Manas atsauksmes par izrādi “Antigone”

atsauksmes par izrādi

Publicitātes foto

Šajā pavasarī Nacionālajā teātrī režisori ķērušies pie nopietnām un smagām tēmām, iestudējot izrādes “Prāts” un “Antigone”. Kaut arī režisoru Valtera Sīļa un  Elmāra Seņkova izrāžu formas ir stipri atšķirīgas, tās vieno vieglā ironija un  aktieru meistarīgais izpildījums. Šoreiz apskatīsim tieši jaunāko izrādi “Antigone”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 23. aprīlī Aktieru zālē. Izrādē piedalās aktieri: Marija Bērziņa, Maija Doveika, Gundars Grasbergs, Artis Drozdovs, Uldis Siliņš un Sanita Pušpure.

Izrādes pamatā ir Žana Anuija luga “Antigone”, kas stāsta par seno grieķu mītiem no 20. gs. cilvēka skatu punkta. Antigone ir valdnieka Edipa meita, nepaklausīga, puiciska 20 gadus jauna meitene, kas uzņemas risku tikt nogalinātai, ja tā ies aprakt sava brāļa mirstīgās atliekas. Sižets ir zināms un to šeit neaprakstīšu, un, ja kāds tomēr nezina, izrādes sākumā aktrise Marija Bērziņa to īsi un skaidri izstāsta.

Antigone

G. Grasbergs un M. Doveika

Svarīgāks par sižetu šajā izrādē ir veids, kā tas tiek parādīts. Izrādes sākumā uz  skatuves iznāk Marija Bērziņa (viņa izrādē pilda aukles un kora funkciju), kas monotonā, pārveidotā, zemā balsī izstāsta, kur esam atnākuši un ko redzēsim. Vēl viņa iepazīstina ar varoņiem, kas pa vienam lēni iznāk skatuves gaismā, uzsmaida vai pamāj skatītājiem un  aiziet atpakaļ. Marijā Bērziņā neizmainās ne sejas grimase, ne balss tonis, un  tas skatītājos izraisa smieklus, jo viss, ko viņa saka ir ironijas un sarkasma pilns. Līdzīgā atmosfērā noris arī pārējā izrāde — smejot un analizējot tā laika tikumus, paražas un, saprotot, cik ļoti mūsdienīgais cilvēks ir attālinājies no idejas par personisko brīvību gan domās, gan darbos.

Šķiet, mūsdienu cilvēks ir savažots no visām pusēm — valsts, ģimene, darbs uzliek savus pienākumus, kurus pildām, bieži pat nepiedomājot, vai tas sakrīt ar mūsu pašu iekšējiem likumiem. Cik bieži sakām Jā, kad domājam Nē? Antigone (spēlē Maija Doveika) ir gatava ciest un  atbildēt par visiem saviem Nē. Un tas ir pievilcīgi, vērot kā viena dumpiniece turās pretī pasaulei, lai tikai pierādītu savu taisnību. No  vienas puses, viņa ir varone, no otras — muļķe, kas beigās neko neiegūst un pat nesaprot, kā dēļ ir gatava mirt.

Izrāde veidota divās daļās ar muzikāliem iespraudumiem starp ainām. Nopietni dialogi, absurdas piezīmes no  Marijas Bērziņas un aktieru izpildītā mūzika radīja sirreālu sajūtu (līdzīga sajūta bija izrādē “Ezeriņš”). Aina būtībā tiek apstādināta, skatuves priekšplānā uznāk visi aktieri, katram rokā ir savs instruments, un Marija Bērziņa piesaka skaņdarba nosaukumu, piemēram, Laime. Ja pārējie aktieri spēlē savus instrumentus, īpaši neskatoties uz skatītājiem, tad Antigone uz mazajām klavierītēm izspēlē visas savas dvēseles sāpes. Asas, aprautas skaņas, dusmu pilni sitieni pa taustiņiem un dumpinieciska sejas izteiksme rotā aktrises Maijas Doveikas seju, kas padara muzikālos skaņdarbus par vēl vienu epizodi, lai piekļūtu tuvāk viņas garam.

Nacionālais teātris

Antigone un Kreons

Liela nozīme ir scenogrāfijai. Trīsstūrveidīga skatuves konstrukcija, kur tālākais stūris ietiecas skatuves dibenplānā, rada noslēgtas, mazas telpas efektu, kur visi ir viens otram līdzās un nav iespējas noslēpties. Tālākais stūris ir  Antigones stūrītis, kur viņa sēž un skumst par savu drīzo nāvi. Sienas ir  baltas, nav nekādu dekorāciju vai rekvizītu, kas novērstu uzmanību no  aktieriem. Aktieri ģērbti drūmās krāsās, it īpaši tie, kam priekšā smagi lēmumi. Lai arī pati izrāde ar dažādiem elementiem rada atsvešinājuma efektu, aktierspēles stils ir reālistisks, kas neļauj aizmirst par sāpēm, ciešanām un lēmumiem, kurus dažkārt nākas pieņemt, kaut paši to nevēlamies.

Var spriest, cik muļķīgs ir traģēdijas žanrs, smiet par Antigones drosmi, bet nejust neko ir grūti. Kaut otrais cēliens likās par garu un intensitātes ziņā ne tik piepildīts kā pirmais, aktieru ieguldītā enerģija vainagojas ar spēcīgu līdzpārdzīvojumu un pilnu bagāžu ar  jautājumiem. Divarpus stundu laikā skatītājs var gan izsmieties, gan, elpu aizturējis, sekot līdzi traģiskiem notikumiem.

Režisors ir atradis izcilu veidu, kā runāt par lielām tēmām, neaizmirstot mazo, problēmu nomākto, cilvēku.

Foto autors: M. Markovskis

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , ,