Manas atsauksmes par izrādi “Pasaka par Veco Nāvi”

Ģertrūdes ielas teātris

Kristians Kareļins un Vecā Nāve

Laiks, kad par Nāvi smejamies nevis baidāmies no tās

 

Marta sākumā Ģertrūdes ielas teātris izrādīja savu jaunāko veikumu- Ģirta Šoļa režisēto izrādi “Pasaka par Veco Nāvi”. Trīs aktieri: Aleksejs Geiko, Kristians Kareļins, Madars Zvagulis ar marionešu palīdzību izstāsta stāstu par Veco Nāvi un viņas smago dzīves nastu.

 

Ja esat lasījuši teātra mājaslapā, par ko būs izrāde, tad sižets nekādus pārsteigumus diemžēl nesagādā. Bet priecīgi pārsteidz viesu sagaidīšana skatītāju zālē – aktieri jau pie ieejas tevi dīvaini uzlūko, it kā novērtētu tevi. Uzbāzīgie skatieni rada smaidu manā sejā un jau tajā mirklī saprotu, ka šī izrāde būs savādāka nekā ierastās.

 

Aktieri tērpušies tumšos kostīmos, kas papildināti ar krāsainām un ekstravagantām detaļām (piemēram, košiem mākslīgajiem ziediem krūšu kabatā), un podiņcepurēs, kas aplietas ar brūnu krāsu. Sejas nokrāsotas baltas, bet acis, lūpas un sejas kontūra ietonēta ar melnu krāsu, kas atgādina varoņus no ekspresionisma filmām. Koptēls radīja interesantu iespaidu, pirmkārt, likās, ka viņi nāk no cita laika (kā tas mēdz būt pasakās), otrkārt, šķita, ka viņi saistīti ar maģiju un burvestībām, un, treškārt, ārējais tēls labi saskanēja ar runas stilu un uzvedību.

GIT

Aleksejs Geiko un Madars Zvagulis

 Ja vēl nezini, par ko būs izrāde, tad varu pačukstēt. Vecā Nāve, kas ir patiešām ļoti veca, izdomas bagāta večiņa, vēlas atpūsties un doties godam pelnītā pensijā, bet, lai to varētu darīt, viņai jāatrod māceklis, kas turpinās atņemt dzīvības pēc viņas aiziešanas. Viņa ir padzirdējusi par tādu Putnabērnu, kurš, viņasprāt, ir labs kandidāts, tāpēc ielūdz viņu pie sevis, lai piedāvātu darījumu. Putnabērns ir savāds īpatnis, kurš mīl dabu un visu dzīvo. Viņa talants ir palīdzēt šķirties no dzīves tiem, kam tas ir nepieciešams. Atšķirībā no Putnabērna – Vecajai Nāvei ir grafiks ar gaidāmajām nāvēm, kas ir strikti jāpilda. Uzzinot visus apstākļus, Putnabērns negrib piekrist ieņemt Vecās Nāves vietu, bet…

 

Izrādē aktieri pārvalda vairākas diegos iekarinātas lelles: Veco Nāvi, kas tērpta greznā, dzeltenā kleitā un skaistā platmalē, Vecās Nāves suņuku Kauliņu, no kura kauli vien palikuši un kurš nav īpaši runīgs, Putnabērnu, kurš izskatās pēc pus cilvēka pus putna ar garu asti, un vēl dažus dzīvnieciņus, kas lemti ātrai nāvei. Aktieri ik pa laikam komentē savas lelles un to darbības, kas jau tā nenopietno izrādi padara vēl absurdāku. Melni joki kopā ar asprātīgās Vecās Nāves dzīves filozofiju ļauj izsmieties.

 

Vecā Nāve visnotaļ ir šarmanta un ar katru izrādes minūti iepatīkas arvien vairāk pretēji Putnabērnam, kurš visu laiku runā sīkā, pīkstošā balstiņā, kas kaitina tikpat ļoti kā viņa žēlošanās un neizlēmība. Bet tieši šis kontrasts piedod izrādei to absurdumu.

izrāde

Vecā Nāve un Putnabērns

Izrādes klupšanas akmens ir vājie dialogi. Frāzes, kas atkārtojas vairākas reizes, nevirzot stāstu uz priekšu vai dziļumā, skatītāja uzmanībai liek novērsties. Ainas, kur netiek runāts, ir daudz spēcīgākas, jo izteiksmes līdzekļi ir trāpīgi.

 

Piemēram, izrādē ir izcila aina, kur Putnabērnam jānogalina pelīte. Viņš pelītei piedāvā veselu šķīvi ar sieru, pelīte priecīga ēd to, K. Kareļins pūš burbuļus un M. Zvagulis ber no gaisa kaltētus ziedus. Skan liega mūzika, līdz brīdim, kad Putnabērns iekož pelei, lai sūtītu to nāvē. Šajā ainā koncentrēti parādīta visa izrādes atmosfēra: zāle skaļi smejas par nāvi. Smejas tieši Nāvei sejā!

 

Un lai arī dažas ainas varētu izņemt ārā, īsinot izrādi, tā atstāj pēcgaršu ar nosaukumu “gribas vēl”.

 

Uzmanību – izrādē smēķē un tiek izmantots stroboskops!

 

Bilžu autore: A. Zeltiņa

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , ,

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *