Manas atsauksmes par izrādi “Pavasara atmoda”

Foto no izrādes "Pavasara atmoda"

Liepājas teātra aktieru kolektīvs

Iepriekšējo sestdienu baudīju kultūru un saulaino pavasari Liepājā – pilsētā, kurā piedzimst vējš. Un bija patiesi vējains, bet spēcīgākās brāzmas piedzīvoju tieši Liepājas teātra mūziklā „Pavasara atmoda”. Pirmizrādi iestudējums piedzīvoja 2013. gada nogalē, bet savu skatītāju sirdis tas iekaro pamazām. Pavasarī šī izrāde šķiet vēl aktuālāka: daba mostas, hormoni rosās un dzīve pēkšņi rit paātrinājumā.

Lugas autors ir vācu rakstnieks Franks Vēdekinds. Luga tapusi jau 1891. gadā, bet savu aktualitāti tā nav zaudējusi ne mirkli. Stāsts ir par pusaudžiem, kas sāk interesēties par seksuālajām attiecībām. Vecāki ir konservatīvi un neko nestāsta, tāpēc jauniešiem šīs lietas jāuzzina pašiem. Kautrība, apjukums, bailes un pāri visam jaunības trakums, kas ļauj pārkāpt pāri robežām.

Mūziklā nozīme ir katram sīkumam, jo tikai kopā tie veido to noskaņu un atmosfēru. Liepājas jaunie aktieri ir enerģiski un pilnīgi atbrīvoti. No viņiem staro tā uguntiņa, kas neļauj mierīgi nosēdēt savā vietā, gribas lēkt līdzi jautrajās spēlēs. Maigums savienojumā ar brutālo spēku veido uz skatuves tik daudz erotisko enerģiju, ka pietiek visai teātra ēkai un pat vēl paliek pāri! Pat tad, kad jaunieši sēž uz krēsliem pretī viens otram vairāku soļu attālumā, ir jūtama šī seksualitāte. Katrs Melhiora (ko atveido Viktors Ellers) skatiens liek meitenēm izkust un pakļauties viņa puiciskajam spēkam. Arī Vendlas (Everitas Pjatas) kustības un izturēšanās iemiesoja visas sievišķīgās īpašības: valdzinošs skaistums, kautrība un pietiekamās devās naivums. Vīrietim jebkurā vecumā gribētos iegūt šo nogatavojušos augli, kas tā vien prasās pēc noplūkšanas.

 "Pavasara atmoda" dejas

Viktors Ellers un Everita Pjata

Ainas mūziklā ir skatītāju provocējošas. Skolotāja nosoda savu skolnieku par neķītrībām, ko tas rakstījis savam draugam, bet jau pēc mirkļa viņa mīlējas ar skolas direktoru. Dziesmās atskan rupji vārdi, piemēram: „Ej dirst, pie velna, atpisies!”, kas ideāli paspilgtina jauniešu noskaņojumu, jo viņiem ir apnicis klausīties vecāku melos, ko tie borē jau no bērnības. Nevienu mirkli neliekas, ka rupjības būtu radītas ar mērķi, lai publika pasmietos, kā tas citkārt vērojams citos teātros.

Viena no provocējošākām ainām bija, kur divi puiši atzinās viens otram mīlestībā un kaislīgi skūpstījās. Maigi, izjusti, gribas teikt “pa īstam”, jo teātris jau tāpat ir tikai spēle. Vēl nebiju redzējusi teātrī tik erotisku ainu. Skudriņas pat tagad skrien cauri, to atceroties. Un man pluss- bija jautri skatīties uz vīriešiem, kas sēdēja zālē, kā tie slēpa savus skatienus, kā kaunējās…

Uz skatuves ir tikai rinda ar krēsliem, kuri izrādes laikā tiek pārbīdīti, mētāti un visādi citādi transformēti, pielāgojoties noteiktai situācijai. Aiz krēsliem ir tādi kā viegli aizkari, uz kuriem tiek projicēti attēli, kas dod emocionālo noskaņu. Visas ainas ir kā uzburtas aktieru domās un viegli izspēlētas kā etīdes uz skatuves. Tieši šis vieglums apbur, ar kādu aktieri parāda jauniešu sarežģīto domāšanu.

Mūzikls ir liels baudījums gan ausīm, gan acīm. Ar dziesmām šis stāsts iegūst vēl kādu dziļāku plānu, kas skar personīgi. Gan pieaugušais, gan jaunietis atpazīs kādu situāciju, kurai pats gājis cauri.

Gribas redzēt vēl kādu reizi!

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , ,

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *