Manas atsauksmes par izrādi “Divpadsmit krēsli”

Jaunais Rīgas teātris

Jevgēņijs Isajevs un Ostaps Benders

2014. gada 7. decembra vakarā Jaunajā Rīgas teātrī savu grandiozo pirmizrādi piedzīvoja Alvja Hermaņa režisētie “Divpadsmit krēsli”. Lielās zāles sezonas grāvējs balstīts uz divu autoru Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romānu, kur savijas ebreju stāsti un anekdotes, atklājot krāšņo ebreju ielas folkloru. Romāna notikumi risinās 20.gs. 30. gados, bet tikpat labi tie varētu norisināties mūsdienās. Un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc skatītāji smējās par jokiem pilnā kaklā, lai gan absurds bija gandrīz viss, ko rādīja uz skatuves.

Stāsts ir par kādu izbijušu muižnieku Ipolitu (spēlē Gundars Āboliņš), kuram sievasmāte mirstot paziņo, ka vienā no 12 krēsliem paslēpusi dārglietas. Tikai problēma tāda, ka šie divpadsmit skaisti apšūtie koka krēsli jau sen vairs neatrodas vietā (pat ne tajā mājā), kur tos sievasmāte atstājusi. Bagātības saodis, nez no kurienes parādās bravurīgais Ostaps Benders (Andris Keišs), kurš piesakās palīdzēt Ipolitam atrast dārglietas. Pilsētiņa ir maza, tāpēc svētais tēvs (Ģirts Krūmiņš) nesmādē pārkāpt sava amata tiesības. Padzirdējis sievasmātes pēdējā grēksūdzē par bagātībām, viņš izdomā tās sameklēt pirms Ipolita. Krēslu mednieki lieto gan atļautus, gan lielākoties neatļautus līdzekļus, lai beigu beigās peldētos 150 000 rubļos. Piedzīvojumos tiek satikti veci draugi un paziņas, Ipolits paspēj iemīlēties jaunā meitenē, Ostaps izkrāpj no cilvēkiem simtiem rubļu.

Andris Keišs

Skats no izrādes

Izrādē piedalās labākie Jaunā Rīgas teātra aktieri. Andra Keiša Ostaps ir bezrūpīgs klaidonis, kas pievelk ar savu šarmu, aso mēli un asprātīgajiem jokiem. Viņa gaitu var nosaukt par pašpārliecinātu slāšanu, jo kur tik viņš parādās, cilvēki notic visam, ko viņš saka. Grandiozas idejas, izsapņotas muļķības un absolūta cilvēku mānīšana ir tas, kas Ostapam jau šūpulī ielikts no dzimšanas. Viena drēbju kārta mugurā, bez zeķēm un naudas vakariņām. Cik ātri naudu iegūst, tik ātri tā no viņa aizplūst, jo Ostaps prot izbaudīt šodienu.

Gundara Āboliņa Ipolits ir dzīvē vīlies, jo pazaudējis savu mīlestību, muižas bagātību un dzīves jēgu. Sastopot Ostapu, Ipolits pats mainās un dzīve iegūst citas krāsas, jo beidzot ir kāds mērķis, pēc kura var tiekties. Ipolitu ir viegli apmuļķot, viņš ir viegli aizskarams un, kaut tēlo spēcīgu vīru, vājums un neizlēmība raksturo viņu vislabāk. Ostaps svešiniekiem sastāsta, ka ir Ipolita dēls, bet izrādes otrā pusē lomas mainās, jo Ostaps uzņemas gādību un rūpes par Ipolitu, kā tēvs par dēlu.

Jau kopš uzkāpšanas uz skatuves smieklus izraisa Ģirta Krūmiņa svētais tēvs, kurš klumpačo platiem soļiem, kratoties viņa garajiem matiem un varenajai bārdai. Viņa tēls kārtējo reizi liek pasmaidīt par garīdzniecību. Bet visskaļākās ovācijas un aplausus izpelnījās trīs vecenītes, kuru lomās iejūtas Guna Zariņa, Baiba Broka un Sandra Kļaviņa. Melnās mežģīņu kleitās, ar spieķiem un iemuti rokās, stāstot pilsētiņas tenkas un savas atmiņas par jaunības dienām, viņas apbur skatītājus. Lēnām, kājām trīcot, viņas šķērso skatuvi un paskatās skatītājos ar savu skatienu, kas pasaka “Es visu jau esmu piedzīvojusi”, un pārņem savāda sajūta, it kā svešinieks būtu ielīdis manā dvēselē un tagad rokas pa to.

Izrāde "Divpadsmit krēsli"

Izrāde “Divpadsmit krēsli”

Izrādi pavada liega mūzika, kas lieliski sader ar skatuves noformējumu. Ar puķainām tapetēm aplīmēti pārbīdāmi taisnstūrveida objekti, kas tiek bīdīti atbilstoši katras ainas vajadzībām. Pārbīdāmās sienas, kabīnes iegūst noteiktus apveidus katra skatītāja iztēlē, kā arī aktieriem ir maz rekvizītu, kas padara vidi un laiku nosacītu. Kustību palēninājums vairākās ainās un ebreju anekdotes pa vidu stāstam piešķir izrādei spilgtu un neatkārtojamu formu.

Iesaku redzēt izrādi “Divpadsmit krēsli” visiem, kas vēlas no sirds izsmieties un izbaudīt izcilu aktierspēli.

Foto: J. Deinats

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , ,