Homo Novus izrāde „Lasītava” jeb Kur sākas un beidzas teātris?

Mārtiņš Eihe

Skats no “Lasītavas” istabas

Viss sākās ar nobijušos e-pasta vēstuli, kurā teicu, ka pusaudža gados rakstīju dienasgrāmatu un būtu gatava ar to dalīties. Vairāki e-pasti un pirmā mulsā tikšanās. Nepazīstami cilvēki, kautrība, klusums, bet neierasti ērta sajūta pavada mani, jo visi apkārtējie smaida, kaut jau diena iet uz beigām, un nogurums dara savu.

Ja izrādes teātros parasti iestudē kādus 2-3 mēnešus (dažas, protams, ilgāk), tad šeit tā tapa 4 mēģinājumos. Mēģinājumos iepazinām citus dalībniekus un pārrunājām izrādes gaitu, struktūru. Bet mājās katram bija darbs ar sevi – sagatavoties, izprast sevi un atrast veidu kā atvērt sevi citiem. Vēl mēģinājumos varējām dzirdēt citu stāstus un saprast, kā ir būt skatītājam, kā ir skatīties tās 2 minūtes svešiniekam acīs un mulst, kā tas ir – klausīties svešinieka pusaudžu gadu piedzīvojumos un just līdzi.

Turpināt lasīt →

Brīvprātīgā darba iespējas

Vai esi kādreiz bijis brīvprātīgais?

Ja neesi, tad šis ir īstais laiks, lai sāktu, jo tūlīt atsāksies aktīvā kultūras sezona, kas piedāvā arī Tev dažādas iespējas iesaistīties.

  • Kaņepes Kultūras centrs piedāvā iesaistīties viņu komandā. Šeit būs daži no pienākumiem, kurus vari uzņemties: Ideju ģenerators, Kultūras kurators, Plakātu un flaieru draugs, Fotogrāfijas guru.

Kā saka viņi paši: Ja esi ieinteresēts, raksti uz kultura@kanepes.lv un tiksimies pie tējas krūzes, lai aprunātos.

Turpināt lasīt →

No Gaismas smelties, par Gaismu pašam kļūt.

Gaismas pils

Skats no Torņkalna

(Foto: LETA)

Siltā vasaras dienā man bija tā veiksme un sagadīšanās nokļūt lielās Gaismas pils pakājē. Un, tagad atceroties to, prieka vilnis pārskrien pāri, jo piedzīvojums jaunuzceltajā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā tiešām bija pozitīvs pārsteigums man, kas parasti ir pilna ar skepsi un neticību. Plašas telpas, bet pilnas ar auru, kas liek smaidīt. Nē, tur nav palaista smieklu gāze! Vienkārši beidzot ir radīta tāda telpa, kurā ir patīkami atrasties un kur ir vēlme uzturēties pēc iespējas ilgāk, nerunājot nemaz par to, ka ēka ir arī funkcionāla, par ko protams, jau daudz ir runāts (īpaši sociālajos tīklos „nolikts” bibliotēkas mērķis pildīt izzinošo un izglītojošo funkciju… bet tas jau bija pirms vēl bija iespēja redzēt un aptaustīt bibliotēku).

Turpināt lasīt →

Par Putru, Hermani un strebšanu…

Atsauce uz A. Hermaņa interviju laikrakstā “Diena” maija beigās un paziņojumu 11. jūnijā par politiskā teātra izgāšanos Latvijā.

Daļu raksta var izlasīt šeit: http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/hermanis-riga-ir-populisma-kilniece-14009332

un otru paziņojumu šeit: http://www.jrt.lv/zinas

Pēdējā laikā politikas tēma Latvijā ir ļoti aktuāla, jo vēl pirms divām nedēļām notika Pašvaldību vēlēšanas. Lai kā negribētos, šī tēma skāra arī mani. Daudz es no politikas nesaprotu un politikas mācības pamati no vidusskolas jau ir piemirsušies. Bet, ņemot vērā priekšvēlēšanu kampaņu pamatīgos apmērus, esmu tajā visā tāpat iekšā.

Ar interesi noklausījos pirmo interviju ar Alvi Hermani. Tas notika neilgi pēc izrādes “Tautas ienaidnieks” noskatīšanās. (Pirmizrāde 14. maijā) Tajā mirklī mani pārņēma prieks, ka kāds sācis par to tik tieši runāt. Biju sajūsmā par viņa izteicieniem un skarbo valodu. Es pat īsti nepadomāju, ko viņš saka, man patika skaļais veids, kā viņš sevi pasniedz.

Turpināt lasīt →

Viss ir viena liela tagadne

“Kad dienas vēl bija Dieviņa zināšanā, viņš neatļāva tām slīdēt no rokām laukā un pazust uz neatgriešanos, kā Tempus to dara. Dieviņa laikā dienas riņķoja pa gadskārtām, gadskārtas pa paaudzēm bez mitas. Kur tēvu tēvi laipas lika, tur bērnu bērni laipojās. Tagad bērnu bērni nemaz nemeklē laipas, tikai skrien uz priekšu Tempum līdzi- pat Jāvem ir no rokām sprukuši. Bet tas savā ziņā ir labi- vismaz redz, ka Tempus ar Jāvi nevar laipas dot. Žēl, ka tēvu tēvu laipas satrūdējušas- bērnu bērniem būs tāpat pa purvu jādauzās”

citāts no “Kurbads ķēves dēls”, autors Jānis Turbads

Šis darbs uzrakstīt 1959. gadā. Liekas taču- ak, cik tas ir sen, tad jau tā nedzīvoja un nedomāja!

Bet, lūk, pierādījums, ka jau tad latvieši bija stipri mainījušies no latviešu īstā tautu dēla un tautu meitas. Nevienam vairs nerūp senču iesāktais. Nekas nav jāsaudzē, lai viss aizaug.

Bēdīgi paliek ap sirdi!

Tad jau nekam nav jēgas.

Visu sākam no sākuma. Katrs pats par sevi, tikai stiprākie izdzīvo utt.

Bet kaut kam taču ir jēga. Mīlestībai!

Es mīlu savu mammu, tāpat kā viņa mīl savu mammu, kas arī mīl savu mammu. Tā ir nebeidzama, nepārraujama saite.

Tev nav jālaipo tēvu tēvu  takas tāpēc, ka tā vajag, bet gan tāpēc, ka tu to gribi!