Manas atsauksmes par izrādi “Kaka Bjaka un pavasaris”

 

Izrādes afiša

Par pavasari, runājošiem kaķiem, un jautru izrādi bērniem

25. marta rītā es un astoņgadniece devāmies uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “Kaka Bjaka un pavasaris”, kas pirmizrādi piedzīvoja 17. martā. Izrāde balstās uz igauņu rakstnieka un dramaturga Andrusa Kivirehka brīnumu pilnajām pasakām, kuras uz eksperimentālās skatuves iedzīvina divi aktieri: Jana Herbsta un Aleksejs Korgins. Dramatizējuma autors, režisors un mākslinieks vienā personā ir Jānis Znotiņš, kurš pēdējos gados aktīvi iestudē atraktīvas izrādes bērniem (“Kaka un pavasaris”, “Mazais ganiņš”, “Vafeļu sirdis” u.c.). Izrāde notiek krievu valodā.

Pirms vairākiem gadiem Kalnciema kvartālā redzēju Vara Piņķa režisēto  izrādi “Trīs stāsti” ar Kultūras akadēmijas studentu piedalīšanos, kur pirmo reizi iepazinos ar Andrusa Kivirehka stāstiem. Neko tik absurdu, asprātīgu un robežu pārkāpjošu nebiju iepriekš dzirdējusi/ redzējusi. Šī izrāde rosināja iepazīties tuvāk ar Kivirehka darbiem, kas atvēra pilnīgi jaunu pasauli. Tāpēc, kad man piedāvāja apmeklēt jaunāko Rīgas Krievu teātra izrādi “Kaka Bjaka un pavasaris”, nedomājot piekritu, izdzirdot autora un režisora vārdus.

Režisors Jānis Znotiņš ar igauņu rakstnieka darbiem, tā teikt, ir labi sadraudzējies un labi pārzina to estētiku. 2016. gadā tapa izrāde “Kaka un pavasaris” un 2017. gadā – “Karnevāls un kartupeļu salāti”, kas tika izrādītas galerijā Istaba. Ar nožēlu jāsaka, ka nav sanācis redzēt nevienu no izrādēm, tāpēc nevaru salīdzināt ar jauno izrādi.

Foto no izrādes. Aktrise Jana Herbsta.

Jaunajā iestudējumā “Kaka Bjaka un pavasaris” ierastā pasaules kārtība tiek nojaukta, radot pavisam jaunu telpu, kur priekšmeti atdzīvojas, kaķi runā un iztēles iespējas ir neierobežotas. Kopā saskaitīju astoņas dažādas pasakas (varbūt kādu piemirsu), kas, dinamiski nomainot viena otru, tiek izspēlētas 50 minūšu laikā. Sastopam gan ikdienā redzētus varoņus (dusmīga skolotāja, mamma, vecmamma), gan pavisam neticamus “radījumus” (dzīvs kažoks, kas nevēlas, lai to novelk; kaķis, kas grib tēlot salatēti; zupas karote, kas vēlas būt pirāte). Pasakas pašas par sevi jau ir amizantas un visu izrādes laiku sēžu ar platu smaidu, bet aktieru meistarība pieliek klāt ko netveramu, ko ir grūti aprakstīt. Mazā, eksperimentālā skatuves telpa, kas nezinātājam teātra plašajos labirintos nav atrodama, ir pavisam nošķirta no ārpasaules. Uz stundu ir iespēja nokļūt pavisam citā realitātē, kur nedarbojas stereotipi, sabiedrības uztieptie likumi un valda brīvība visās tās izpausmēs.

Mazā skatuve nav īpaši nodalīta no skatītāju sēdvietām. Aktieri spēlējas turpat rokas stiepiena attālumā un dažubrīd pat sēž blakus bērniem. Aktieri ģērbti salīdzinoši ikdienišķās, bet pieklājīgās drēbēs. Nu, tādās, kā parasti bērnus ģerbj uz bērnudārzu vai skolu. Tas atbrīvo mazos skatītājus un parāda, ka teātrī var justies brīvi. Aktieri iesaista bērnus savās rotaļās, ļaujot būt daļai no pasaku radīšanas. Skatuves telpa ir salīdzinoši tukša, redzams tikai viens koka sols, liels stikla logs un paklājs. Pārējās lietas paslēptas aiz brūna aizkara un tiek paņemtas tikai uz noteikto ainu. Izmantotie rekvizīti maina savas funkcijas, piemēram, paklājs uz zemes ir gan ezers, gan, saritinātā veidā tas pārtop par suņa kaku. Ir interesanti sekot līdzi priekšmetu transformācijām, jo tās piedāvā citu skatu uz ierasto.

Manuprāt, iestudējumam ir viena problēma. Aktieru spēles veids vairāk atbilst bērnudārza vecuma bērniem. Arī teātris kā mērķauditoriju norādījis vecumu 4+. Izrādē mijas skaļi izsaucieni, tādā kā biedēšana, pārspīlēta runāšana un mēdīšanās, kas uzjautrina mazākos skatītājus. Bet, manuprāt, izrādes teksts vairāk atbilst sākumskolas vecuma bērniem, jo tas ir pietiekami sarežģīts, bagāts ar dažādām metaforām, epitetiem. Piemēram, bija vietas, kur pieaugušie smējās daudz skaļāk par bērniem, jo, acīmredzot, tekstā bija kāds “āķis”, ko tikai vecāki varēja uztvert. Sanāk, ka mazākie bērni zaudē teksta sarežģītības dēļ, bet vecākie skatītāji tiek mazliet garlaikoti ar neatbilstošu izteiksmes veidu. Arī straujā izrādes ritma dēļ bērni pēc 30 min sāk jau mazliet nogurt un grozīties savās vietās, jo ir daudz teksta un darbības, kas pieprasa nemitīgu koncentrēšanos.

Foto no izrādes. Attēlā Aleksejs Korgins un Jana Herbsta.

Manai astoņgadniecei izrāde ļoti patika. Viņa arī teica, ka gribēs vēl iet uz teātri, tātad teātris savu darbu ir paveicis labi.

Pasakas ir gan smieklīgas, gan bēdīgas, gan pilnīgi ačgārnas, gan tādas, kas ļoti tuvu varētu atbilst realitātei. Tās māca bērnam saprast pasauli, ļauj nebaidīties sapņot un iedvesmo arī pieaugušos paraudzīties uz pasauli vieglāk un ar smaidu. Ejiet biežāk kopā ar bērniem uz teātri!

Foto: no teātra arhīviem.

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , ,