Manas atsauksmes par Nacionālā teātra izrādi “Pūt, vējiņi!”

Skats no izrādes “Pūt, vējiņi!”

Kā medusmaize sezonas sākumam

Elmāra Seņkova jaunākais iestudējums “Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī ir perfekts gabals sezonas atklāšanai. Tas ir grandiozs gan ideju, gan mēroga ziņā un neliek vilties. Lai saprastu izrādes veiksmes atslēgas, ir jāšķetina iestudējuma slāņi, kas šoreiz ir tik daudz kā sīpolam vai kāpostgalvai, kas patīkami pārsteidz.

Seņkovs jau iepriekš pierādījis, ka spēj tikt galā ar sarežģītiem uzdevumiem gan dramaturģijas, gan režijas laukā (“Raudupiete”, “Ezeriņš”, “Antigone”, “Indrāni”). Tas uzliek pamatīgu atbildības slogu, jo skatītāji negaida neko citu kā vien izcilu izrādi, tāpēc vēl jo lielāks izaicinājums šķiet iestudēt Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!”. Raiņa darbs latviešu tautai ir iecelts goda vietā, tas ir svēts, neaizskarams. Arī Dziesmu svētkos kā pēdējā dziesma atskan “Pūt, vējiņi!”, visiem stāvot kājās un lielai daļai slaukot asaras. Vai tiešām dziesmā un Raiņa tekstā ir ielikts kāds latvietības kods, kas skar katru, neatkarīgi no vecuma, dzimuma un citām pazīmēm? Varbūt paši esam kanonizējuši šo darbu, piešķirot tam vēl nebijušas īpašības?

Manas attiecības ar Pūt vējiņiem ir salīdzinoši neilgas un vairāk lakoniskas. Iepriekšējā pieredze, lasot lugu vai dziedot kārtējā pārveidotajā aranžijā dziesmu, radījusi tikai lielākas antipātijas, neļaujot izprast pārējās tautas pietāti pret šiem darbiem. Lūzuma punkts bija Liepājas teātra mūzikls, kas beidzot pieveda mani tuvāk maģiskajam Baibiņas un Ulda stāstam. Varbūt viss nāk ar gadiem, bet varbūt Seņkovs beidzot nonesis Raini pie tautas tik ļoti tuvā un cilvēciskā veidolā, ka pretoties šādam spēkam liekas muļķīgi. Negribu bezgala slavināt režisoru, bet šoreiz viss ir izskaitļots līdz pēdējam sīkumam: mūzika, scenogrāfija, gaismas, horeogrāfija, aktierdarbi, lai iedarbotos uz skatītāju. Ir jābūt īpaši nejūtīgam un riebīgam, lai zīmes, simboli un kopējā atmosfēra neatstātu kādu nospiedumu skatītāja apziņā (tas gan nenozīmē, ka šādus skatītājus nevarētu atrast, jo katrs uztveram lietas ļoti savdabīgi).

Agnese Cīrule Zanes lomā.

Šajā izrādē grūti nošķirt Monikas Pormales scenogrāfiju no Jāņa Purviņa un Agates Bankavas horeogrāfijas un Seņkova režijas darba, jo viss ir organiski savijies lielā kamolā, vienam papildinot otru. Skatuve iekārtota kā Mežaparka estrādes tribīnes (ar vienīgo atšķirību, ka tās ir melnas), diviem deju kolektīviem to apdzīvojot visu izrādes laiku. No vienas puses, dejotāju pulks ir kā dzīvā scenogrāfija, kas palīdz veidot mizanscēnas, no otras puses, katrs dejotājs ir pilnvērtīgs aktieris ar savu stāstu un savām emocijām. Režisors kopā ar horeogrāfiem ir izpildījis grūtu uzdevumu, iedodot balsi gan kopkorim kopā, gan katram atsevišķi. Pēkšņi Raiņa “Pūt, vējiņi!” vairs nav tikai par Baibiņu un Uldi kaut kur senā Kurzemē, tas ir par jebkuru no mums, latviešu tautu kopumā.

Raiņa teksts, kaut saīsināts, no galveno varoņu mutes skan dzīvi, plūstoši un pārliecinoši. Vislabāk ar piņķerīgo tekstu tiek galā Agnese Cīrule, Raimonds Celms, Madara Botmane un Lolita Cauka, iedzīvinot tajā ne tikai Raiņa varoni, bet arī ko jaunu, vēl neredzētu, paplašinot stāsta robežas. Jaunais aktieris Jēkabs Reinis ir labākais Uldis, ko esmu redzējusi, bet viņš mani pārliecina nevis ar tekstu, bet ar savu stāju, balss toni, mīmiku. Viņā kaut kas salūzt, un ir  interesanti skatīties, kā viņš tiks ar to galā. Es viņam noticu pilnībā, ko nevarētu teikt par Lauras Siliņas Baibiņu. Nesaprotu līdz galam, kāpēc viņa gribētu vai negribētu iet līdzi Uldim. Naivums, bailes no dzīves un nepārliecība ir tikai viena Baibiņas puse un otru, to kaislīgo, es nespēju ieraudzīt aiz visa bārenītes aizsega. Un vēl žēl, ka Gatiņa līnija tika ļoti saīsināta, neļaujot izprast ne Gatiņa un Baibas attiecības, ne Gatiņa personību. Kārlis Reijers spēlē pārliecinoši, bet pat tas nespēj glābt to, ka Gatiņa varonis ir tik vienkāršots, ka nav pat žēl, kad viņš iet bojā.

Imanta Kalniņa leģendāro kinofilmas mūziku izrādei noformējis Toms Auniņš. Izvēle liekas pašsaprotama – grandiozai izrādei klāt nāk grandioza, visiem zināma mūzika. Savādāk jau nevar būt, bet ar šo paņēmienu ir noķerti vairāki zaķi ar vienu šāvienu. Gan mūzika, gan vecās paaudzes aktieru parādīšanās uz skatuves veido atsauces uz citiem iestudējumiem, filmām, tā uzsverot laika mūžīgo plūdumu. Ulda un Baibiņas stāsts dzīvo un dzīvos vēl ilgi cauri laikiem, kamēr vien kāds uzturēs šo tradīciju dzīvu. Lai cik sentimentāla šī atziņa nebūtu, tā lieliski iederas šajā iestudējumā.

Lai arī izrādes beigās neraudāju, sajūtas bija kā pēc Dziesmu svētku noslēguma koncerta – saviļņojums, pacilātība, visaptveroša labsajūta un sajūta, ka esmu īstajā vietā īstajā laikā. Paldies Seņkovam un visai radošajai komandai par izdevušos sezonas sākumu!

 

Foto: Kristaps Kalns

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , ,