Manas atsauksmes par izrādi “Sarkangalvīte un vilks”

Foto no iestudējuma “Sarkangalvīte un vilks”

Uldis Anže, Inga Misāne- Grasberga, Ainars Ančevskis

Šoreiz parunāsim par izrādēm visa vecuma bērniem. Vai šādas izrādes Latvijā ir, ja ir- vai tām izdodas pildīt savu mērķi- piesaistīt visu vecumu bērnu uzmanību. Šāds uzstādījums prasa arī citādāku pieeju, jo tas, kas der piecgadīgam bērnam, var nederēt četrpadsmitgadīgam pusaudzim, kas arī taču vēl skaitās bērns. Ar šo uzdevumu labi ir tikusi galā Latvijas Nacionālā teātra izrāde „Sarkangalvīte un vilks”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2013. gada 18. oktobrī.

Iestudējuma režisors ir Elmārs Seņkovs un dramaturģe Rasa Bugavičute. Izrāde no jauna atklāj pasaku par Sarkangalvīti, kas devās ciemos pie savas vecmāmiņas, bet pa ceļam mežā sastapa vilku. Pasaka ir pielāgota mūsdienām un tā atklāj ne tikai morālās vērtības, ka nav tikai labo vai slikto varoņu, bet arī Latvijas politiskās un sociālās problēmas.

Pasakā tiek ieviesti jauni tēli, kas izrādi padara piemērotāku plašākai auditorijai. Tie ir zvēri, kas pārstāv pašievēlētu Meža parlamentu – zaķis, bebrs, tītars, ods un ķirzaka. R. Bugavičute par Meža parlamentu tēlu izrādē izsakās: „Meža parlaments bija mana ideja, kas radās pakāpeniski. Vispirms bija skaidrs, ka gribu pievienot lugā vēl dzīvnieku raksturus, kas dzīvo mežā un ar kuriem Sarkangalvīte sarunātos. Tad radās doma, ka meža zvēriem jābūt savstarpēji vienotiem. Tad radās ideja, ka vienot viņus varētu bailes no Vilka. Un tad, iestudējot NT izrādi “Meitenes”, runājos ar Agati Zemnieci (3. klases skolnieci, kas arī spēlē “Meitenēs”), lai noskaidrotu, ko viņa par šādu manu ideju domā. Stāstīju, ka būs izrādē zvēri, kuriem būs savi likumi, un tad viņa man atbildēja ar: “Ā! Tas tad būs tāds kā skolas parlaments, ja?” Sapratu, ka arī bērnam ir savas asociācijas ar vārdu “parlaments”. Un tad, rakstot jau konkrētos tekstus, politiskās atsauces uz kaut kādiem notikumiem radās nespeciāli, bet organiski, cenšoties uzsvērt ideju, ka jebkur (skolā, pagalmā, bērnudārzā, Saeimā) ir kāds mazais līderis, kurš cenšas sagrābt varu, lai no tās gūtu kaut ko sev.”*

Aktieri ieģērbti lielos, mīkstos kostīmos, kas patīk mazajiem skatītājiem, bet runā par nopietnām tēmām un stratēģijām, kā tikt vaļā no vilka, kas vairāk interesē pieaugušos. Pasaka pārvērsta par intrigu pilnu cīņu par varu, kur tēli nav viennozīmīgi. Skatītāji izrādes laikā redz varoņus no dažādiem skatu punktiem, kas ļauj atklāt viņa patiesos nodomus, nevis tikai ticēt tam, ko viņš saka citiem. Viens no jautājumiem, kas tiek uzdots izrādes laikā, ir, kas ir īsta draudzība un kā atpazīt viltus draugus. Bērniem šī izrāde atgādina, ka dzīvē ir jābūt uzmanīgiem un ir jātic savai sirdsbalsij, bet vecākiem izrāde atklāj to problēmu, kas bieži tagad manāma bērnu audzināšanā – bērnam tiek nospraustas robežas un bieži vien pat netiek paskaidrots, kāpēc tās ir tieši tādas, un tas veicina procesu, ka bērns patstāvīgi neko nespēj pats izlemt. Vēl izrādē starp ainām parādās muzikāli priekšnesumi, kurus izpilda Zvirbuļu orķestris. Komiskos tērpos ieģērbti muzikanti izpilda vienkāršas, īsas dziesmiņas, kas uzjautrina publiku, atgādinot, kā tā ir tikai spēle un nekas slikts ar Sarkangalvīti patiesībā nenotiks. Izrādes uzstādījums – visa vecuma bērniem – vairāk jāsaprot kā jau skolas vecumu sasniegušiem bērniem un pieaugušajiem, kaut teātris to nav norādījis.

 “Sarkangalvīte un vilks” putni

Zvirbuļu orķestris izrādē

Dramaturģe Sarkangalvīti padarījusi par mūsdienīgu pusaudzi, kura palīdz savai mammai pīrādziņu ceptuvē. Arī mednieks nav vecs, ar sirmu bārdu, bet gan vīrietis labākajos gados, kuram simpatizē nevis Sarkangalvītes vecmāmiņa, kā ierasts dažos variantos, bet Sarkangalvītes mamma. Un mamma ir skaista sieviete, kas seko līdzi modes tendencēm, kam ir savs bizness un visnotaļ šarms. Lielākā atšķirība, ko ieviesusi dramaturģe ir tā, skatītājs var ielūkoties ne tikai cilvēku pasaules notikumos, bet arī dzīvnieku. Vilks tiek atklāts no pavisam cita skatu punkta – kā domājoša, viltīga būtne, kura jūtas vientuļa, jo visi no viņa baidās. Vilku vada viņa instinkti un arī viņam gribas justies kaut kur gaidītam un paēdušam. Liekas, ka vilkam pat ir piedēvēta lielāka cilvēcība nekā pašiem cilvēkiem. Viņš cenšas turēties pretī kārdinājumam apēst Sarkangalvīti, bet mednieks, ieraudzīdams vilku, uzreiz grib to nošaut. Dramaturģe par vilka tēlu saka, ka: „Ideja par to, ka Vilks nav tikai ļauns un nežēlīgs, nāca uzreiz, jo arī dzīvē ir tā, ka cilvēki izdara, piemēram, briesmīgus noziegumus konkrētas motivācijas/ pieredzes vadīti, nevis tāpēc, ka ir piedzimuši par “ļaunajiem”. Un es diezgan principiāli uzskatu, ka lugu tēlu nedalīšana “labajos” un “ļaunajos” ir viens no labas dramaturģijas pamatlikumiem.”*

Uz jautājumu dramaturģei Rasai Bugavičutei par izrādes mērķauditoriju, viņa atbild: „Domāju, ka izrāde piemērota gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tā spriežu gan pēc skatītāju atsauksmēm, gan pēc tā, ka apzināti izlēmām veidot izrādi tā, lai tajā būtu kas interesants arī bērnu vecākiem, jo viņi taču ir tie, kas savus bērnus uz teātri ved!”*

Foto: G. Janaitis

*Saruna ar Rasu Bugavičuti 2014. g. maijā

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , ,

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *