Kad spārni ir doti, bet putns nelido. Par Nacionālā teātra izrādi “Klūgu mūks”

Kad spārni ir doti, bet putns nelido

Foto- Margarita Germane

Skats no izrādes “Klūgu mūks”

Iesākot Latvijas Nacionālā teātra 99. sezonu, pirmajam iestudējumam ir uzlikts liels atbildības slogs, kas savu svaru diemžēl nenotur. Indras Rogas režisētā izrāde “Klūgu mūks” Nacionālajā teātrī paliks atmiņā pirmām kārtām ar savu ilgumu – 3 stundas un 40 minūtes un otrām kārtām ar pelēki sudrabaino, nomācošo toni. Mūsdienu laikmetā, kur cilvēki vienmēr ir steigā un vēlas no dzīves pagaršot pa druskai no visa, ir drosmīgi iestudēt tik garu izrādi, īpaši, ja tā stāstīs par latviešu vēsturi. Pēdējos gados par daudz, manuprāt, ir gaudulīgi sērīgu filmu par nabaga latviešiem, kas tik daudzus gadsimtus bijuši nospiesti. Es cienu mūsu vēsturi un apzinos, ka varbūt neesmu to filmu auditorija, bet tajā pašā laikā pietrūkst viedokļu dažādības, kas spētu dot plašāku skatījumu uz neviennozīmīgiem vēstures jautājumiem.

Gan Rogas izrāde, gan Ingas Ābeles romāns “Klūgu mūks”, uz kā izrāde balstīta, nav ieliekama kastē ar manis iepriekš nosauktajām filmām un ir saistošs materiāls no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, tas stāsta par dzimtbūšanas atcelšanu, kas nebija tik skaists un rožains laiks, kā skolas mācību grāmatās stāv rakstīts. Otrkārt, centrā ir divas izcilas latviešu personības: mācītājs un literāts Francis Trasūns un lidotājs Jāzeps Baško, kas aizrauj ar saviem sasniegumiem un pieticīgajam latvietim neraksturīgo sapņu lielumu. Un, treškārt, Ingas Ābeles teksts pats ir baudāms, jo valoda ir bagāta ar neskaitāmiem izteiksmes līdzekļiem, kas to vairāk pārvērš tādā kā leģendā vai poēmā.

Izrāde ir par dievu visplašākā šī vārda nozīmē un mīlestību. Ko dievs mums ir devis un kā mēs to spējam izmantot? Vai un ko esam gatavi ziedot lielāku mērķu labā? Kas vispār ir dievs un cik ļoti mēs paši varam ietekmēt savu dzīvi? Šie ir jautājumi, ko izrāde uzdod. Indras Rogas izrādes varoņi parāda, ka visam, ko tu dari, ir jēga un nozīme, un, pat ja sākumā to nevar saskatīt, nākamās paaudzes baudīs tava darba augļus. Protams, mūsdienās šāds pasaules skatījuma modelis ir novecojis, tāpēc ir grūtāk līdzi just Francim Sebaldam, kurš liekas panaivs, kaut arī viņa cīņa pašam ar sevi ir saistoša un konfliktu pilna.

Izrādei ir gredzenveida kompozīcija. Tā sākas ar Franča Sebalda ticības un spēku sabrukumu, kad visi no viņa ir novērsušies, jo viņš ekskomunicēts no baznīcas. Tālāk izrāde aizved uz viņa bērnību, jaunības gadiem un pieaugšanu līdz nokļūšanai par baznīckungu. Izrāde beidzas tai pašā vietā, kur sākās, ar Franča nāvi. Viss būtu labi, ja stāsts būtu par viena cilvēka dzīvi, bet ir vēl papildus sižeta līnijas, kas stāstu samudžina, un skatītājam ir stipri pagrūti izsekot visiem notikumiem. Daudz personvārdu, notikumu, vietu un īsti nevar saprast kā vārdā tas viss ir uzlikts uz skatuves. Vai režisore vēlas, lai es visus faktus paturu galvā? Ja atbilde ir apstiprinoša, tad izrāde vairāk atgādina lekciju, kur apbrīnojamā ātrumā tiek bērti fakti un ilustrācijai uzvestas dažas spēcīgas ainas, kas papildina sacīto. Izrādei ir problēmas ar temporitmu un galveno notikumu izcelšanu. Pagaidām izrāde atgādina ātrvilcienu, kas steidzas no ainas uz ainu, ik pa laikam nomainot aktierus un dekorācijas.

Foto- Margarita Germane

Skats no izrādes “Klūgu mūks”

Tā kā darbības vietas un laiki nepārtraukti mainās un vairākas darbības uz skatuves notiek simultāni, tad skatuves iekārtojums (scenogrāfs Gints Sippo) ir vairāk abstrakts. Skatuves kopējais fons ir pelēcīgi zils, atsevišķās ainās tas paliek gaišāks vai tumšāks ar prožektoru palīdzību. Skatuves dibenplānā labajā pusē pie sienas ir pielikts krucifikss, kas ir viena no nozīmīgākajām vietām izrādē, bet kreisajā pusē ir liela loga puscaurspīdīga rūts, no kuras spīd gaisma, kas apzīmē nepiepildītas ilgas. Skatuves vidus daļā grīda nav vienā līmenī: vairākās vietās skatuve ir iegremdēta vai tieši otrādi pacelta mazliet augstāk. Šādi tiek sadalīta telpa atsevišķām ainām. Tikai sīkas detaļas norāda par kādas konkrētas vietas esamību. Piemēram, ainā, kur mazo Franci per pirtī, nav citu norāžu kā tikai divas bērzu slotiņas viņa mammas Īvas un Edarčanu babas rokās. Lai skatītāji neapjuktu personvārdos, notikumos un gados, virs skatuves uz melnas sienas ar projekciju palīdzību tiek rakstīti vārdi  un gadskaitļi katras ainas sākumā. Vizuāli un idejiski interesanti veidots ir proscēnijs, kur no skatuves publikas virzienā  “izaug” pagari, melni, koka baļķi, kuru nozīme un funkcijas mainās katrā ainā. Tie līdzinās vecas mājas vai sagruvuša kuģa balstiem, kas simboliski atgādina, ka nekas neizaug un nerodas tukšā vietā. Mainoties ainām un notikumiem, šie koka baļķi kalpo par izraktiem grāvjiem, skolas soliem, bāru, pirts lāvu u.c.. Scenogrāfija kopumā liekas ļoti pārdomāta un runā pati par sevi, bet par maz ir brīžu, kad to pa īstam var novērtēt, jo ainas ātri nomaina viena otru, aizslaukot tos nedaudzos patiesuma brīžus, kad skatuves iekārtojums saslēdzas ar labiem aktierdarbiem.

Galvenā iezīme, kas atšķir grāmatu no izrādes ir tā, ka režisore pievienojusi vēl vienu papildus tēlu – meiteni Māru no mūsdienām (spēlē aktrise Liene Sebre), kas meklē savas dzimtas saknes. Caur viņu daļa no notikumiem netiek tieši izspēlēta uz skatuves, bet tiek atstāstīta pagātnes formā. Tā ir iespēja kaut nedaudz saīsināt lielo notikumu un teksta apjomu, ko nebūtu iespējams uzvest uz skatuves  un izrādīt vienā vakarā. Meitenes sarunu biedrene ir veca večiņa Alma baznīcā (spēlē Ilze Rudolfa vai Lolita Cauka), kas pastāsta un paskaidro, kas un kā notika pirms vairāk nekā 100 gadiem. Izrādē vecā Alma ieņem stāstnieka lomu, komentējot notiekošo gan no mūsdienu redzējuma, gan no pagātnes personāža – Edarčanu babas skatupunkta. Šie divi tēli (vecā Alma un Edarčanu baba) transformējas viens otrā, organiski iekļaujoties izrādē, ļaujot domāt, ka tas ir viens tēls. Tad vai nu Edarčanu baba ir nemirstīga, kas nemaz nebūtu tik neticami, zinot visas viņas pārdabiskās spējas, vai arī Edarčanu baba domāta kā arhetipisks tēls bagātīgu mūžu piedzīvojušām bargām sievasmātēm.

Jebkurā no gadījumiem izrādē, ko skatīju 12. septembrī, Ilzes Rudolfas tēlojums bija tas, kas neļāva aizmigt, palīdzēja orientēties notikumu līkločos un lika pat pasmieties. Bija vairākas ainas, kad uz skatuves atradās gandrīz viss aktieru ansamblis, bet uzmanību saistīja tieši viņas salīkušais stāvs ar visgudro un mierpilno skatienu, kas situāciju komentēja. Aktrises talants un režisores veiksme izvēlēties labāko lomu vainagojusies ar apbrīnojamiem panākumiem.

Foto- Margarita Germane

Skats no izrādes “Klūgu mūks”

Aktierspēle šajā izrādē bija augstā līmenī, bet trūka jūtu un darbību pamatojuma, kas ļautu labāk izprast tēlu raksturus. Te atkal nākas domāt, kam domāta izrāde? Vai Ingas Ābeles romāna lasītājiem, kas jau ir iepazinušies ar varoņiem? Ja tā, tad programmiņā jāieliek papildus informācija par vajadzīgajām priekšzināšanām, nākot uz izrādi, un pie ieejas varētu pārdot romāna konspektus.

Maijas Doveikas un Gundara Grasberga duets kārtējo reizi nelika vilties, liekas, šo aktieru starpā ir kāds neredzams spēks, kas tiem palīdz izjust vienam otru labāk, un jūtu attēlošanai pietiek ar vienu skatienu un viss ir saprotams. Šajā izrādē uz skatuves kāpa arī daudz jauno aktieru ar nozīmīgām lomām. Alises Danovskas Marijas un Igora Šelegovska Jezupa tēlojums šķita vispārliecinošākais. Spēja notēlot kā karsti iedegušos jauniešus dzīves maksimālismā, tā arī līdz pamatiem sagrautus likteņa pabērnus, ir veiksmīgs sākums aktiera karjerā.

Vairākas ainas likās spīdoši nostrādātas. Piemēram, Franča dzimšanas aina, kur Maijas Doveikas Īva ir saliekusies sāpēs un Ilzes Rudolfas Edarčanu baba ir viņu sažņaugusi no aizmugures. Vai viena no pēdējām ainām, kur Francis spiež Marijai nožēlot visus viņas grēkus. Izmisums liekas pat sataustāms un gribas apbrīnot jaunās aktrises izturību un spēju radīt līdzpārdzīvojumu. Jau nosauktās ainas un daudzas citas ir Spēlmaņu nakts balvas vērtas, bet kopumā izrāde neatstāja vienota mākslas darba iespaidu. Varbūt tas saistīts ar to, ka tas bija tikai ģenerālmēģinājums un aktieri vēl nebija “iespēlējušies”. Bet pagaidām izrāde ir kā skaista bilžu grāmata ar lielu teksta apjomu, kas nomāc cēlo režisores domu par pacelšanos spārnos. Putns ir smags, spārni ir par īsu un telpa par smacejošu, lai tas paceltos.

Foto: Margarita Germane

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , ,