māksliniekiem. 16. martā uz Rīgas Teikas vidusskolu bija atceļojusi Aizputes teātra studija “Panda”, kas piedāvāja noskatīties savu jaunāko izrādi “Aizputes hronikas”.

Par festivālu zināju laicīgi un dažas izrādes jau biju redzējusi iepriekš, tāpēc šoreiz mana izvēle, kuru izrādi apmeklēt, balstījās uz norādīto mērķauditoriju (14+) un aktivitātēm Facebook kontos. Tātad uzķēros uz labāko reklāmu. 🙂 Gribējās redzēt, cik precīzu mūsdienu jauniešu realitāti spēs notvert dramaturģe Sandija Kalniņa un kā jaunie aktieri to spēs attēlot. Uzdevums nav viegls, jo teātra studija pastāv salīdzinoši neilgi – 2 gadus, bet tas arī nedod nekādas atlaides.

Izrāde “Aizputes hronikas” stāsta par Aizputes jauniešiem, viņu ikdienas dzīvi, kur nekad nekas nenotiek, kā jau tas mazpilsētā pierasts. Stereotipi par Latvijas mazpilsētām sabiedrībā ir diezgan dzīvi. Bezdarbs, nodzērušies cilvēki, jaunieši bez ambīcijām ir tikai daži piemēri no visa raibā klāsta, kas tiek automātiski piedēvēti ļautiņiem no “ģerevņas”. Bet stereotipi bieži vien ir pilnīgi aplami un absurdi. Caur asprātīgām situācijām un dialogiem izrādē tiek apspēlēti arī šie stereotipi.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par Leļļu teātra izrādi “Zelta zirgs”

Visus stereotipus un aizspriedumus atstājiet mājās.

Skats no izrādes “Zelta Zirgs”

Pirms mēneša bija iespēja redzēt Dudas Paiva režisēto “Zelta Zirgu”, kas atdzīvināts ar lielām divmetrīgām lellēm un patiešām šoreiz nav domāta bērniem. Ļoti pretrunīgas atsauksmes sabiedrībā ir radījušas vēlmi iet un noskaidrot, kā tad tur īsti ir. Manuprāt, ja cilvēki ir izkustināti un cienījamā vecumā ir gatavi aiziet uz Leļļu teātri, tas jau vien ir sasniegums!

Ar Leļļu teātri man tā arī nav izveidojušās tādas pozitīvas attiecības. Atzīstos, par maz tur būts un maz redzēts. Pie vainas neveiksmīgā izrāde “Pavasara atmoda”, kas bija skatāma pirms kādiem 3 gadiem, kas neradīja vēlmi tur atgriezties, un tas, ka man vēl nav bērnu, ko vest uz turieni. Bet šis ir pagrieziena punkts mūsu attiecībās. 🙂 Kopš šī brīža es aktīvi sekošu līdzi arī Leļļu teātra aktivitātēm, kaut vai tāpēc vien, ka Kultūras akadēmijā tiek gatavots jaunais leļļinieku kurss.

“Zelta Zirgs” režisora Dudas Paiva izpratnē ir pārvērties par ļoti mūsdienīgu stāstu par to, kā izdzīvot šajā samaitātajā sabiedrībā, kur īstu cilvēku un patiesu attiecību ir gaužām maz. Šis teikums pasaka daudz un tajā pašā laikā nepasaka neko, tāpēc labāk būtu, ja pirms izrādes skatītāji būtu iepazinušies ar Raiņa lugas sižetu par Saulcerīti un Antiņu. Kas ir tas, kas padara Raiņa tekstu tik dzīvu un saprotamu 21. gadsimtā? Tā ir nežēlība un skarbā realitāte, kas iestarpināta starp nemirstošā dižgara rindām, kura pasakas žanru aizstāj ar tādu kā kriminālhronikas, detektīva vai politiskas drāmas žanru. Ir interesanti sekot viņu radītajam stāstam, kurā Raiņa teksts pēkšņi iegūst citu nozīmi un izmantotā leļļu tehnika to tikai paspilgtina. Es beidzot spēju saredzēt un sadzirdēt vairāk par naivās Saulcerītes un Antiņa vaimanām, un tas ir pateicoties režisoram Dudam Paivam un dramaturgam Matīsam Gricmanim.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par Nacionālā teātra izrādi “Trīs māsas. Refleksija”.

Palasīsim Čehovu.

Reklāmas foto no izrādes “Trīs māsas. Refleksija”

Dodoties uz izrādi “Trīs māsas. Refleksija” 21. novembrī (pirmizrāde notika 12. oktobrī), esmu sagatavojusies ļaunākajam – ka būs bezgala mokoši un garlaicīgi, ka neko nevarēs dzirdēt, visticamāk aizmigšu un vakars būs izbojāts. Zinot visus šos apstākļus, esmu labi paēdusi (arī man blakus sēdošā dāma cenšas ātri pieveikt mazo trauciņu ar siļķi kažokā pirms izrādes sākuma), izgulējusies un apbruņojusies ar pacietību, un tas viss ne jau tāpēc, ka nespētu pieļaut sev tīkamā režisora Vladislava Nastavševa neveiksmi. Nē, vienkārši gribu būt moža un saprast, kuri puzles gabali neliekas kopā un kāpēc, un vai būtu iespējams darīt kā savādāk, lai teātra brīnums piedzimtu.

Mazs trauksmes signāls ir nepilnā zāle, kur aizpildītas sēdvietas pilnībā ir tikai parterā, atstājot tukšus caurumus pirmajā un otrajā balkonā. Tātad tauta runā. Pēc pirmā cēliena zāle paliek vēl tukšāka, bet demonstratīvi durvis neviens necērt un skaļi neviens nebļaustās gaitenī par sabojāto vakaru, tikai klusi apģērbjas un dodas mājup. Pat zinot, ka obligāti jāredz izrāde visā tās garumā, prātoju, vai es būtu viena no tiem, kas dotos prom pēc pirmā cēliena. Un atbilde ir – nē.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par JRT izrādi “Pēdējā Ļeņina eglīte”.

Pēdējais Ļeņins citiem, pirmais – man.

20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī savu pirmizrādi piedzīvoja filozofa Ulda Tīrona iestudējums “Pēdējā Ļeņina eglīte”. Tas bija otrais jauniestudējums, kas tapis jaunajās JRT, bet bijušās Tabakas fabrikas telpās. Lielās pārmaiņas piedzīvojušais teātris un trupa, kas zaudējusi vairākus labus kolēģus, liekas, nu ir gatava jaunam darba cēlienam. Un šī izrāde, manuprāt, ir spēcīgs pieteikums tam ar savu diskutablo pētāmo objektu – Ļeņinu, ekstravaganto, neierasto spēles stilu un aktieru saliedētību.

Ir pagājušas gandrīz četras nedēļas kopš pirmizrādes un jau tagad sabiedrībā valda divi diametrāli pretēji viedokļi par redzēto (protams, nevaru garantēt, ka visi, kas interneta komentāros bļaustās ar savu viedokli, ir izrādi redzējuši). Vieni apgalvo, ka tas ir pilnīgi jauns veids, kā paskatīties uz varoni – slepkavu Ļeņinu un sevi, kas viņa “gaismā” ir uzaudzis un dzīvojis, citi – ka, tas ir slavinošs cildinājums briesmīgam cilvēkam, nesaskatot tur ne kripatiņu ironijas. Vēl ir tādi, kas mēģina savas domas ielikt vienā vai divos vārdos, piemēram, mēsls, sūds, šizofrēnija un bezcerīga izrāde. Nepievēršot vērību pēdējiem, vairāk pati sliecos uz pirmo cilvēku grupu, kaut arī pati neesmu dzīvojusi tajā laikā un sevi ar Ļeņinu nesaistu. No vienas puses, žēl, ka man nav to asociāciju, lai izrāde uz mani iedarbotos emocionāli, no otras puses, tas dod man iespēju izrādi skatīt kā aizraujošu elementu puzli, kuru pati varu likt, kā vēlos. Un vispār būtu muļķīgi žēloties, ka neesmu dzīvojusi padomju laikos, neesmu baudījusi komunisma augļus, kas sagrauj cilvēka individualitāti un runas brīvību.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par DDT izrādi “Kas notiks rītdien?”

Skats no DDT izrādes “Kas notiks rītdien?”

2016. gada 12. decembra vakarā manu mazo pasauli satricināja Dirty Deal Teatro redzētā Jāņa Baloža izrāde “Kas notiks rītdien?”.

Kāpēc tik ilgi neko neesmu rakstījusi? Iemesli daudz un dažādi, bet pēc būtības galvenais ir slinkums un doma, ka neviens tāpat to nelasa un nevienu tas neinteresē. Tad kāpēc šoreiz esmu apņēmības pilna klabināt datora taustiņus un pabeigt iesākto domu?  Jo tas ir svarīgi ne tikai man, ne tikai Latvijai, bet visai pasaulei. (Jā, varbūt izklausās naivi un padumji, bet šāda atmošanās ir labāka par nekādu).

Kas notiks rītdien? Vai uz šo jautājumu kāds var atbildēt ar mierīgu sirdi, nebaidoties par savu vai savu mīļo drošību? Kur ir atrodama drošība? Ja Sīrijā ilgstoši notiek karš, vai Latvijā varam justies pilnīgi pasargāti?

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Svinības” Dailes teātrī

Traģikomēdija, kurā negribas ne smieties, ne raudāt, bet iet prom

Režisors Aleksandrs Morfovs par savu trešo darbu Dailes teātrī izvēlējies Tomasa Vitenberga un Mogensa Rukova filmas “Festen” (“Svinības”) scenāriju, ko pats arī pielāgojis skatuves vajadzībām. Scenogrāfiju veidojis Mārtiņš Vilkārsis. Galvenajās lomās ir Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ķesteris, Rēzija Kalniņa, Indra Briķe, Lauris Dzelzītis un Artis Robežnieks.

Izrādes skatītāji, manuprāt, sadalās divās daļās: tie, kas Vitenberga filmu redzējuši un nesaprot, kāpēc tādi smagi notikumi uz skatuves atrādīti tik absurdi komiski, un tie, kas filmu nav redzējuši un priecājas par košām dzīves ainiņām un sajūsmā klapē plaukstiņas. Tā īsti es nepiederu ne pie vienas no šīm grupām, jo pirms izrādes filmu nebiju redzējusi, bet izrāde man ļoti nepatika. Tā bija tā retā reize, kad tik ļoti gribējās iziet cēliena vidū. Kā tik gaumīgs scenogrāfs, labi aktieri, ievērojams režisors var kopā izveidot ko tik nebaudāmu? Liekas, šoreiz katrs strādājis atsevišķi mājās pēc savas saprašanas un beigās tas viss uzlikts uz skatuves, nedomājot, kādu vēstījumu kopumā tas dos skatītājiem.

Turpināt lasīt →

Kad spārni ir doti, bet putns nelido. Par Nacionālā teātra izrādi “Klūgu mūks”

Kad spārni ir doti, bet putns nelido

Foto- Margarita Germane

Skats no izrādes “Klūgu mūks”

Iesākot Latvijas Nacionālā teātra 99. sezonu, pirmajam iestudējumam ir uzlikts liels atbildības slogs, kas savu svaru diemžēl nenotur. Indras Rogas režisētā izrāde “Klūgu mūks” Nacionālajā teātrī paliks atmiņā pirmām kārtām ar savu ilgumu – 3 stundas un 40 minūtes un otrām kārtām ar pelēki sudrabaino, nomācošo toni. Mūsdienu laikmetā, kur cilvēki vienmēr ir steigā un vēlas no dzīves pagaršot pa druskai no visa, ir drosmīgi iestudēt tik garu izrādi, īpaši, ja tā stāstīs par latviešu vēsturi. Pēdējos gados par daudz, manuprāt, ir gaudulīgi sērīgu filmu par nabaga latviešiem, kas tik daudzus gadsimtus bijuši nospiesti. Es cienu mūsu vēsturi un apzinos, ka varbūt neesmu to filmu auditorija, bet tajā pašā laikā pietrūkst viedokļu dažādības, kas spētu dot plašāku skatījumu uz neviennozīmīgiem vēstures jautājumiem.

Gan Rogas izrāde, gan Ingas Ābeles romāns “Klūgu mūks”, uz kā izrāde balstīta, nav ieliekama kastē ar manis iepriekš nosauktajām filmām un ir saistošs materiāls no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, tas stāsta par dzimtbūšanas atcelšanu, kas nebija tik skaists un rožains laiks, kā skolas mācību grāmatās stāv rakstīts. Otrkārt, centrā ir divas izcilas latviešu personības: mācītājs un literāts Francis Trasūns un lidotājs Jāzeps Baško, kas aizrauj ar saviem sasniegumiem un pieticīgajam latvietim neraksturīgo sapņu lielumu. Un, treškārt, Ingas Ābeles teksts pats ir baudāms, jo valoda ir bagāta ar neskaitāmiem izteiksmes līdzekļiem, kas to vairāk pārvērš tādā kā leģendā vai poēmā.

Turpināt lasīt →