Manas atsauksmes par izrādi “Vecmāmiņas”

vecmāmiņas

Skats no izrādes

2014. gada 11. oktobra vakarā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā notika pirmizrāde iestudējumam „Vecmāmiņas”. Izrādē apvienojas laikmetīgā deja un dramatiskais teātris, veidojot mākslas darbu, kas liek ne tikai emocionāli līdzi just varonēm, bet arī fiziski izjust bailes, izmisumu un vēlmi paslēpties tumšā kaktā. Izrādes režisore Antra Austriņa-Seņkāne un horeogrāfe Alise Putniņa radījušas izrādi, kas izseko līdzi četru sieviešu likteņiem laikā, kad pasauli satricināja Otrais pasaules karš. Izrādē spēlē: Marija Zenčenkova, Anete Volnobajeva, Madara Juška-Grundberga, Randa Medne.

Izrāde stāsta par četrām sievietēm, kuras atšķiras pēc nacionalitātes, materiālā stāvokļa, dzīves pieredzes, bet kuras vieno līdzīgas mokas un atmiņas par piedzīvotajām šausmām kara laikā. Latviešu inteliģences atvase, kas emigrē uz Ameriku, Lietuvas poliete un baltkrieviete, kuras dzīvo Latvijā ar ģimenēm, un latviete, kura tikusi izsūtīta uz Sibīriju. Katrai ir savas atmiņas par Latviju – mājām, kur pavadīta bērnība, jaunība: pirmā mīlestība, balles un nākotnes cerības. Šīs emocijas varones izpauž caur deju. Jautri, haotiski, enerģiski un rotaļīgi aktrises ieved atmiņu pasaulē, attēlojot notikumus no varoņu dzīvēm. Noskaņa pārveidojas, kad tiek spēlēti notikumi kara laikā. Aktrises ietinušās biezās, adītās jakās, sarāvušās katra savā kaktā, izstāsta savas sāpes. Apgaismojums kļūst tumšāks un tālumā skan vagonu trokšņi, kas atgādina par 1941. gada izsūtīšanu. Aktrišu kustības ir saraustītākas, lēnākas, it kā viņas ko slēptu, censtos saglabāt.

Īpašu atmosfēru piedod muzeja klātbūtne, jo, lai nokļūtu līdz spēles laukumam, jāiet cauri labirintam, no kura sienām nolūkojas aktieru ģīmetnes un foto no spožām iepriekšējā gadsimta izrādēm. Pats spēles laukums ir vienkārša melna grīda ar melnām sienām, kas nav speciāli norobežota no skatītājiem, kas sēž turpat soļa attālumā. Uz grīdas novietotas vairākas koka kastes, kas stāstu virtenē maina savas funkcijas. Vienu mirkli tās, sakārtotas viena uz otras, pārtop par traktoru, citu – tās ir slēpņi, kur patverties. Kādu laiku pēc izrādes noskatīšanās koka kastes manā prātā iegūst tādu kā simbolu tām dzīvēm, cilvēku sirdīm, kas pārcieta kara šausmas. No ārpuses raupjas un nobružātas, no pirmā skata – tukšas un nevienam nevajadzīgas, bet, ja ieskatās dziļāk, var pamanīt dārgumus. Viena no kastēm ir ābolu pilna. Arī āboli stāstu gaitā maina savu nozīmi, kļūstot par mīnām, kas sprāgst uz visām pusēm. Ja Jūs ir viegli izbiedēt, iesaku nesēdēt pirmajā rindā. Tas gan nenozīmē, ka izrāde pilna ar šausmu filmu elementiem un no visiem stūriem lēks ārā briesmoņi, bet izbīlis un sirds salēkšanās ir iespējama.

Izrāde caur deju un stāstiem parāda pagātni, bet tajā pašā laikā atgādina par tagadnes Latviju. Latvijā dzīvo dažādu nacionalitāšu cilvēki un bieži notiek sava veida dalīšana latviešos un ne-latviešos, bet derētu atcerēties, ka kara laikā cieta visi. Izrādē runā gan latviešu, gan krievu valodā. Skan latviešu un krievu tautasdziesmas, kas izrādi tikai bagātina. Neviens nav labs vai slikts, melns vai balts, bet gan drīzāk atklātāks vai vairāk nocietinājies no pārējiem.

Iesaku noskatīties izrādi, jo tā nebūs kārtējā vēstures lekcija par karu. Reāli personāži, patiesi stāsti un četras skaistas aktrises, kas izdejo cilvēku likteņus. Izrāde piemērota plašai auditorijai – gan tiem, kas tos laikus piedzīvojuši, gan tiem, kas tikai grāmatās par to lasījuši.

Šeit var noskatīties video ar aktrisēm.

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , ,