Manas atsauksmes par Leļļu teātra izrādi “Zelta zirgs”

Visus stereotipus un aizspriedumus atstājiet mājās.

Skats no izrādes “Zelta Zirgs”

Pirms mēneša bija iespēja redzēt Dudas Paiva režisēto “Zelta Zirgu”, kas atdzīvināts ar lielām divmetrīgām lellēm un patiešām šoreiz nav domāta bērniem. Ļoti pretrunīgas atsauksmes sabiedrībā ir radījušas vēlmi iet un noskaidrot, kā tad tur īsti ir. Manuprāt, ja cilvēki ir izkustināti un cienījamā vecumā ir gatavi aiziet uz Leļļu teātri, tas jau vien ir sasniegums!

Ar Leļļu teātri man tā arī nav izveidojušās tādas pozitīvas attiecības. Atzīstos, par maz tur būts un maz redzēts. Pie vainas neveiksmīgā izrāde “Pavasara atmoda”, kas bija skatāma pirms kādiem 3 gadiem, kas neradīja vēlmi tur atgriezties, un tas, ka man vēl nav bērnu, ko vest uz turieni. Bet šis ir pagrieziena punkts mūsu attiecībās. 🙂 Kopš šī brīža es aktīvi sekošu līdzi arī Leļļu teātra aktivitātēm, kaut vai tāpēc vien, ka Kultūras akadēmijā tiek gatavots jaunais leļļinieku kurss.

“Zelta Zirgs” režisora Dudas Paiva izpratnē ir pārvērties par ļoti mūsdienīgu stāstu par to, kā izdzīvot šajā samaitātajā sabiedrībā, kur īstu cilvēku un patiesu attiecību ir gaužām maz. Šis teikums pasaka daudz un tajā pašā laikā nepasaka neko, tāpēc labāk būtu, ja pirms izrādes skatītāji būtu iepazinušies ar Raiņa lugas sižetu par Saulcerīti un Antiņu. Kas ir tas, kas padara Raiņa tekstu tik dzīvu un saprotamu 21. gadsimtā? Tā ir nežēlība un skarbā realitāte, kas iestarpināta starp nemirstošā dižgara rindām, kura pasakas žanru aizstāj ar tādu kā kriminālhronikas, detektīva vai politiskas drāmas žanru. Ir interesanti sekot viņu radītajam stāstam, kurā Raiņa teksts pēkšņi iegūst citu nozīmi un izmantotā leļļu tehnika to tikai paspilgtina. Es beidzot spēju saredzēt un sadzirdēt vairāk par naivās Saulcerītes un Antiņa vaimanām, un tas ir pateicoties režisoram Dudam Paivam un dramaturgam Matīsam Gricmanim.

Skats no izrādes “Zelta Zirgs”

Divmetrīgās lelles šoreiz ar savu ārējo veidolu, kas atgādina šausmu filmas, un veidu, kā tās tiek aktieru vadītas, pasaka daudz vairāk nekā dramatiskā teātrī tas būtu iespējams. Vienā brīdī tās ir nekustīgas mūmijas, kas atgādina cilvēku pūļus, kad tie steidzas mājās no darba un neko neredz un nedzird, citā tās atdzīvojas, transformējas un “apēd” viena otru. Šīs metamorfozes lieliski atklāj Raiņa lugas varoņu dabu, bet vēl tiem tiek piešķirta mūsdienīga personība, ko ir stipri vieglāk izprast un līdzi just. Lelles pašas par sevi rada atsvešinājuma efektu, parādot zināmus notikumus neikdienišķā gaismā, tādā veidā ļaujot vieglāk identificēties ar varoņiem.

Aktieri Druvis Anusāns, Baiba Vanaga, Lienīte Osipova, Anrijs Sirmais un Aleksandrs Jonovs labi tiek galā ar grūto uzdevumu, iedvešot lellēs dzīves spraigumu, enerģiju un traģismu. Groteskas izmantojums padara šo izrādi vairāk par komēdiju, kas papildināta  ar svarīgiem dzīves un pasaules jautājumiem, kuri slēpjas izrādes zemākajā slānī. Negribu atklāt nekādus sižeta pavērsienus vai pārsteigumus, lai piesaistītu lasītāju uzmanību. Manuprāt, tā pēdējā laikā ir liela problēma. Recenzijās parādās viss izrādes atstāsts, visi knifiņi un visi iespējamie “spoileri”. It kā tiešām nebūtu par ko citu rakstīt? Recenziju virsrakstos likt izrādes galveno “fišku”, it kā skatītāji paši nevēlētos to noskaidrot, liekas muļķīgi.

Skatuve iekārtota kā šaha laukums, katrs varonis ir noteikta šaha figūra un sižets tiek izspēlēts caur šaha spēli (scenogrāfs Andris Eglītis). Vispārinot sižetu, tā ir cīņa starp Ļaunajiem un Labajiem (melnajiem un baltajiem), tāpēc šaha ideja pati par sevi ir trāpīga, bet ir ainas, kur dialogi ir samudžināti, jo jāizspēlē un skatītājiem jāpaskaidro noteikts gājiens. Uz skatuves ir par vietas, lai varētu brīvi pārvietoties pa lauciņiem, tādā veidā šaha ideja līdz galam neattaisnojas. Bet tas arī būtu vienīgais mans iebildums, jo viss pārējais man likās perfekti izdomāts un nospēlēts.

Izrādes spilgtā forma, trāpīgie dialogi, aktiermeistarība, ļaujot lellēm atdzīvoties, padara to par aizraujošu piedzīvojumu. Es ar prieku skatītos to vēl un vēl. Šī izrāde ir mans gada prieks un atklājums, cik ļoti teātris tomēr var ietekmēt skatītāju!

Foto: Ilze Pētersone

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , ,