Manas atsauksmes par JRT izrādi “Kas ir Silvija?”

Skats no izrādes “Kas ir Silvija?”

Cilvēces pašiznīcināšanās tolerances trūkuma dēļ.

Pirms JRT izrādes uz jautājumu: “kas ir Silvija?” mana atbilde būtu diezgan garlaicīga. Pirmkārt, tas ir sievietes vārds, kas vārda dienu svin 10. martā. Otrkārt, prātā uzreiz iešaujas profesores Silvijas Radzobes vārds, kas teātra pasaulē komentārus neprasa. Nonākot teātrī un pavirši apskatot izrādes programmiņu, izrādās manas cerības nav piepildījušās un potenciāli provocējošais jautājums izrādes nosaukumā nekādi nav saistīts ar profesori. 🙂 Bet te jau vainīga mana nezināšana, jo Edvarda Olbija lugas oriģinālajā nosaukumā (The Goat, or who is Sylvia?) ir tieši šāds jautājums un intrigas nav, jo uzreiz ir skaidrs, kas ir šī Silvija un ar ko mums būs darīšana. No vienas puses, režisore Māra Ķimele cenšas saglabāt intrigu, reducējot izrādes nosaukumu.  No otras puses, zinot latviešu konservatīvos teātra apmeklētājus (zinu, ka liela daļa tādi nav, bet tomēr…), labāk būtu, ja viņi zinātu, uz kādu izrādi dodas, lai nebūtu pēc tam jāklausās gaudošanā, ka teātris tikai perversijas un lamuvārdus rāda. Lai nu kā, uz izrādi aizgāju gandrīz neko nezinot par lugas autoru un sižetu, un man tas noteikti nāca par labu. Skatījos pirmizrādi 12. aprīlī ar Kasparu Znotiņu Rosa lomā.

Radošā komanda par izrādi izsakās šādi: “Kas ir Silvija?” ir skats uz ģimeni komiski absurdā rakursā. Ģimenes draugs, televīzijas žurnālists Ross, intervē ģimenes galvu jubilejas pārraidei, un negaidot atklājas skelets skapī… (informācija ņemta no JRT mājaslapas) Pēdējā gada laikā skeleti skapjos izvazāti pa dažādiem medijiem salīdzinoši bieži. Manuprāt, šis teiciens, metafora vai sauciet to, kā gribiet, ir jau tik nodrāzts, ka nevis pievērš skatītāju uzmanību, bet gan atbaida. Ir taču tik daudz citu vārdu un veidu, kā to pateikt interesantāk. Bet atkal jau piesienos sīkumiem, kas ar izrādi maz saistīti, jo, paldies dievam, Māras Ķimeles iestudējums tiecas pārkāpt tradicionālās robežas starp labu un sliktu, ētisku un amorālu. Patiesība slēpjas kaut kur pa vidu šiem vispārpieņemtajiem standartiem un atslēga uz to ir komunikācija.

Elita Kļaviņa un Ģirts Krūmiņš.

Lai arī spēles veids ir dažāds (reālpsiholoģisks, atsvešināts, absurds) un brīžam nevar saprast, vai žanrs ir komēdija, traģēdija vai absurda drāma, izrāde nedod gatavas atbildes un rosina skatītāju domāt. Un tas, manuprāt, ir lielākais skatītāja ieguvums un radošās komandas sasniegums. Brīžam sēžu pilnīgā neizpratnē, brīžam esmu uz asaru robežas un pa retai reizei pat iesmejos. Arī apkārt skatītāji šķiet apjukuši un prasa viens otram, vai konkrētajā vietā izrādē var vai nevar smieties. Šī izrāde ir nepieciešama latviešu sabiedrībai, kurā ir tik daudz aizspriedumu un stereotipu, jo izrāde jau nav par vīrieti, kas “mīlestības”, dziņas vai instinktu vadīts drāž kazu. Tā ir par 21. gadsimta cilvēkiem, kuriem it kā viss ir, bet trūkst otra cilvēka tuvuma, atbalsta un sapratnes. Skan banāli. Citos vārdos ietērpjot, cilvēces pašiznīcināšanās tolerances trūkuma dēļ. Neviens tevi nespiež pieņemt visus citādos, bet ir pienācis laiks vismaz paskatīties no malas un saprast tos muļķīgos argumentus, kas tevi no tā attur.

Elitas Kļaviņas un Ģirta Krūmiņa aktierspēle sagādā baudu. Izstrādāti tēli ar iekšējo motivāciju un pagātni, kas pilnībā ļauj noticēt sievas un vīra iepriekš tik saskanīgajām attiecībām. Kā arī pārliecina kostīmu izvēle (Jana Čivžele) un scenogrāfija (Toms Jansons), kas rāda mūsdienīgu ģimeni moderni iekārtotā miteklī vienā no augstākajiem debesskrāpja stāviem, aiz kuriem plivinās mākoņi un lido helikopteri. Par scenogrāfiju vien varētu uzrakstīt kādu semestra darbu, jo ir daudz estētisku un praktiski izmantojamu elementu, kas izrādi padara dinamiskāku un semiotisku zīmju piepildītāku. Toms Veličko pusaudža dēla lomā pirmizrādes vakarā smīdināja, bet atstāja nepabeigta tēla iespaidu. Kaspara Znotiņa ģimenes draugs Ross nevis uzstāda gatavu diagnozi, bet meklē iemeslus. Viņš arī visprecīzāk atklāj izrādes ideju rosināt domāt citās kategorijās.

Trauksmainā izrādes atmosfēra ievelk spraigā attiecību un viedokļu kamolā, ko pēc izrādes nav tik viegli nokratīt. Kaut arī JRT darbs “Kas ir Silvija?” neierindojas pie šīs sezonas favorītiem, to ir tiešām aizraujoši skatīties un domāt par to. Lasot citu atsauksmes, saprotu, ka būs jāiet vēlreiz jāiet skatīties.

Foto: Jānis Deinats

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , ,