Manas atsauksmes par izrādi “Aizputes hronikas”

Festivāla “Eju meklēt” afiša

No 15. līdz 18. martam norisinājās Starptautiskais bērnu un jauniešu profesionālo teātru festivāls “Eju meklēt!”. Festivāls norisinājās otro gadu un tika piedāvātās daudz un dažādas izrādes no Igaunijas, Dānijas, Zviedrijas un Latvijas māksliniekiem. 16. martā uz Rīgas Teikas vidusskolu bija atceļojusi Aizputes teātra studija “Panda”, kas piedāvāja noskatīties savu jaunāko izrādi “Aizputes hronikas”.

Par festivālu zināju laicīgi un dažas izrādes jau biju redzējusi iepriekš, tāpēc šoreiz mana izvēle, kuru izrādi apmeklēt, balstījās uz norādīto mērķauditoriju (14+) un aktivitātēm Facebook kontos. Tātad uzķēros uz labāko reklāmu. 🙂 Gribējās redzēt, cik precīzu mūsdienu jauniešu realitāti spēs notvert dramaturģe Sandija Kalniņa un kā jaunie aktieri to spēs attēlot. Uzdevums nav viegls, jo teātra studija pastāv salīdzinoši neilgi – 2 gadus, bet tas arī nedod nekādas atlaides.

Izrāde “Aizputes hronikas” stāsta par Aizputes jauniešiem, viņu ikdienas dzīvi, kur nekad nekas nenotiek, kā jau tas mazpilsētā pierasts. Stereotipi par Latvijas mazpilsētām sabiedrībā ir diezgan dzīvi. Bezdarbs, nodzērušies cilvēki, jaunieši bez ambīcijām ir tikai daži piemēri no visa raibā klāsta, kas tiek automātiski piedēvēti ļautiņiem no “ģerevņas”. Bet stereotipi bieži vien ir pilnīgi aplami un absurdi. Caur asprātīgām situācijām un dialogiem izrādē tiek apspēlēti arī šie stereotipi.

Dramaturģija balstās uz reāliem jauniešu (vidusskolēnu) ikdienas piedzīvojumiem, kas varētu būt notikuši ar jaunajiem aktieriem vai viņu draugiem. Puišu bariņš vakarā blandās pa ielām mazliet iereibuši, un viens no viņiem izdomā nozagt autobusa pieturas zīmi. Kad palielā, metāla plāksne jau slēpjas azotē, rodas jautājums, ko tagad ar to darīt? Kur slēpt, kur slīcināt? Citā ainā meitenes savā starpā apspriež savas simpātijas, vēl citā – tie paši puiši ir nozaguši Aizputes pilsētas karogu… Tam visam pa vidu urdās jautājumi par skolas beigšanu, nākotnes iespējām un iespējamo jauniešu šķiršanos. Izrādi satur kopā nesamākslotie dialogi, kas jauniešu izpildījumā skan dzīvi. Ir gan asprātības, gan rupjības, gan jēlības, kas atdzīvina valodu un neļauj skatītājam atslābt. Ainas gan dinamikas ziņā ir ļoti atšķirīgas: puišu ainās ir “reāls ekšens”, kur ir interesanti sekot līdzi viņu izdarībām, bet meiteņu ainām atvēlēti vienmuļi dialogi par salīdzinoši garlaicīgām tēmām, rādot viņas ļoti viendimensionālas. Manuprāt, mūsdienās meitenes ir gudras, zinātkāras, talantīgas un ir daudz citu tematu, par ko varētu runāt.

Izrādes afiša

“Aizputes hronikas” ir lielisks Z paaudzes attēlojums. Izrādes sākumā uz skatuves laukuma iznāk divi puiši: viens brīvi runā kamerā (Māris Mumgaudis) un otrs to filmē (Dāvids Koškins). Jaunieši kopā taisa video, ko pēc tam ievietot savā Youtube kontā. Abi uzvedas pārspīlēti, uzsverot katru vārdu un kustību, kas smīdina skatītājus. Tālāk izrāde tiek veidota kā ainu virkne, ko jaunieši filmē, lai vēlāk publicētu Youtubā ar tēmturi #Kas_notiek_tad_kad_nekas_nenotiek. Vēlme parādīt sevi pasaulei, būt kopā globālajā, sociālajā tīklā, tai pat laikā nepazaudējot savu personīgo “es”, ir svarīgi visiem, bet jo īpaši jauniešiem.

Jaunie aktieri: Luīze Balode, Zane Reine, Terēze Džabrailova, Jānis Bīmanis, Andžejs Gūtmanis, Jānis Zaicevs, Māris Mumgaudis un Dāvids Koškins savas lomas spēlē ar neviltotu degsmi un azartu. Viņu spēja atbrīvoties un nodoties teātrim ir apbrīnojama, un par to laikam jāsaka paldies teātra studijas vadītājai Sandijai Kalniņai. Katram ir sava odziņa, kuru varētu vēl vairāk izcelt. Ja runā par kopīgām tendencēm, tad gandrīz visiem ir jāpiestrādā pie dikcijas, lai asprātīgos dialogus varētu sadzirdēt.

Skatuves iekārtojums ir minimāls. Skatuves vidū novietoti trīs krēsli, kuri ik pa laikam kļūst par jauniešu pulcēšanās vietu. Ar gaismu un skaņu palīdzību tiek nošķirtas ainas, jaunieši paši ar teksta palīdzību iezīmē notikuma vietu un laiku. Bet man pietrūka horeogrāfijas. Jaunieši likās ļoti stīvi un īsti nezināja, kur likt rokas. Dzīvā valoda negāja kopā ar konservatīvajām, statiskajām bildēm.

Kopumā izrāde atstāj vieglu, pavasarīgu un draisku iespaidu. Esmu izsmējusies un labi pavadījusi laiku. Saprotu, ka nevaru vērtēt amatierteātri pēc tādiem pašiem kritērijiem kā lielos, profesionālos teātrus. Bet par spīti visam Aizputes teātra studija “Panda” ir malači! Novēlu viņiem radošu arī turpmāko darbību!

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , ,