Manas atsauksmes par Nacionālā teātra izrādi “Trīs māsas. Refleksija”.

Palasīsim Čehovu.

Reklāmas foto no izrādes “Trīs māsas. Refleksija”

Dodoties uz izrādi “Trīs māsas. Refleksija” 21. novembrī (pirmizrāde notika 12. oktobrī), esmu sagatavojusies ļaunākajam – ka būs bezgala mokoši un garlaicīgi, ka neko nevarēs dzirdēt, visticamāk aizmigšu un vakars būs izbojāts. Zinot visus šos apstākļus, esmu labi paēdusi (arī man blakus sēdošā dāma cenšas ātri pieveikt mazo trauciņu ar siļķi kažokā pirms izrādes sākuma), izgulējusies un apbruņojusies ar pacietību, un tas viss ne jau tāpēc, ka nespētu pieļaut sev tīkamā režisora Vladislava Nastavševa neveiksmi. Nē, vienkārši gribu būt moža un saprast, kuri puzles gabali neliekas kopā un kāpēc, un vai būtu iespējams darīt kā savādāk, lai teātra brīnums piedzimtu.

Mazs trauksmes signāls ir nepilnā zāle, kur aizpildītas sēdvietas pilnībā ir tikai parterā, atstājot tukšus caurumus pirmajā un otrajā balkonā. Tātad tauta runā. Pēc pirmā cēliena zāle paliek vēl tukšāka, bet demonstratīvi durvis neviens necērt un skaļi neviens nebļaustās gaitenī par sabojāto vakaru, tikai klusi apģērbjas un dodas mājup. Pat zinot, ka obligāti jāredz izrāde visā tās garumā, prātoju, vai es būtu viena no tiem, kas dotos prom pēc pirmā cēliena. Un atbilde ir – nē.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par JRT izrādi “Pēdējā Ļeņina eglīte”.

Pēdējais Ļeņins citiem, pirmais – man.

20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī savu pirmizrādi piedzīvoja filozofa Ulda Tīrona iestudējums “Pēdējā Ļeņina eglīte”. Tas bija otrais jauniestudējums, kas tapis jaunajās JRT, bet bijušās Tabakas fabrikas telpās. Lielās pārmaiņas piedzīvojušais teātris un trupa, kas zaudējusi vairākus labus kolēģus, liekas, nu ir gatava jaunam darba cēlienam. Un šī izrāde, manuprāt, ir spēcīgs pieteikums tam ar savu diskutablo pētāmo objektu – Ļeņinu, ekstravaganto, neierasto spēles stilu un aktieru saliedētību.

Ir pagājušas gandrīz četras nedēļas kopš pirmizrādes un jau tagad sabiedrībā valda divi diametrāli pretēji viedokļi par redzēto (protams, nevaru garantēt, ka visi, kas interneta komentāros bļaustās ar savu viedokli, ir izrādi redzējuši). Vieni apgalvo, ka tas ir pilnīgi jauns veids, kā paskatīties uz varoni – slepkavu Ļeņinu un sevi, kas viņa “gaismā” ir uzaudzis un dzīvojis, citi – ka, tas ir slavinošs cildinājums briesmīgam cilvēkam, nesaskatot tur ne kripatiņu ironijas. Vēl ir tādi, kas mēģina savas domas ielikt vienā vai divos vārdos, piemēram, mēsls, sūds, šizofrēnija un bezcerīga izrāde. Nepievēršot vērību pēdējiem, vairāk pati sliecos uz pirmo cilvēku grupu, kaut arī pati neesmu dzīvojusi tajā laikā un sevi ar Ļeņinu nesaistu. No vienas puses, žēl, ka man nav to asociāciju, lai izrāde uz mani iedarbotos emocionāli, no otras puses, tas dod man iespēju izrādi skatīt kā aizraujošu elementu puzli, kuru pati varu likt, kā vēlos. Un vispār būtu muļķīgi žēloties, ka neesmu dzīvojusi padomju laikos, neesmu baudījusi komunisma augļus, kas sagrauj cilvēka individualitāti un runas brīvību.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par DDT izrādi “Kas notiks rītdien?”

Skats no DDT izrādes “Kas notiks rītdien?”

2016. gada 12. decembra vakarā manu mazo pasauli satricināja Dirty Deal Teatro redzētā Jāņa Baloža izrāde “Kas notiks rītdien?”.

