Manas atsauksmes par izrādi “Maģijas atslēgas” Rīgas Krievu teātrī

Skats no izrādes “Maģijas atslēgas”

Teātra netveramā daba

Aprīļa pirmajā nedēļā uz Rīgas Krievu teātri devos ar šaubām. Ilgu laiku tur nebiju kāju spērusi. Iemesli dažādi: laika trūkums, kompānijas neesamība un viens no galvenajiem – bailes, ka nespēšu tikt galā ar izrādes valodu. Uzreiz atklāšu, ka mana dzimtā valoda ir latviešu un, kad studēju bakalauros un devos biežāk uz Rīgas Krievu teātri, manas krievu valodas zināšanas bija vidējas (nu, bēdīgas). Tā pagātnes rēgu vajāta devos uz izrādi “Maģijas atslēgas”, ko rāda lielajā zālē ar latviešu subtitriem. Pēc izrādes noskatīšanās sapratu, cik muļķīgas bija manas šaubas – visu sapratu un pilnībā spēju izdzīvot stāstu arī bez ideālām krievu valodas zināšanām.

“Maģijas atslēgas” stāsta par talantīgā krievu aktiera, režisora un teātra mākslas pedagoga Mihaila Čehova raibajiem dzīves līkločiem un teātra netveramo dabu. Lugu pēc teātra pasūtījuma sarakstījis dramaturgs Mihails Durņenkovs. Iestudējuma autore ir Marina Brusņikina un uz skatuves redzami septiņi talantīgi aktieri: Jevgeņijs Korņevs, Aleksandrs Maļikovs, Aleksejs Korgins, Ivans Kločko, Maksims Busels, Jana Herbsta un Olga Ņikuļina. Divās stundās un četrdesmit minūtēs aktieri iejūtas neskaitāmos tēlos, atdzīvina meistara Mihaila Čehova atmiņas un tik azartiski spēlējas ar dažādiem teātra paņēmieniem, ka negribas, lai izrāde kaut kad beigtos. Tieši šī spožā dzirksts aktieru acīs padara izrādi rotaļīgu un skatītājam tik baudāmu.

Aktieri neslēpti izbauda savu laiku uz skatuves, dejojot, ākstoties, tai pat laikā saglabājot svarīgāko esenci, kas ir tā kā maza Mihaila Čehova pielūgšana un viņa daudzpusīgā talanta šķetināšana. Sen no nevienas radošās komandas nebiju jutusi tik mīlošu, apbrīnojošu un sargājošu attieksmi pret savu izrādes galveno varoni, objektu. Tā nav tikai plika dievināšana, bet vairāk atgādina mātes mīlestības pielietu skatienu uz savu bērnu, kad viņa tam vēl visu labāko, bet nevar pilnībā ietekmēt tā izdošanos.

Skats no izrādes “Maģijas atslēgas”

Mākslinieki nojauc robežas starp skatuvi un skatītāju zāli, tādā veidā iesaistot skatītājus izrādes darbībā un paplašinot izdomātās telpas robežas. Uz skatuves rādītais var notikt Maskavā, Rīgā vai vēl kādā nezināmā iztēles nostūrī, pat īpaši nemainot dekorācijas.  Robežu noārdīšana tiek panākta ar dažādiem paņēmieniem. Piemēram, izrādei sākoties, aktieri atrodas skatītāju zālē un klejo pa ejām. Gaismas vēl nav nodzēstas, līdz ar to visa telpa pārvērtusies par skatuvi, kas metaforski varētu būt salīdzinājums ar visu cilvēka dzīvi kā tēlošanu uz skatuves. Vēlāk izrādē skatītāju zālē pēkšņi iedegas gaisma un aktieri publikai uzdod jautājumu par sirdsapziņas esamību. No vienas puses, bieži redzēts paņēmiens, no otras puses, aktieri bija atvērti sarunai un viņu atbildes nebija jau gatavas, klišejiskas frāzes. Šāda patiesa saruna, kaut arī laika ziņā īsa, gadās reti. Arī aktierspēles veids, kurā savijās groteska, parodija un nedaudz arī tradicionālā reālpsiholoģiskā teātra elementi, rada aizraujošas asociāciju virknes, ko ikdienas saprāta rāmjos grūti ielikt.

Gribu atstāt to brīnumaino prieku pašam redzēt uz atklāt šīs izrādes pārsteigumus, tāpēc sižetu un spilgtākās ainas neatklāšu. Bet kopējā noskaņa ir tāda, it kā mazs bērns būtu pirmo reizi aizvests uz atrakciju parku un pa kārtai viņam ļauts piedzīvot dažādas izklaides. Tur ir gan cukurvate, gan amerikāņu kalniņi, gan mašinītes! Un gribas visu! Kā burvis izvelk trusīti no cepures, tā teātris rāda vēl neredzētus trikus, pārsteidzot un sasmīdinot pat īgnākos skatītājus.

 

Foto: Inese Kalniņa

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, ,