Manas atsauksmes par izrādi “Lietas”

sālslampa

Klāvs Mellis, bildes autore Inga Plūme

Izstādi – izrādi „Lietas” atklāja 10. septembra vakarā Dirty Deal Teatro Baltajā zālē. Gāju vērot to nākamajā dienā, bet sociālo tīklu klusēšana par iespaidiem man ļāva izbaudīt pārsteigumu – būt nesagatavotai.

Jau pirms izrādes varēja nojaust, ka izrādes forma būs savādāka, protams, arī pats nosaukums to pasaka: izrāde – izstāde, bet šoreiz ne par to. Skatītāji uzreiz varēja doties iekšā zālē, kur notika izrāde, nevis gaidīt 3. stāva Gaidītavā. Šī ierastā lieta jau izjauc kārtību un liek noprast, lai pie šīs ne-kārtības pierodam. Un ir viegli pierast, jo skatītāji paši var izvēlēties vietu, kur sēdēt, un izpētīt apkārtni.

Sākotnēji intīmā atmosfēra pirms izrādes sākuma, kad skatītāji klusiņām viens ar otru sarunājas, turpinās arī izrādē. Divi aktieri Klāvs Mellis un Uldis Sniķers, runājoties savā starpā, sāk kārtot lietas noteiktās vietās, kur, acīmredzot režisore, vēlējusies, lai tās nonāk. Viņi skatās no visām pusēm, mēra pat ar metramēriem un tajā pašā laikā spriež par lietām, ko cilā, un viedokli, ko, piemēram, teātra kritiķi par to pēc tam rakstīs. Nepiespiestā atmosfēra un viņu teiktais liek pasmaidīt, jo teātri redzam no iekšpuses. Arī visu turpmāko izrādi viņi uzvedas tā, it kā noritētu mēģinājums un viņi atrastos tukšā telpā bez neviena skatītāja.

ēnas

Galvenajā lomā- gliemeži

Kad visi iedotie priekšmeti un lietas novietotas vajadzīgajās vietās, sākas rotaļāšanās ar vārdiem, lietu nozīmēm un fantazēšana. Izrāde savā veidā pat atgādina improvizāciju (kā tas varētu būt arī izstādes atklāšanā), jo viss, ko aktieri runā, ir kā vienas domas plūdums, kur priekšmeti tiek nomainīti, bet doma paliek tā pati. Tā gan nav improvizācija, jo izrādes iedvesmas avots bija izcilā, bet Latvijā mazzināmā franču dzejnieka un esejista Fransisa Ponža (1899-1988) darbi. Savā poēmu krājumā „Lietu pusē” (1942) viņš tiecās ilustrēt tēzi, ka valoda piemīt ne tikai cilvēkiem, bet savā noteiktā veidā arī lietām – minerāliem un augiem.[1] Lai vairāk sajauktu ierasto kompozīciju, izrādes vidū no skatītāju aizmugurējām rindām atskan režisores pavēle, ka jāspēlē dabiskāk, brīvāk. Aktieri mēģina vēlreiz to pašu ainu un tiek uzslavēti par centību. Tas katru izrādi var padarīt īpašu un radīt ilūziju, ka tā ir pirmizrāde, kura vēl nav gatava un ir pārveidojama.

Aktieri spriež arī par to, kas notiks ar šīm mantām pēc izrādes. Tā bija lieta, kas mani vienmēr interesējusi teātrī, un beidzot to kāds aizskāra. Jā, kas notiks ar gliemežiem, maizi, kartupeli, švammi, apelsīnu, telpaugu, garneli, sūnām un akvāriju? Visticamāk tos izmetīs, kaut arī izrādē tiem bijusi tik liela loma. Ironiski pieejot katrai lietai, izrādes tonis tomēr ir filozofiski atraktīvs, piedāvājot dažādus viedokļus, parādot pasauli plašāku un dziļāku, kā arī atklājot laikmetīgā teātra tiešumu un iejaukšanos ikdienas dzīvē.

skats no izrādes

Sūnas, Klāvs Mellis, Uldis Sniķers

Izrādes režisore Daiga Kažociņa LTV raidījumā Kultūras ziņas izsakās: „Es jau kādu laiku domāju par to, cik mēs skarbi ironiskā veidā, paši to neapzinoties, piešķiram sev tik ārkārtīgi lielu nozīmi.”[2] Arī es pēc izrādes domāju par to, kāpēc sevi nolieku pirmajā vietā un visu citu tikai pēc tam? Ar ko esmu tik svarīga un nozīmīga? Un sajūk visa hierarhija, jo esmu daļiņa no kā liela, cerams.

Izrādes beigās aktieri kļūst par daļu no izstādes, un apmeklētāji var brīvi pārvietoties pa telpu. Beidzot varam paskatīties uz…. sevi. Es dodos mājup un prātoju, vai būtu vērtīga kā šīs izstādes sastāvdaļa, bet ko nu atkal par sevi, jo izrāde jau bija par Lietām.

Bilžu autore: Inga Plūme
[1] Atrodams un izlasāms https://www.facebook.com/media/set/?set=a.909464049131916.1073741853.692470577497932&type=3
[2] 10. septembra LTV Kultūras ziņu raidījums, pieejams https://www.youtube.com/watch?t=68&v=5O8ydzKnwu8
Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , ,

One Comment

  1. […] “Nepiespiestā atmosfēra un aktieru teiktais liek pasmaidīt, jo teātri redzam no iekšpuses. (..)Ironiski pieejot katrai lietai, izrādes tonis tomēr ir filozofiski atraktīvs, piedāvājot dažādus viedokļus, parādot pasauli plašāku un dziļāku, kā arī atklājot laikmetīgā teātra tiešumu un iejaukšanos ikdienas dzīvē.” Ilva Lorence raksta savā teātra blogā […]

Komentāri ir slēgti.