Kāpēc tik ilgi neko neesmu rakstījusi? Iemesli daudz un dažādi, bet pēc būtības galvenais ir slinkums un doma, ka neviens tāpat to nelasa un nevienu tas neinteresē. Tad kāpēc šoreiz esmu apņēmības pilna klabināt datora taustiņus un pabeigt iesākto domu?  Jo tas ir svarīgi ne tikai man, ne tikai Latvijai, bet visai pasaulei. (Jā, varbūt izklausās naivi un padumji, bet šāda atmošanās ir labāka par nekādu).

Kas notiks rītdien? Vai uz šo jautājumu kāds var atbildēt ar mierīgu sirdi, nebaidoties par savu vai savu mīļo drošību? Kur ir atrodama drošība? Ja Sīrijā ilgstoši notiek karš, vai Latvijā varam justies pilnīgi pasargāti?

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Svinības” Dailes teātrī

Traģikomēdija, kurā negribas ne smieties, ne raudāt, bet iet prom

Režisors Aleksandrs Morfovs par savu trešo darbu Dailes teātrī izvēlējies Tomasa Vitenberga un Mogensa Rukova filmas “Festen” (“Svinības”) scenāriju, ko pats arī pielāgojis skatuves vajadzībām. Scenogrāfiju veidojis Mārtiņš Vilkārsis. Galvenajās lomās ir Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ķesteris, Rēzija Kalniņa, Indra Briķe, Lauris Dzelzītis un Artis Robežnieks.

Izrādes skatītāji, manuprāt, sadalās divās daļās: tie, kas Vitenberga filmu redzējuši un nesaprot, kāpēc tādi smagi notikumi uz skatuves atrādīti tik absurdi komiski, un tie, kas filmu nav redzējuši un priecājas par košām dzīves ainiņām un sajūsmā klapē plaukstiņas. Tā īsti es nepiederu ne pie vienas no šīm grupām, jo pirms izrādes filmu nebiju redzējusi, bet izrāde man ļoti nepatika. Tā bija tā retā reize, kad tik ļoti gribējās iziet cēliena vidū. Kā tik gaumīgs scenogrāfs, labi aktieri, ievērojams režisors var kopā izveidot ko tik nebaudāmu? Liekas, šoreiz katrs strādājis atsevišķi mājās pēc savas saprašanas un beigās tas viss uzlikts uz skatuves, nedomājot, kādu vēstījumu kopumā tas dos skatītājiem.

Turpināt lasīt →

Kad spārni ir doti, bet putns nelido. Par Nacionālā teātra izrādi “Klūgu mūks”

Kad spārni ir doti, bet putns nelido

Foto- Margarita Germane

Skats no izrādes “Klūgu mūks”

Iesākot Latvijas Nacionālā teātra 99. sezonu, pirmajam iestudējumam ir uzlikts liels atbildības slogs, kas savu svaru diemžēl nenotur. Indras Rogas režisētā izrāde “Klūgu mūks” Nacionālajā teātrī paliks atmiņā pirmām kārtām ar savu ilgumu – 3 stundas un 40 minūtes un otrām kārtām ar pelēki sudrabaino, nomācošo toni. Mūsdienu laikmetā, kur cilvēki vienmēr ir steigā un vēlas no dzīves pagaršot pa druskai no visa, ir drosmīgi iestudēt tik garu izrādi, īpaši, ja tā stāstīs par latviešu vēsturi. Pēdējos gados par daudz, manuprāt, ir gaudulīgi sērīgu filmu par nabaga latviešiem, kas tik daudzus gadsimtus bijuši nospiesti. Es cienu mūsu vēsturi un apzinos, ka varbūt neesmu to filmu auditorija, bet tajā pašā laikā pietrūkst viedokļu dažādības, kas spētu dot plašāku skatījumu uz neviennozīmīgiem vēstures jautājumiem.

Gan Rogas izrāde, gan Ingas Ābeles romāns “Klūgu mūks”, uz kā izrāde balstīta, nav ieliekama kastē ar manis iepriekš nosauktajām filmām un ir saistošs materiāls no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, tas stāsta par dzimtbūšanas atcelšanu, kas nebija tik skaists un rožains laiks, kā skolas mācību grāmatās stāv rakstīts. Otrkārt, centrā ir divas izcilas latviešu personības: mācītājs un literāts Francis Trasūns un lidotājs Jāzeps Baško, kas aizrauj ar saviem sasniegumiem un pieticīgajam latvietim neraksturīgo sapņu lielumu. Un, treškārt, Ingas Ābeles teksts pats ir baudāms, jo valoda ir bagāta ar neskaitāmiem izteiksmes līdzekļiem, kas to vairāk pārvērš tādā kā leģendā vai poēmā.

Turpināt lasīt →

Lasi arī citus manus rakstus!

tas-ko-vina-neredz-foto

Foto no izrādes “Tas, ko viņa neredz” Autors: Oskars Ludvigs

2017. gadā jaunākie raksti lasāmi te un te.

Tas nekas, ka pagājis ilgs laiks, kopš rakstu tapšanas.

Labas atmiņas glabājas mūsos ilgi. Un viena no 2016. gada sirsnīgākajām un aizrautīgākajām sarunām ir pārtapusi intervijā. Horhe (Jorge Crecis) ir laikmetīgās dejas horeogrāfs, pasniedzējs vairākās augstskolās, aktieris un vienkārši sirsnīgs sarunu biedrs. Izbaudīju viņa meistarklasi, vēroju, kā viņš  strādā ar LKA studentiem un smēlos iedvesmu. Lasi pilnu interviju šeit.

Arī sliktas izrādes no prāta grūti izdzēst. Vienu no tādām skatīju, jo vārds “baudīju” galīgi nebūtu vietā, 2016. gada septembrī. Liene Grava atrādīja pirmo pašas veidoto deju izrādi “Tas, ko viņa neredz”. Par to, kas mani garlaikoja un kāpēc gribēju vērot izrādi aizvērtām acīm, lasi vairāk rakstā.

 

 

Manas atsauksmes par izrādi “Pietura”

pietura2

Foto Viesturs Lācis

Sestdienas vakarā, 16. aprīlī, pavasarīgā noskaņojumā dodos uz izrādi “Pietura”, kas tiek rādīta Kultūras koledžas Baltajā zālē. Radošā apvienība ZONA projects februārī atrādīja savu pirmo izrādi “Lūdzu…”, un nu ir pienācis laiks parunāt par viņu otro izrādi “Pietura”.

Izrāde vēsta par četru jauniešu (lomās: Āris Matesovičs, Laura Atelsone, Klāvs Mellis un Uldis Sniķeris) bezmērķīgu dienu vadīšanu pieturā, prātojot par pasauli un dzīves bezjēdzīgumu. Nevar saprast, vai jaunieši ir gatavi kaut ko darīt, lai uzlabotu savu dzīvi vai tikai gudri runāt. Kas ir laiks, kad tas pienāks un vai tas var nepienākt? Par to prāto jaunie cilvēki.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Māceklis”

teatris

Vilis Daudziņš un Elita Kļaviņa

2015. gada 26. marta vakarā Jaunā Rīgas teātra Muzeju zālē notika pirmizrāde Mariusa fon Maienburga darbam “Māceklis”. Izrādes režisors Viesturs Meikšāns jau iepriekš Valmieras Drāmas teātrī iestudējis šī autora lugu, bet šī viņam ir pirmā pieredze uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Trīs aktieri: Vilis Daudziņš, Elita Kļaviņa un Gatis Gāga iejūtas septiņās lomās, tā maksimāli īsā laikā parādot pēc iespējas vairāk cilvēku viedokļu.

Stāsts ir par skolēnu Benjamiņu, kurš pusaudža vecumā sācis iepazīt Bībeli, kas viņam atklāj pavisam citu pasaules modeli. Skolotāji un pusaudža māte ir noraizējušies par puisi, kurš savā veidā “aizpeld” no reālās dzīves, “ierokoties” vēl dziļāk Bībelē, bet vēl vairāk tos biedē, ka viņš var ietekmēt citus skolniekus un “inficēt” ar savu reliģiju.

Turpināt lasīt →

Kas noteikti Tev būtu jāredz teātrī?

Janaitis-

Izrāde “M.Butterfly” Dailes teātrī

Tālāk uzskaitīšu izrādes, kuras noteikti ir redzēšanas vērtas.

Steidz pēc biļetēm, jo vairākas izrādes ir izpārdotas pat 3 mēnešus uz priekšu.

Latvijas Nacionālajā teātrī:

  • Eirovīzija (Izrādē skatītāji iesaistās darbībā un viņu lēmumiem ir liela nozīme. Jautrība un smieklu pilns vakars garantēts. Vairāk lasi šeit.)
  • Ezeriņš (Mistika savienojumā ar absurdu un lielisku aktierspēli aizvedīs citā pasaulē.)
  • Raiņa sapņi (Sirreālistisks darbs, galvenajās lomās labākie aktieri- Lolita Cauka, Maija Doveika, G. Grasbergs un citi. Raiņa dzeja un domas parāda arī ģēnija vājās puses un trūkumus. Vairāk par izrādi lasi šeit.)
  • Antigone (Nopietns darbs savienojumā ar fantastisku aktierspēli un nenopietniem iespraudumiem starp ainām. Uzdzen pārdomas par dzīves jēgu.Izrāde ieguva Spēlmaņu nakts Grand Prix balvu kā labākā izrāde. Plašāk lasi šeit.)
  • Prāts(Ļoti smaga, bet patiesi labi nostrādāta izrāde. Daiga Kažociņa galvenajā lomā attēlo ar vēzi slimu sievieti. Vairāk arī nav jāzina. Par manu pārdzīvojumu izrādē lasi šeit.)

Dailes teātrī:

  • Ugunsgrēki (Smaga, neparedzama un aizraujoša izrāde par kara bezjēdzīgumu un cilvēku nežēlību. Manas pārdomas par izrādi skaties šeit.)
  • Equus (Emocionāli smaga izrāde par cilvēka tumšajām dzīlēm. Dainis Grūbe saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā labākais aktieris par Alana Strenga lomu.)
  • Visas viņas grāmatas (Maiga, liriska un tajā pašā laikā dzīvniecisku spēku radīta saspēle starp aktieri Daini Grūbi un Esmeraldu Ermali. Par mīlestību bez robežām un karu, kas izjauc cilvēku dzīves.)
  • Frankenšteins (Muzikāla un spoža izrāde, kur atkal lieliski nospēlē aktieris Dainis Grūbe Radības lomu.)
  • M. Butterfly (Drāma par pagājušā gadsimta 80.gadiem notikumiem Ķīnā. Neklasisks mīlas stāsts ar skumjām beigām. Vairāk lasi manā rakstā.)

Jaunajā Rīgas teātrī:

  • Oblomovs (Gundars Āboliņš kopā ar Vili Daudziņu rada veselu pasauli, kas 4 stundu garumā liek aizmirst visu pārējo. Smiekli, ironija un viegla smeldze par viena cilvēka nedienām.)
  • Divpadsmit krēsli (Laba izrāde talantīgāko JRT aktieru izpildījumā. Smiekli un asaras garantētas. Plašāk lasi rakstā.)
  • Tumšās alejas (Dzīvnieciskas tieksmes un slāpes pēc sapratnes un mīlestības savienojas ar lielisku režiju Vladislava Nastavševa izpildījumā. Par atmosfēru izrādē un publikas reakciju lasi vairāk šeit.)
  • Cerību ezers (Ieguva Spēlmaņu nakts balvu kā labākā lielās formas izrāde. Liriskas dziesmas, skarbi lamuvārdi un komiskas ainas savijas kopā. Par stereotipiem krievu un latviešu starpā. Par aizvainojumu un vēlēšanos nošķirties no pārējiem. Par mākslinieka darbu.)
  • Ilgu tramvajs (Smeldzīga izrāde, kur Elita Kļaviņa un Andris Keišs ir savās labākajās lomās. Par cerībām uz labāku nākotni, meliem un māsu uzticību. Plašāk lasi manā rakstā.)

Foto autors: G. Janaitis

Manas atsauksmes par izrādi “Ugunsgrēki”

Mārtiņš Eihe

Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Gints Andžāns

Dailes teātra pirmizrāžu sēriju noslēdz Mārtiņa Eihes režisētā melodrāma “Ugunsgrēki” mazajā zālē, kas pirmizrādi piedzīvoja 2015. gada 8. janvārī. Baisa, vilinoša un ar spēcīgiem aktierdarbiem izrāde mulsina skatītājus ar agresīvo tiešumu un tēmas aktualitāti tieši šajās dienās. Kanādiešu rakstnieks, kas dzimis Libānā, Važdi Muavads savā darbā runā par karu un ko tas izdarījis ar cilvēkiem, kas tajā iesaistīti.

Stāstā savijas daudzu ģimeņu un pat tautu likteņi, kas cietuši no kara šausmām: bēgšana no mājam, klejošana, apšaudes, tuvinieku zaudēšana, cietums, izvarošana un nāve. Ja sakumā autors, rakstot lugu, pievērsies Libānas karam, tad beigās visas atsauces uz to ir pagaisušas, liekot uzsvaru uz pašu karu principu. Katrs karš, lai kur arī tas nenotiktu, ir traģēdija cilvēkiem.

Turpināt lasīt →