Manas atsauksmes par izrādi “Māceklis”

teatris

Vilis Daudziņš un Elita Kļaviņa

2015. gada 26. marta vakarā Jaunā Rīgas teātra Muzeju zālē notika pirmizrāde Mariusa fon Maienburga darbam “Māceklis”. Izrādes režisors Viesturs Meikšāns jau iepriekš Valmieras Drāmas teātrī iestudējis šī autora lugu, bet šī viņam ir pirmā pieredze uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Trīs aktieri: Vilis Daudziņš, Elita Kļaviņa un Gatis Gāga iejūtas septiņās lomās, tā maksimāli īsā laikā parādot pēc iespējas vairāk cilvēku viedokļu.

Stāsts ir par skolēnu Benjamiņu, kurš pusaudža vecumā sācis iepazīt Bībeli, kas viņam atklāj pavisam citu pasaules modeli. Skolotāji un pusaudža māte ir noraizējušies par puisi, kurš savā veidā “aizpeld” no reālās dzīves, “ierokoties” vēl dziļāk Bībelē, bet vēl vairāk tos biedē, ka viņš var ietekmēt citus skolniekus un “inficēt” ar savu reliģiju.

Ja līdz šim teātrī vairāk redzētas komiskas ainas, kas smīn par kristīgo reliģiju (piemēram, mācītājs ir žūpa un mīl uzbāzties skaistām meitenēm, un baznīca ir tikai formāla vieta, kur sanākt kopā un dzirdēt jaunākās baumas), tad šī izrāde skata reliģijas problēmas daudz nopietnāk. Katrs cilvēks no brīvas gribas mūsdienās var izvēlēties, kam vēlas ticēt un kādai reliģijai sekot, bet sabiedrība jau tik ļoti reducējusi Bībeli savās domās, ka no svētās mācības tur maz kas ir palicis. Un šajam juceklim pa vidu Benjamiņs izvēlas studēt Bībeli, šķirstot lapu pa lapai. Bet vai Bībeli var studēt vārdu pa vārdam?

Talsu ielas mazā zāle pārveidota līdz nepazīšanai. Ieejot spēles telpā, skatam paveras gara, virs zemes nedaudz pacelta, platforma, kas stiepjas visas zāles garumā. Skatītāju sēdvietas izkārtotas vairākās rindās abās pusēs garajai platformai. Tādā veidā, kaut arī skatītāju ir daudz, visi aktierus redz ļoti tuvu un rodas intimitātes sajūta. Platforma, uz kuras aktieri spēlē izrādi, ir kā paplāte, kas atklāti parāda reliģijas nesmukumus. Vēl prātā iešaujas doma par garo galdu, kur Jēzus ar mācekļiem bauda pēdējo vakarēdienu. Visi skatītāji kā mācekļi kopā sasēdināti, lai nu klausītos, ko teātris, kas arī ir medijs, tiem mācīs.

Bet nav nekādas mācīšanas. Stundu un četrdesmit minūšu garā izrāde ir dzīva un spraiga ar dialogiem, asprātīgajiem jokiem un aktīvo lomu maiņu aktieru starpā. Izrāde plūst vienā straumē, it kā nebūtu sadalīta ainās. Tas ir pateicoties aktieru meistarībai, kad viņi pārtop no viena varoņa otrā. Piemēram, Benjamiņu vienā brīdī spēlē Gatis Gāga, bet jau nākamajā – Vilis Daudziņš. Visi aktieri tērpti vienādā apģērbā- tirkīzzilās biksēs, T-kreklos, džemperos un sportiskos apavos. Kad viņi maina lomas, nekas ārējā izskatā nemainās. Tas liek lielāku uzsvaru uz mīmikas, žestu un runas stila maiņu, kas aktieriem izdodas teicami.

Elita Kļaviņa spilgtāko iespaidu atstāja bioloģijas skolotājas lomā, kas pārstāv viedokli, ka visu var izskaidrot ar zinātnes palīdzību. Viņa pieturas likumiem, kurus pārzina un nevēlas dzirdēt neko par Dievu, kurš radījis pasauli 7 dienās. Mazliet smieklīga savā absurdumā viņa tomēr ir ļoti vāja, it īpaši ar visām skolotājas tiesībām, kas pretī skolēna tiesībām rada iespaidu, ka skola strādā, lai izpatiktu skolēniem.

Vilis Daudziņš lieliski attēloja mācekli Georgu. Georgam viena kāja ir īsāka par otru, tāpēc viņš cerēja, ka varbūt Benjamiņs to varēs izārstēt. Komiskas ainas ar Dieva vārda izkliegšanu, kājas raustīšanu un jutekliskiem pieskārieniem tomēr parāda, ka no Georga nekāds labais māceklis nesanāks. Viņš arī grib ticēt, bet viņam nesanāk. Nervozie skatieni, nepārliecinošā runas maniere, bailīgie soļi Viļa Daudziņa Georgu padara par izrādes interesantāko varoni.

Benjamiņs Gata Gāgas izpildījumā ir spēcīgs jaunietis ar labām pārliecināšanas spējām. Nekāda morāle viņam nav svēta, izņemot Bībelē rakstīto. Viņš sevī apvieno svēto un ļaundari vienlaikus, jo ir gatavs sludināt ticību, nodarot pāri nevainīgiem cilvēkiem. Naivs savā jaunībā viņš visu pasauli redz pilnu ar grēkotājiem, kas degs elles ugunīs.

Izrāde nav viegla un tikai pēc laika var saprast, cik daudz tā ir sniegusi. Caur komiskām ainām un nopietniem dialogiem aktieri pasniedz tēmu, par kuru būtu vērts padomāt: vai cilvēki viens otram var noteikt, kam būtu jātic un kā tas pareizi jādara?

Līdz 12 gadiem izrādi neiesaka skatīties!

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , ,