Manas atsauksmes par izrādi “Eirovīzija”

Nacionālais teātris

Kārlis Krūmiņš

Nešauboties teikšu, ka katrs ir skatījies vai kaut nedaudz dzirdējis par Eirovīzijas konkursu, kas katru gadu pie televizoriem pulcē miljoniem cilvēku. Un tas nekas, ka lielākā daļa skatītāju atzīst, ka konkursa dziesmu kvalitāte ir vāja un viss šovs pārvērties par lielu cirku, tik un tā tas tiek skatīts un par to tiek spriests vēl vismaz pusgadu.Tieši šo paradoksu plašāk izmeklē Nacionālā teātra izrādes „Eiro Vīzija” radošā komanda ar lietuviešu režisoru Vidu Bareiki priekšgalā. Izrāde ir iekļauta izrāžu ciklā „Šengenas spožums un posts”, kas ir Latvijas Nacionālā teātra un „Rīga 2014” kopprojekts.

Iedomājaties, ka Latvija ir uzvarējusi Eirovīzijas dziesmu konkursā un nu mums pašiem jārīko lielais šovs Latvijā. Kā šova veidošana izskatās no iekšpuses? Kādi apstākļi ietekmē katras valsts savas dziesmas izvēli un pēc kādiem principiem dalībvalstis balso par konkursa dziesmām? To visu varam novērot izrādē. Visi skatītāji sadalīti sektoros, pēc kuriem tie tiek sagrupēti fināldziesmu valstu atbalstītājos.

Skatītāji tiek iesaistīti izrādē tiešā veidā – ir aktīvi jāpiedalās, jāpauž savs viedoklis un jālemj par savas valsts likteni. Šī aktīvā līdzdalība veido katru izrādi nedaudz savādāku, kas ir izaicinājums arī aktieriem, kam jāprot pielāgoties. Pilnīgi svešinieki, kas nosēdušies blakus viens otram, izrādes gaitā var kļūt par labiem draugiem vai naidniekiem, atkarībā no lēmumiem, ko pieņem katras valsts fani.

trīs labi aktieri

Baltijas valstu priekšnesums

Izrādes gaitā uzstājas 14 valstis ar saviem priekšnesumiem.Seši aktieri: Zane Dombrovska, Sanita Pušpure, Raimonds Celms, Kristians Kareļins, Kārlis Krūmiņš un Jānis Vimba kopīgi strādājuši kopā ar režisoru un radījuši šīs dziesmas.Skaņdarbi un šovi lieliski atspoguļo politiskās, ekonomiskās un sociālās norises Eiropā. Piemēram, Kārlis Krūmiņš attēlo pārstāvi no Ukrainu, ģērbtu armijas kostīmā, kas dzied par diviem biedriem Sašu un Alekseju, kuri gājuši bojā bumbas sprādzienā.

Liela daļa dziesmu ir kā parodijas un ar lielu ironijas devu, tajā pašā laikā tās atspoguļo daļu patiesības, jo ar katru gadu pasaule paliek arvien trakāka.  Vērojot visas dziesmas, smiekli mijas ar sāpēm un kauna sajūtu. Dažu brīdi nezini, vai gribas smieties vai raudāt, jo aktierdarbs ir pārliecinošs, un tas paliek uz šīs grūti šķiramās robežas, kur tikai katrs skatītājs var nolemt, vai viņam tas ir pieņemami vai nav. Ar sajūsmu vēroju aktieru meistarību, kā tie dažās minūtēs pārvērtās, mainot savu tēlu pilnībā – no ārējā tēla ar parūkām, grimu un apģērbu līdz runas stilam, stājai un mentalitātei. Īpašu uzmanību ieguva Baltijas valstu kopējais priekšnesums, kur trīs puiši dziedāja, aptinušies ar Eiropas Savienības karoga krāsas dvieļiem, zem kuriem bija pārsteigums. Spoži, spilgti, atmiņā paliekoši.

Pa vidu dziesmām vakara vadītāji uzkurina publiku ar provocējošiem jautājumiem un izklaidēm, kas pilnībā liek aizmirst par to, ka atrodos teātrī. Režisors ar radošo komandu radījis pilnīgi cita veida teātri, kur vari justies brīvs, atbrīvots un nenosodīts.

 

Izrāde būtu jāredz ikvienam, kas kaut reizi redzējis Eirovīziju un smīkņājis par to.

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , ,