Manas atsauksmes par JRT izrādi “Latviešu laupītāji”

Foto no izrādes “Ļatviešu laupītāji”

Kā JRT man nolaupīja gandrīz 4 stundas

Šī sezona JRT  būs par vecumu, par aktieru paaudzi, kura ir novecojusi un kuras vietā pagaidām nav kam stāties. Var gausties par to, bet var arī iet citu ceļu: apspēlēt šo situāciju ar dzīvu ironiju un smeldzīgu sāpi, un piedevām tam vēl piepildīt pilnas skatītāju zāles ar tāda paša vecuma publiku, kura arī izaugusi kopā ar JRT pamatsastāvu,  kas par to visu maksā.

Ar šādu uzstādījumu teātris jebkuru darbu var pielāgot savām vajadzībām un Geca Leinevēbera režīsētā izrāde “Latviešu laupītāji” tam ir labs pierādījums. Ņemam Šillera populāro lugu “Laupītāji” un pievienojam klāt JRT gudrās aktieru trupas asprātību kripatas par mūsdienu teātri, sabiedrību, mazliet samaisām un šedevrs gatavs! Bet šoreiz gan kaut kas ir nogājis greizi, jo no šedevra jūtama tikai vāja tā atblāzma. Iestudējums sanācis tāds smagnējs un ļoti neviendabīgs gan vēstījuma, gan aktierspēles ziņā. Ko režisors un radošā grupa gribēja pavēstīt ar šo? Ka latvieši nav naivie cietēji, baltie bāleliņi, kas mūžīgi ir bijuši citu apspiesti? Ka latvieši nepārzina savu vēsturi vai idealizē to? Ka latviešu teātrim nav nākotnes? Varbūt to, ka klasikas darbus iestudēt vairs nav tik vienkārši, jo skatītāji ir pieraduši pie dažādiem trikiem un cita spēles veida, kas īsti neiet kopā ar nopietno, pārlaicīgo klasikas vēstījumu? Manuprāt, radošā komanda pati vēl neapjauš, ko vēlas ar to pateikt, līdz ar to visi mani minējumi iespējams ir pilnīgi aplami.

Teātra mājaslapā par izrādi stāv rakstīts šāds teksts: “Tuvā nākotne. Aktieri meklē teātra zudušo spēku, iestudējot Šillera lugu “Laupītāji” – pirmo latviešu valodā uzvesto drāmas tekstu.” Kāpēc teātra spēks ir zudis? Kāpēc Šillera darbu mēģina iestudēt amatieri nevis profesionāli aktieri? Un kas tā ir par nākotni, kur viss liecina par pagājušā gadsimta padomju laika beigām? Uz šiem jautājumiem tā arī nerodu atbildes, noskatoties izrādi.

Lai kā tur arī nebūtu “Latviešu laupītāji” Jaunajā Rīgas teātrī pārsteidz ar divām paradoksāli pretējām parādībām: no vienas puses tā spēj pilnībā iemidizināt skatītāju, liekot klausīties Šillera lugas monotonajos tekstos, no otras puses, tā asprātīgi un meistarīgi ir noķērusi šā brīža JRT sajūtu un ik pa brīdim ļauj iemirdzēties labākajiem pasaules klases aktieriem. 🙂

Gundars Āboliņš un Vilis Daudziņš JRT izrādē.

Noskatoties izrādi, man nerodas vēlme pārlasīt Šillera lugu, es tikai gribu zināt, ko pīpēja radošā komanda, kad domāja, ka šis varētu būt lielisks kases grāvējs. Un piedevām, liekas, ka katrs ir pīpējis ko citu, jo tik ierasti saliedētais kolektīvs ir sašķelts, radot iespaidu, ka katrs ir pats par sevi. Tad nu katrs cīnās saviem spēkiem: kam vairāk talanta, tas pielieto kādu iespēlētu, veiksmīgu paņēmienu, kam mazāk talanta- vienkārši peld līdzi straumei, cerot uz izdošanos.

Gundars Āboliņš tēlo mazu jokdari (gan attēlojot veco Moru, gan kalpu Danielu, gan Stasu), kas pārcentīgi vēlas atmodināt pusaizmigušo publiku. Jevgēnijs Isajevs atkal tēlo sevi. Citā lomā es viņu diemžēl vēl neesmu redzējusi. Naivs, ne īpaši apdāvināts ar gudrību, atjautību, bezgala uzticīgs un pakļāvīgs. Manuprāt, viņu ņem izrādēs, jo viņam ir smieklīgs akcents un viņš ir apaļīgs, bet tās neizklausās pēc profesionālām aktiera meistarības kvalitātēm. Toms Veličko vēl meklē savu vietu gan šajā izrādē, gan teātrī kopumā. Jaunais mākslinieks centīgi pilda norādījumus no augšas, bet pagaidām tam nav skatāma piepildījuma, kas skatītāju aizrautu. Šķiet, ka viņš vēl nav pārliecināts, kādu grib sevi parādīt. Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš un Vilis Daudziņš ir labi kā vienmēr, bet vai tas liek elpai aizrauties? Nē, neliek gan, bet to norakstu uz kopējo izrādes režisorisko jucekli, kur lielākais smagums atstāts uz pašiem aktieriem. Kamēr Daudziņš spēlē izteikti reālpsiholoģiskā teātra manierē, Krūmiņš, Āboliņš un Isajevs tiecas uz spēles tipa teātri. Tas arī rada lielākos pārpratumus.

Tagad ar pāris dienu noilgumu saprotu, ka šo izrādi atcerēšos kā monodrāmu ar Gunu Zariņu priekšgalā. Lai arī uz skatuves atrodas kādi četri pieci aktieri, tieši viņa ir tā, kas pievērš manu uzmanību. Lai kuru varoni viņa spēlētu, tas ir piepildīts, aizraujošs un no iekšienes pamatots. Viņas iemiesotajos tēlos slēpjas JRT traģiskā esence, kas pēc izrādes liek arī par kaut ko padomāt. Pārslodze, štampu atražošana, kas rada panīkumu un nevēlēšanos vairs nodarboties ar mākslu. Tas raksturo viņas varoni un tā arī ir lielākā sāpe teātrim kā mākslas iestādei.

Kad izrādē skan kārtējais Šillera monologs vai dialogs, manas acis pievēršas scenogrāfijai (Kristīne Jurjāne), kas, manuprāt, ļoti veiksmīgi raksturo kāda maza, noputējuša biroja telpas. Novecējušas mēbeles, vecu papīru kalni, sasmacis gaiss un tāda kā padomju aura, kas apvij katru priekšmetu telpā. Telpa izveidota dziļi skatuves iekšienē, tā radot grūtības skatītājiem labi saredzēt, kas tad notiek mazā teātra džungļos. Sēdot otrajā rindā, viss bija ļoti labi redzams, bet baidos, ka sēdot 20. rindā, šī izrāde var šķist vēl gausāka un vienmuļāka, jo sīkās detaļas nav redzamas.

Gandrīz četru stundu garo izrādi nevar nosaukt par sliktu, bet vienmuļu un garlaicīgu gan.

 

Foto: Jānis Deinats

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , ,