Manas atsauksmes par Nacionālā teātra izrādi “Trīs māsas. Refleksija”.

Palasīsim Čehovu.

Reklāmas foto no izrādes “Trīs māsas. Refleksija”

Dodoties uz izrādi “Trīs māsas. Refleksija” 21. novembrī (pirmizrāde notika 12. oktobrī), esmu sagatavojusies ļaunākajam – ka būs bezgala mokoši un garlaicīgi, ka neko nevarēs dzirdēt, visticamāk aizmigšu un vakars būs izbojāts. Zinot visus šos apstākļus, esmu labi paēdusi (arī man blakus sēdošā dāma cenšas ātri pieveikt mazo trauciņu ar siļķi kažokā pirms izrādes sākuma), izgulējusies un apbruņojusies ar pacietību, un tas viss ne jau tāpēc, ka nespētu pieļaut sev tīkamā režisora Vladislava Nastavševa neveiksmi. Nē, vienkārši gribu būt moža un saprast, kuri puzles gabali neliekas kopā un kāpēc, un vai būtu iespējams darīt kā savādāk, lai teātra brīnums piedzimtu.

Mazs trauksmes signāls ir nepilnā zāle, kur aizpildītas sēdvietas pilnībā ir tikai parterā, atstājot tukšus caurumus pirmajā un otrajā balkonā. Tātad tauta runā. Pēc pirmā cēliena zāle paliek vēl tukšāka, bet demonstratīvi durvis neviens necērt un skaļi neviens nebļaustās gaitenī par sabojāto vakaru, tikai klusi apģērbjas un dodas mājup. Pat zinot, ka obligāti jāredz izrāde visā tās garumā, prātoju, vai es būtu viena no tiem, kas dotos prom pēc pirmā cēliena. Un atbilde ir – nē.

Mani uzrunā scenogrāfija, mūzika, vairāki aktierdarbi un noskaņa kopumā. Atmosfēra rodas no vairākiem simboliskiem tēliem – puspiepūstais izpletnis/ gaisa balons skatuves aizmugurē, kas apņem izrādes varoņus, diriģentu pultis, kas tiek nēsātas šurpu turpu, tā arī praktisku funkciju īsti nepildot, dažādu krāsu sveces te aizdegtas, te nopūstas un mūzika.  Baltā izpletņa/ gaisa balona plašais pusloks apklāj visu skatuvi, ļaujot noprast māsu vēlmi lidot, tas ir, dodies prom uz Maskavu, aizbēgt no ikdienišķās pelēcības mazajā provinces pilsētiņā. Cerības par sapņu īstenošanos riešas pirmā cēliena beigās, kad Irina (spēlē Madara Botmane) aizdedzina sveces, kas saspraustas diriģentu pultīs, skatuve ir pustumsā, un mazo liesmiņu gaismas atblāzma uz baltā auduma rada domu, ka izpletnim vai gaisa balonam dzinējs ir iedarbināts un jau gatavs doties ceļā. Tai pašā laikā ainā var nolasīt Irinas lūgšanos pie savdabīga altāra, ko veido tās pašas aizdedzinātās sveces. Tukšā skatuve ļauj brīvi interpretēt redzēto. Tieši tāpēc šī aina liekas pati spēcīgākā visā izrādē. Otrajā cēlienā izpletnis/ gaisa balons tā kā zaudē savu simbolisko nozīmi un kļūst vienkārši par sadzīvisku lietu, kuru var saplēst un pēc tam salikt somā un aiznest. Visa maģija, šķiet, ir pagaisusi.

Madara Botmane Irinas lomā izrādē “Trīs māsas. Refleksija”

Diriģentu pultis kā rekvizīts arī dod vairākas zīmes par uz skatuves notiekošo, bet vārdos neizteikto. Tās uznes stalts un brašs vīrietis labākajos gados – Veršiņins (Kaspars Zvīgulis), kurš dzīvē ir daudz pieredzējis, zina, ko vēlas no dzīves, bet ir nedaudz apmaldījies likteņa melnajos līkločos. Māsas- Maša, Irina un Olga pultis tikai pārcilā, grūsta, stumda. Pultis stāv tukšas, bet māsām vajag kādas notis, ar to saprotu kādas kartes, pēc kurām dzīvot. Viņas nav pieradušas pašas lemt un plānot savu dzīvi, jo tēvs viņas turējis stingros grožos, bet pēc tēva nāves viņas vairs nespēj funkcionēt. Šīs pultis kā neizmantotas iespējas mētājas uz skatuves, bet nevienam nav noderīgas, tās drīzāk vairāk traucē, jo ļauj saprast, ka pasaule ir plaša un tajā ir daudz nezināmā. Arī otrajā cēlienā šis rekvizīts lieliska pilda savu simbolisko nozīmi – no notīm, kas sastatītas viena uz otras un pārklātas ar izpletņa balto audumu, ir uzcelta grīļīga telts, kuras iekšienē noris visu varoņu attiecības. Nošu pultis draud kuru katru brīdi sagāzties, bet ir sajūta, ka māsas to pat neapzinās. Šis dramatisma brīdis atsauc atmiņā citas režisora izrādes, kur ar skatuves konstrukciju palīdzību tiek veidota nedrošības, satraukuma sajūta, kas izsauc fizisku nepatiku, trauksmi. Kad beidzot trīs māsu dzīvē kaut kas mainās (tūlīt taču telts var uzgāzties uz galvas), viņas tomēr nespēj reaģēt uz notiekošā apstākļiem un turpina dzīvot pa vecam.

Kostīmu māksliniece Rūta Kuplā radījusi saskaņotu tērpu ansambli. Gaišās, greznās Irinas kleitas, Tuzenbaha saskaņotais, rūtotais kostīms, Olgas pieklājīgās, ieturētās, bet tai pat laikā modernās kleitas un kažoki, Mašas tumšo toņu ietērpi rada greznu iespaidu. Ir prieks skatīties, bet rodas daži jautājumi. Teksts ir padarīts mūsdienīgāks (paldies Edītei Tišheizerei, to tiešām var just), bet nevar saprast par kādu laiku vēsta kostīmi. No vienas puses mūsdienīgas krāsas un dažādas detaļas, bet pāri veļas kas smagnējs no iepriekšējiem gadsimtiem, sajaucot galvu. Vai režisors vēlējies rādīt mūsdienas vai radīt bezlaika telpu, kas var notikt jebkur un jebkad? Varbūt šo koncepciju labāk varētu saprast, ja tērpus būtu veidojis pats režisors, kā tas izdevies jau vairākās viņa izrādēs.

Lai arī sižetu zinu, izrādi vēroju ar interesi, bet to traģismu nesajūtu. Esmu vienaldzīga pret māsu ciešanām. Manuprāt, šeit ir režisora vaina, kurš nav devis skaidrus uzdevumus aktieriem. Jau lomu sadalījums vien šķiet ļoti tradicionāls. Olga – nopietna, cieta personība, kura ziedos savu laimi citu labā. Marijas Bērziņas tēlojumā neko jaunu neieraugam vai pat ieraugam mazāk nekā minēts lugā, un diemžēl, liekas, tieši šādu viņu jau esmu redzējusi vairākas reizes. Maša (Daiga Kažociņa) – nav saprotams, kāpēc viņa apprecējusies ar Kuliginu, ja jau viņai viss liekas bezjēdzīgs. Viņa atgādina tīni pusaudža gados, kam ir emo periods: melnas drēbes, viss ir slikts, visi ir ļauni, mani neviens nesaprot. Tā kārtīgi arī nav saprotams, kāpēc viņa iemīlas Veršiņinā. Aktrise nespēj iznest lomas traģismu, liekas viņa cenšas, bet daudz jautājumu paliek neatbildēti. Irina (Madara Botmane), šķiet nav gatava šai lomai. Pagaidām jaunās, neaizsargātās, naivās meitenes tēls, kas cer uz sapņu princi Maskavā, ir tikai ārējs (un arī stipri līdzīgs viņas iepriekšējām lomām citās izrādēs), un nav īsti iekšējas pārliecības, kā to parādīt, lai skatītāji noticētu. Trīs māsas, kas ir izrādes kodols, neatstāj uz mani gandrīz nekādu iespaidu.

Skats no izrādes “Trīs māsas. Refleksija”

Veršiņins Kaspara Zvīguļa tēlojumā izceļas ar savu noteiktību, viņš ir retais, kam ir aizraujoši sekot visu izrādes laiku. Aktieris izjūt savu tēlu, pilnīgi pārmiesojas un izbauda laiku uz skatuves. Arturs Krūzkops ar Tuzenbaha tēlu ienes mazu dzirksti visapkārt valdošajā pelēcībā. Azartisks, labsirdīgs, turīgs un vēl iemīlējies barons – tādu viņu nevar nemīlēt! Aktieris nospēlē spoži, bet tekstā minēts, ka viņš ir neglīts, tāpēc Irina viņu nemīl. Šeit atkal gribas pajautāt režisoram, ko viņš vēlējās pateikt ar šādu gājienu? Vai mums jāsaprot, ka Arturs Krūzkops ir neglīts vai arī, ka sievietes kopumā nav īpaši gudras un ir ļoti izvēlīgas? Mārča Maņjakova Andrejs ir vienīgais, kurš saka, ko domā. Viņš nebaidās būt garlaicīgs, pelēks, neviena nesaprasts. Viņš dzīvo pēc citiem likumiem. Šķiet, viņa tēlojumā Andrejs iegūst jaunas īpašības, kas Čehova lugā nav minētas. Sapņotāja vietā nācis reālists, kurš saredz pasaules bezjēdzīgumu, bet ir mierā ar to. Ģirts Jakovļevs un Astrīda Kairiša kalpotāju lomās ir veci ļautiņi,  par ko pasmieties, kas parādās uz skatuves tikai epizodiski. Man smiekli nenāk, jo kārtējo reizi cienījamiem un labiem aktieriem tiek dotas cirka klaunu lomas.

Visas emocijas tiek izteiktas caur kliegšanu vai raudāšanu. Sāpes tā īsti aktieru samākslotajās sejās neredzu. Ķermeņa valoda paliek nemainīgi statiska kā lellēm. Vienā ainā varonis ir emocionāli sagrauts, jau nākamajā ārēji viņam nekas nekaiš un dzīve rit tālāk. Bet varbūt tāds arī bijis režisora uzstādījums. Kā lellītes mazā teātrītī aktieri izspēlē savas mazās, nevienam nenozīmīgās ciešanu pilnās dzīves, kas uzreiz tiks aizmirstas. Vēl ir problēmas ar dikciju. Lielākajai daļai aktieru (izņemot Krūzkopu, Zvīguli, Maņjakovu, Bērziņu) pie tās vajag piestrādāt, jo viss nav skaidri dzirdams. No šī viedokļa mazā, pelēkā drāma vairāk piestāvētu mazajai zālei, kur labāk varētu saskatīt sāpju pilnos vaigos un klusās nopūtas.

Teksts, teksts, teksts, maz reālas darbības uz skatuves un, kā liekas, arī varoņu prātos. Daudz tālāk radošā komanda arī nav aizstiepusies. Zemtekstu karalis Čehovs nav aizskarts.

Foto autore: Margarita Germane

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , ,