Manas atsauksmes par JRT izrādi “Brodskis/Barišņikovs”

Mihails Barišņikovs, foto: Jānis Deinats

Dzejas valdzinājuma neaizskartā

“Brodskis/ Barišņikovs” ieies vēsturē kā ļoti nozīmīgs mākslas, kultūras un sabiedriskās dzīves notikums, jo cik gan bieži uz Latvijas skatuves varam vērot pasaulslaveno baletdejotāju Barišņikovu, izpildot latviešu izcilā režisora Alvja Hermaņa iztēlotas pasaules ainiņas.

Lai kaut nedaudz spētu izprast JRT izrādi “Brodskis/ Barišņikovs”, sev liku atbildēt uz vairākiem jautājumiem: kas tas bija? ko es gaidīju? ko es reāli redzēju? ko es jutu? un vai šī izrāde atstās kādu paliekošu iespaidu manā dzīvē?

Kas tas bija?

JRT izrāde ir maģisks dzejas notikums, kur dzejas un aktiera- izpildītāja robežas tiek stipri paplašinātas. Dzeja nav tikai literatūras žanrs, kas apkopots noputējušās mācību grāmatās. Šajā darbā dzeja kļūst dzīva, tā atdzīvinot arī tās autoru Josifu Brodski un abu mākslinieku – Brodska un Barišņikova draudzību. Barišņikovs runā uz skatuves, bet papildus tam vecā lenšu atskaņotājā var dzirdēt gan viņa, gan Brodska balsi, kas savā veidā padara Brodski klātesošu. Balsis jaucas kopā un saplūst vienā, liekot domāt par kādu Brodska pārmiesošanos dzīvās un nedzīvās lietās. Caur vārdiem, teikumiem un nepabeigtām domām slēpjas attiecības, kurās skatītājam ir ļauts ielūkoties, bet ne palikt. Viss ātri gaist, tāpēc izrāde ir kā ātri braucošs metro, kura maršrutā ir maz pieturu, lai kaut kur izkāptu, atvilktu elpu un dotu laiku apdomāt nupat redzēto, dzirdēto.

Ko es gaidīju?

Pirmizrāde notika 2015. gada 15. oktobrī. Kopš tā laika ir pagājuši 3 gadi, daudz esmu lasījusi un dzirdējusi par Alvja Hermaņa iestudējumu. No izrādes sagaidīju katarsi tās visaugstākajā iespējamajā pakāpē. Sagaidīju maģisku lielā ģēnija pieskārienu sev un ikdienišķajai pasaulei. Cerēju ieraudzīt un sajust ko tādu, kas liktu elpai aizrauties.

Brodskis/Barišņikovs, foto: Jānis Deinats

Ko es redzēju?

Uz skatuves Kristīnes Jurjānes scenogrāfijā paveras lielas mājas karkass ar lielām logu rūtīm un koka rāmjiem, kas atgādina būrīti. Barišņikovs izrādes sākumā ienāk caur šīs mājas durvīm un izrādes beigās aiziet pa šīm pašām durvīm. Skatuves priekšā novietots pagarš koka sols ar dažādiem priekšmetiem. Uz sola aktieris sēž un lasa Brodska dzeju. Otrā skatuves pusē pa labi no koka sola atrodas mazāks soliņš, uz kura novietots lenšu atskaņotājs. Aktieris pārvietojas brīvi pa visu skatuves telpu, tā atdzīvinot jebkuru kaktiņu. Ja izrādes sākumā redzam pavecu vīru, kas apsēdies lasīs sava drauga dzeju, tad, izrādei attīstoties, varam vērot dažādas pavecā vīra un telpas transformācijas, kas nojauc robežas starp reālo un nereālo, dzīvo un nedzīvo. Un tas viss tiek panākts ar dzejas palīdzību, kas mainīgā intensitātē tiek gan čukstēta, gan izkliegta, gan atskaņota no magnetofona. Palīdz arī gaismu maiņa un dažādas aktiera veiktas kustības, kas piesaista uzmanību un liek padomāt par nupat dzirdēto no cita rakursa.

Ko es jutu?

Izrādes laikā ieliku neizsakāmu piepūli, lai spētu saprast un uztvert katru vārdu, kas beidzās ar to, ka izrādes vidū biju ļoti nogurusi un izpumpējusies, tā arī neiegūstot cerēto apgaismību. Tāpēc izrādes otro pusi centos tvert vieglāk, baudot kopējo atmosfēru, dzejas plūdumu, gaismu maiņu un mākslinieka smalkās nianses.

Valodas jautājums, protams, bija ļoti svarīgs, jo dzimtā valoda man ir latviešu un ar dzeju krievu valodā esmu saskārusies nepiedodami maz. Šis apstāklis mani biedēja pirms izrādes un izrādes pirmo pusi, jo kurš gan grib atzīties gan sev, gan citiem, ka izrādē vēstītais neveido skaistas asociāciju virknes prātā, jo tur notiek viekārši primitīva cīņa ar izteicienu tulkošanu. Subtitri šajā gadījumā gan palīdzēja, gan traucēja. Ja vēlos uztvert izrādes kopējo vēstījumu, tad subtitri traucē un klupina un kavē mani, bet, ja vēlos iedziļināties konkrētā dzejolī, tad subtitri man bija ļoti nepieciešami.

No vienas puses, izrāde lika justies bezspēcīgai un garlaikotai, jo cīnījos ar dažādiem valodas izteiksmes līdzekļiem. No otras puses, izrāde ļauj ceļot laikā un telpā, aizmirstot par ikdienišķās pasaules problēmām. Aktiera neapšaubāmais talants bija visaptverošs un turēja skatītājus kā savos grožos. Šķiet, skatītāji tur varētu arī nebūt, bet Barišņikovs uzvestos un darbotos tieši tāpat. Viņam šī izrāde nozīmē atkal satikšanos ar savu draugu un šo spēcīgo saikni var sajust. Neviens vārds neskan formāli, visam ir jēga, pat ja es to nespēju nolasīt.

Kādu iespaidu izrāde uz mani atstāja?

Pēc izrādes noskatīšanās sajūtas bija dīvainas un pacilājošas reizē. Stundu un trīsdesmit minūšu garā izrāde bija kā attīrošs rituāls vai kāds maģisks seanss, kura iedarbību nevar racionāli apjaust. No vienas puses, izrāde izmainīja manu skatu uz teātra mākslu. Mūsdienu pārsātinātās izrādes ar greznajām dekorācijām, šokējošajiem tematiem utt. vairs nespēj dot gandarījumu un reti kad gadās līdzpārdzīvojums, bet šī izrāde atgādināja par mākslas uzdevumu un mākslas iespējamo tīrību. Izrāde kā intīma saruna ar draugu, kur lielākā daļa notikumu, sajūtu norisinās skatītāja galvā. No otras puses, izrāde mani personiski neuzrunāja valodas nezināšanas dēļ. Es nespēju pieslēgties dzejas kodam, es peldēju tam visam tikai pāri, vērojot blakus sēdošo skatītāju žāvas un centienus neaizmigt un atzīšos, šādā mediatīvā pasākumā saglabāt skaidru prātu bija grūti.

Foto: Jānis Deinats

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, ,