Manas atsauksmes par izrādi “Pietura”

pietura2

Foto Viesturs Lācis

Sestdienas vakarā, 16. aprīlī, pavasarīgā noskaņojumā dodos uz izrādi “Pietura”, kas tiek rādīta Kultūras koledžas Baltajā zālē. Radošā apvienība ZONA projects februārī atrādīja savu pirmo izrādi “Lūdzu…”, un nu ir pienācis laiks parunāt par viņu otro izrādi “Pietura”.

Izrāde vēsta par četru jauniešu (lomās: Āris Matesovičs, Laura Atelsone, Klāvs Mellis un Uldis Sniķeris) bezmērķīgu dienu vadīšanu pieturā, prātojot par pasauli un dzīves bezjēdzīgumu. Nevar saprast, vai jaunieši ir gatavi kaut ko darīt, lai uzlabotu savu dzīvi vai tikai gudri runāt. Kas ir laiks, kad tas pienāks un vai tas var nepienākt? Par to prāto jaunie cilvēki.

Izrāde sākas ar Āra Matesoviča varoņa Jurģa  bezmērķīgu klaiņošanu pa balto skatuves segumu, spārdot alus pudeles korķīti. Viņš nekur nesteidzas, viņš jūtas ērti savā nodabā, viņu neviens netraucē. Zālē ir pustumsa, viņa seju līdz galam nevar redzēt, tikai ik pa laikam dzirdam viņa nopūtas vai klusus izsaucienus, kas raksturo viņa apmierinātību ar spēriena precizitāti. Jo ērtāk sāk justies aktieris, jo neērtāk paliek skatītājiem, jo šīs pirmās apmēram 5 minūtes velkas mūžīgi un, liekas, ka izrāde tā arī beigsies, vēl nemaz nesākusies.

pietura1

Skats no izrādes, foto Viesturs Lācis

Mulsumu pārtrauc spilgtākas gaismas.

Jurģis padzeras no alus pudeles un apsēžas uz viena no krēsliem, kas atrodas rindā novietoti pretī skatītājiem.

Gaismu maiņa, savādas skaņas (kas avārijas sirēnai līdzīgs, kas izraisa nepatiku un tādu kā trauksmes sajūtu), un tad jau uz skatuves ir visi četri varoņi. Jurģis, Dace, Miķelis un Ivars satiekas autobusa pieturā. Jurģis tajā sēž un gaida, kad pretī esošajam veikalam sāks drupt nost apmetums. Dace gaida autobusu, kurš varbūt nekad nepienāks, jo viņa negrib iet mājās pie tēva- alkoholiķa. Viņa cer, kad atbrauks “dzīve” un aizvedīs viņu uz labāku pasauli, kur viss jau būtu viņai par godu sagatavots. Ivaram tā ir vieta, kur aizmirst sāpes par mirstošo tēvu, cerot notrulināt smadzenes, dzerot kopā ar vienaudžiem. Pēdējais- Miķelis ir vienkārši vērotājs. Viņš saprot, cik tas viss ir bezjēdzīgi, bet, acīmredzot, arī viņš nezina, ko iesākt ar savu dzīvi, tāpēc pavada laiku tur.

Pietura ir vieta, kur satiekas cilvēki ar dažādiem mērķiem, bet visus vieno tas, ka viņi vēlas virzīties uz priekšu.. vai varbūt uz atpakaļu. Bet viņi negrib palikt uz vietas. Viņi nav mierā ar pašreizējo stāvokli un vēlas kaut ko mainīt savā dzīvē, pat ja no malas šķiet, ka viņi neko nedara.

Izrāde rit Jurģim un Dacei apspriežot mazā ciemata, kur viņi mīt, jaunākās tenkas un dzīves jēgu, Miķelis un Ivars vairāk klausās un runā maz. Kāpēc pieturā ir autobusa saraksts, ja pats autobuss ilgi nav manīts šajā pusē? Kad autobuss pienāks? Cik ilgi būs jāgaida, līdz kaut kas viņu dzīvēs notiks pa īstam? Vai autobuss var pienākt, bet laiks var nepienākt?

pietura

Foto Viesturs Lācis

Mētājoties ar vārdiem, domām un dažkārt lamuvārdiem, skatītājs par jauniešu sadzīvi uzzina diezgan maz, lielāks uzsvars tiek likts uz nākotnes cerībām, ilgām un nedrošības sajūtu, kas pārņem viņus. Šī pietura viņiem ir kā mātes ligzda, kas laika gaitā vienkārši ir noriebusies (ne velti virs viņu galvām rotājas uzraksts: Šī vieta smird) un nešķiet vairs interesanta, bet kāpt ārā no tās un lidot prom arī ir bail, jo tad vajadzēs pastāvēt katram par sevi.

Ne skatuves telpā, ne jauniešu sarunās nav kādas norādes uz laiku un vietu. Šī pietura ir starptelpa starp pagātni un nākotni, tā ir noķerta tagadne kaut kur nekurienes vidū. Ja skatās šo darbu kā fantastiku vai absurdu, tad ir vieglāk uztvert lidojošās domas, ko aktieri mētā. Bet nevar īsti saprast, ko vēlējušies parādīt izrādes radītāji, jo ik pa laikam ir atsauces uz mūsdienu kultūru un sadzīvi, kas skatītāju izrauj no “nekurienes”.

Āra Matesoviča un Lauras Atelsones varoņi jūtas brīvi uz skatuves, jaunie aktieri izbauda spēli. Uldim Sniķerim un Klāvam Mellim lomas ir salīdzinoši mazākas, neļaujot izpausties. Pat tad, kad viņiem ir dots kāds teksts, tas bieži ir monologs, kurā varonis attālināti no pasaules un blakus notiekošā pauž savus uzskatus, neveidojot kontaktu ne ar skatītājiem, ne ar partneriem.

Tikai vairākas dienas pēc izrādes iedomājos, ka izrādes sākuma nesteidzīgā ņemšanās ar korķīša spārdīšanu ir kā atgādinājums skatītājiem par to, cik ļoti esam pieraduši visur steigties, visu ātrāk dabūt un redzēt, ka pat izrādē ir grūti nosēdēt pirmās 5 minūtes, skatoties aktiera pašapmierinātā laika nosišanā.

Pēc izrādes sapurinos, dodos siltā pavasara pastaigā, matiem plīvot, plānojot, kā lai nepalaiž garām savu “autobusu”… 

Nākamās izrādes 13. un 14. maijā.

Foto: Viesturs Lācis

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , ,