Manas atsauksmes par izrādi “Emīls un Berlīnes zēni”

Emīls

Skats no izrādes

Latvijas Leļļu teātris iepriecinājis savus mazākos skatītājus ar izrādi “Emīls un Berlīnes zēni”, kura pirmizrādi piedzīvoja 2014. gada 31. oktobrī. Latvijā bērniem domātas izrādes neiestudē tik bieži, tāpēc katra izrāde ir ievērības cienīga un vēl vairāk šī. Režisors Ģirts Šolis iestudējis vācu rakstnieka Ēriha Kestnera darbu par nešpetno Emīlu, kurš vienmēr pamanās savu dzīvi izkrāsot ar dažādiem piedzīvojumiem. Izrādei mūziku komponējis Kārlis Kazāks un māksliniecisko noformējumu veidojis Reinis Pētersons.

Stāsts ir par Emīlu Tišbeinu, kuru attēlo Pēteris Galviņš, kuram jābrauc ciemos pie vecmāmiņas un māsīcas uz Berlīni. Māmiņa viņam līdzi iedevusi naudu, ko viņam vilciena kupejā kāds nozog, kamēr viņš ir iesnaudies. Emīls saprot, ka viņš nevar to tā atstāt un nolemj atrast zagli, jo nauda viņam bija jānodod vecmāmiņai. Skolas vecuma puika viens pats lielajā Berlīnē neapjūk un turpina izsekot savu zagli un aizrautīgajā  izsekošanā viņam pievienojas vietējie zēni. Tiek izveidota vesela komanda, kas palīdz Emīlam notvert zagli. Izrādes sākumā aktieri pastāsta sižetu, kas man kā skatītājam nesaista, jo jau sākumā zinu stāsta beigas. Tas detektīva sižetu pārvērš par vakara pasaciņu, ko lasīt pirms gulētiešanas.

teātris

Emīls un Berlīnes zēni

Kaut arī neesmu izrādei paredzētā publika, izrādi skatījos ar interesi. Tik daudz dažādu “knifiņu”, kas neļauj novērsties no skatuves. Piemēram, vairāki stāsta tēli tika aizvietoti ar lielām, plakanām kartona lellēm, kurām rokas un kājas var kustināt. Lelles vada aktieri, kuri paslēpušies aiz tām un lielāko daļu izrādes nav redzami, bet citkārt aktieri izlien aiz lelles aizsega un turpina spēlēt lomu, it kā lelles šajā izrādē vispār nebūtu. Rezultātā rodas plašāks iespaids par noteikto varoni, kuram ir savas domas, emocijas un jūtu uzplūdi. Lelles tika izmantotas, lai attēlotu pieaugušos, kas beidzot atrisina problēmu, ka pieaugušajiem jābūt augumā lielākiem nekā bērniem. Kā arī savā veidā tas parāda, ka pieaugušie jau ieņēmuši kādu noteiktu veidolu savā dzīvē un daudz neko vairs nemaina, bet bērni tikai veidojas un nepārtraukti mainās, jo katru dienu uzzina ko jaunu.

Skatuves noformējums rada sajūtu, ka esam nokļuvuši lielā pilsētā ar augstām mājām un ļaužu pilnām ielām. Uz melna fona uzzīmētas pilsētas māju aprises ar baltu krāsu, kas tumsā koši spīd. Fons skatuves aizmugurē nomainās atbilstoši katrai ainai, piemēram, kad Emīls brauca ar vilcienu, fonā rādās logs, pa kuru var vērot kustīgu ainavu ar kokiem un mājām, kas paslīd garām. Viss ir kustīgs. Vairākās vietās izrādē skatuves gaismas nodziest un var redzēt tikai aktieru ēnu apveidus, kā tie dejo, lien uz pirkstgaliem un ālējas kā mazi bērni. Un vēl pilnīgākai noskaņai visu laiku skan dzīvā mūzika, ko atskaņo trīs ielu muzikanti, kas sēž skatuves malā un ik pa laikam tiek aktīvi iesaistīti izrādē.

mūzika

Muzikanti no izrādes

Pa vidu aizraujošai izsekošanai un jokiem ir arī nopietnākas sarunas, kas bērnu uzmanību tomēr nepiesaista. Kā arī pieaugušo smiekli bija dzirdami biežāk nekā bērnu, kas pierāda, ka pavisam mazus bērnus uz izrādi nevajag vest. Lai arī, noskatoties izrādi, pie jauniem domu graudiem netiku,  plats smaids rotāja manu seju.  Visa izrāde bija piepildīta ar labestību. To tiešām varēja sajust – gan no aktieriem, gan muzikantiem, gan vēstījuma.

Iesaku vecākiem ar bērniem kopā noskatīties šo izrādi. Būs par ko pasmieties un vēlāk mājās parunāt.

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , ,