Manas atsauksmes par Nacionālā teātra izrādi “Pūt, vējiņi!”

Skats no izrādes “Pūt, vējiņi!”

Kā medusmaize sezonas sākumam

Elmāra Seņkova jaunākais iestudējums “Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī ir perfekts gabals sezonas atklāšanai. Tas ir grandiozs gan ideju, gan mēroga ziņā un neliek vilties. Lai saprastu izrādes veiksmes atslēgas, ir jāšķetina iestudējuma slāņi, kas šoreiz ir tik daudz kā sīpolam vai kāpostgalvai, kas patīkami pārsteidz.

Seņkovs jau iepriekš pierādījis, ka spēj tikt galā ar sarežģītiem uzdevumiem gan dramaturģijas, gan režijas laukā (“Raudupiete”, “Ezeriņš”, “Antigone”, “Indrāni”). Tas uzliek pamatīgu atbildības slogu, jo skatītāji negaida neko citu kā vien izcilu izrādi, tāpēc vēl jo lielāks izaicinājums šķiet iestudēt Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!”. Raiņa darbs latviešu tautai ir iecelts goda vietā, tas ir svēts, neaizskarams. Arī Dziesmu svētkos kā pēdējā dziesma atskan “Pūt, vējiņi!”, visiem stāvot kājās un lielai daļai slaukot asaras. Vai tiešām dziesmā un Raiņa tekstā ir ielikts kāds latvietības kods, kas skar katru, neatkarīgi no vecuma, dzimuma un citām pazīmēm? Varbūt paši esam kanonizējuši šo darbu, piešķirot tam vēl nebijušas īpašības?

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par JRT izrādi “Latviešu laupītāji”

Foto no izrādes “Ļatviešu laupītāji”

Kā JRT man nolaupīja gandrīz 4 stundas

Šī sezona JRT  būs par vecumu, par aktieru paaudzi, kura ir novecojusi un kuras vietā pagaidām nav kam stāties. Var gausties par to, bet var arī iet citu ceļu: apspēlēt šo situāciju ar dzīvu ironiju un smeldzīgu sāpi, un piedevām tam vēl piepildīt pilnas skatītāju zāles ar tāda paša vecuma publiku, kura arī izaugusi kopā ar JRT pamatsastāvu,  kas par to visu maksā.

Ar šādu uzstādījumu teātris jebkuru darbu var pielāgot savām vajadzībām un Geca Leinevēbera režīsētā izrāde “Latviešu laupītāji” tam ir labs pierādījums. Ņemam Šillera populāro lugu “Laupītāji” un pievienojam klāt JRT gudrās aktieru trupas asprātību kripatas par mūsdienu teātri, sabiedrību, mazliet samaisām un šedevrs gatavs! Bet šoreiz gan kaut kas ir nogājis greizi, jo no šedevra jūtama tikai vāja tā atblāzma. Iestudējums sanācis tāds smagnējs un ļoti neviendabīgs gan vēstījuma, gan aktierspēles ziņā. Ko režisors un radošā grupa gribēja pavēstīt ar šo? Ka latvieši nav naivie cietēji, baltie bāleliņi, kas mūžīgi ir bijuši citu apspiesti? Ka latvieši nepārzina savu vēsturi vai idealizē to? Ka latviešu teātrim nav nākotnes? Varbūt to, ka klasikas darbus iestudēt vairs nav tik vienkārši, jo skatītāji ir pieraduši pie dažādiem trikiem un cita spēles veida, kas īsti neiet kopā ar nopietno, pārlaicīgo klasikas vēstījumu? Manuprāt, radošā komanda pati vēl neapjauš, ko vēlas ar to pateikt, līdz ar to visi mani minējumi iespējams ir pilnīgi aplami.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par JRT izrādi “Kas ir Silvija?”

Skats no izrādes “Kas ir Silvija?”

Cilvēces pašiznīcināšanās tolerances trūkuma dēļ.

Pirms JRT izrādes uz jautājumu: “kas ir Silvija?” mana atbilde būtu diezgan garlaicīga. Pirmkārt, tas ir sievietes vārds, kas vārda dienu svin 10. martā. Otrkārt, prātā uzreiz iešaujas profesores Silvijas Radzobes vārds, kas teātra pasaulē komentārus neprasa. Nonākot teātrī un pavirši apskatot izrādes programmiņu, izrādās manas cerības nav piepildījušās un potenciāli provocējošais jautājums izrādes nosaukumā nekādi nav saistīts ar profesori. 🙂 Bet te jau vainīga mana nezināšana, jo Edvarda Olbija lugas oriģinālajā nosaukumā (The Goat, or who is Sylvia?) ir tieši šāds jautājums un intrigas nav, jo uzreiz ir skaidrs, kas ir šī Silvija un ar ko mums būs darīšana. No vienas puses, režisore Māra Ķimele cenšas saglabāt intrigu, reducējot izrādes nosaukumu.  No otras puses, zinot latviešu konservatīvos teātra apmeklētājus (zinu, ka liela daļa tādi nav, bet tomēr…), labāk būtu, ja viņi zinātu, uz kādu izrādi dodas, lai nebūtu pēc tam jāklausās gaudošanā, ka teātris tikai perversijas un lamuvārdus rāda. Lai nu kā, uz izrādi aizgāju gandrīz neko nezinot par lugas autoru un sižetu, un man tas noteikti nāca par labu. Skatījos pirmizrādi 12. aprīlī ar Kasparu Znotiņu Rosa lomā.

Radošā komanda par izrādi izsakās šādi: “Kas ir Silvija?” ir skats uz ģimeni komiski absurdā rakursā. Ģimenes draugs, televīzijas žurnālists Ross, intervē ģimenes galvu jubilejas pārraidei, un negaidot atklājas skelets skapī… (informācija ņemta no JRT mājaslapas) Pēdējā gada laikā skeleti skapjos izvazāti pa dažādiem medijiem salīdzinoši bieži. Manuprāt, šis teiciens, metafora vai sauciet to, kā gribiet, ir jau tik nodrāzts, ka nevis pievērš skatītāju uzmanību, bet gan atbaida. Ir taču tik daudz citu vārdu un veidu, kā to pateikt interesantāk. Bet atkal jau piesienos sīkumiem, kas ar izrādi maz saistīti, jo, paldies dievam, Māras Ķimeles iestudējums tiecas pārkāpt tradicionālās robežas starp labu un sliktu, ētisku un amorālu. Patiesība slēpjas kaut kur pa vidu šiem vispārpieņemtajiem standartiem un atslēga uz to ir komunikācija.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Maģijas atslēgas” Rīgas Krievu teātrī

Skats no izrādes “Maģijas atslēgas”

Teātra netveramā daba

Aprīļa pirmajā nedēļā uz Rīgas Krievu teātri devos ar šaubām. Ilgu laiku tur nebiju kāju spērusi. Iemesli dažādi: laika trūkums, kompānijas neesamība un viens no galvenajiem – bailes, ka nespēšu tikt galā ar izrādes valodu. Uzreiz atklāšu, ka mana dzimtā valoda ir latviešu un, kad studēju bakalauros un devos biežāk uz Rīgas Krievu teātri, manas krievu valodas zināšanas bija vidējas (nu, bēdīgas). Tā pagātnes rēgu vajāta devos uz izrādi “Maģijas atslēgas”, ko rāda lielajā zālē ar latviešu subtitriem. Pēc izrādes noskatīšanās sapratu, cik muļķīgas bija manas šaubas – visu sapratu un pilnībā spēju izdzīvot stāstu arī bez ideālām krievu valodas zināšanām.

“Maģijas atslēgas” stāsta par talantīgā krievu aktiera, režisora un teātra mākslas pedagoga Mihaila Čehova raibajiem dzīves līkločiem un teātra netveramo dabu. Lugu pēc teātra pasūtījuma sarakstījis dramaturgs Mihails Durņenkovs. Iestudējuma autore ir Marina Brusņikina un uz skatuves redzami septiņi talantīgi aktieri: Jevgeņijs Korņevs, Aleksandrs Maļikovs, Aleksejs Korgins, Ivans Kločko, Maksims Busels, Jana Herbsta un Olga Ņikuļina. Divās stundās un četrdesmit minūtēs aktieri iejūtas neskaitāmos tēlos, atdzīvina meistara Mihaila Čehova atmiņas un tik azartiski spēlējas ar dažādiem teātra paņēmieniem, ka negribas, lai izrāde kaut kad beigtos. Tieši šī spožā dzirksts aktieru acīs padara izrādi rotaļīgu un skatītājam tik baudāmu.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Kaka Bjaka un pavasaris”

 

Izrādes afiša

Par pavasari, runājošiem kaķiem, un jautru izrādi bērniem

25. marta rītā es un astoņgadniece devāmies uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “Kaka Bjaka un pavasaris”, kas pirmizrādi piedzīvoja 17. martā. Izrāde balstās uz igauņu rakstnieka un dramaturga Andrusa Kivirehka brīnumu pilnajām pasakām, kuras uz eksperimentālās skatuves iedzīvina divi aktieri: Jana Herbsta un Aleksejs Korgins. Dramatizējuma autors, režisors un mākslinieks vienā personā ir Jānis Znotiņš, kurš pēdējos gados aktīvi iestudē atraktīvas izrādes bērniem (“Kaka un pavasaris”, “Mazais ganiņš”, “Vafeļu sirdis” u.c.). Izrāde notiek krievu valodā.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Aizputes hronikas”

Festivāla “Eju meklēt” afiša

No 15. līdz 18. martam norisinājās Starptautiskais bērnu un jauniešu profesionālo teātru festivāls “Eju meklēt!”. Festivāls norisinājās otro gadu un tika piedāvātās daudz un dažādas izrādes no Igaunijas, Dānijas, Zviedrijas un Latvijas māksliniekiem. 16. martā uz Rīgas Teikas vidusskolu bija atceļojusi Aizputes teātra studija “Panda”, kas piedāvāja noskatīties savu jaunāko izrādi “Aizputes hronikas”.

Par festivālu zināju laicīgi un dažas izrādes jau biju redzējusi iepriekš, tāpēc šoreiz mana izvēle, kuru izrādi apmeklēt, balstījās uz norādīto mērķauditoriju (14+) un aktivitātēm Facebook kontos. Tātad uzķēros uz labāko reklāmu. 🙂 Gribējās redzēt, cik precīzu mūsdienu jauniešu realitāti spēs notvert dramaturģe Sandija Kalniņa un kā jaunie aktieri to spēs attēlot. Uzdevums nav viegls, jo teātra studija pastāv salīdzinoši neilgi – 2 gadus, bet tas arī nedod nekādas atlaides.

Izrāde “Aizputes hronikas” stāsta par Aizputes jauniešiem, viņu ikdienas dzīvi, kur nekad nekas nenotiek, kā jau tas mazpilsētā pierasts. Stereotipi par Latvijas mazpilsētām sabiedrībā ir diezgan dzīvi. Bezdarbs, nodzērušies cilvēki, jaunieši bez ambīcijām ir tikai daži piemēri no visa raibā klāsta, kas tiek automātiski piedēvēti ļautiņiem no “ģerevņas”. Bet stereotipi bieži vien ir pilnīgi aplami un absurdi. Caur asprātīgām situācijām un dialogiem izrādē tiek apspēlēti arī šie stereotipi.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par Leļļu teātra izrādi “Zelta zirgs”

Visus stereotipus un aizspriedumus atstājiet mājās.

Skats no izrādes “Zelta Zirgs”

Pirms mēneša bija iespēja redzēt Dudas Paiva režisēto “Zelta Zirgu”, kas atdzīvināts ar lielām divmetrīgām lellēm un patiešām šoreiz nav domāta bērniem. Ļoti pretrunīgas atsauksmes sabiedrībā ir radījušas vēlmi iet un noskaidrot, kā tad tur īsti ir. Manuprāt, ja cilvēki ir izkustināti un cienījamā vecumā ir gatavi aiziet uz Leļļu teātri, tas jau vien ir sasniegums!

Ar Leļļu teātri man tā arī nav izveidojušās tādas pozitīvas attiecības. Atzīstos, par maz tur būts un maz redzēts. Pie vainas neveiksmīgā izrāde “Pavasara atmoda”, kas bija skatāma pirms kādiem 3 gadiem, kas neradīja vēlmi tur atgriezties, un tas, ka man vēl nav bērnu, ko vest uz turieni. Bet šis ir pagrieziena punkts mūsu attiecībās. 🙂 Kopš šī brīža es aktīvi sekošu līdzi arī Leļļu teātra aktivitātēm, kaut vai tāpēc vien, ka Kultūras akadēmijā tiek gatavots jaunais leļļinieku kurss.

“Zelta Zirgs” režisora Dudas Paiva izpratnē ir pārvērties par ļoti mūsdienīgu stāstu par to, kā izdzīvot šajā samaitātajā sabiedrībā, kur īstu cilvēku un patiesu attiecību ir gaužām maz. Šis teikums pasaka daudz un tajā pašā laikā nepasaka neko, tāpēc labāk būtu, ja pirms izrādes skatītāji būtu iepazinušies ar Raiņa lugas sižetu par Saulcerīti un Antiņu. Kas ir tas, kas padara Raiņa tekstu tik dzīvu un saprotamu 21. gadsimtā? Tā ir nežēlība un skarbā realitāte, kas iestarpināta starp nemirstošā dižgara rindām, kura pasakas žanru aizstāj ar tādu kā kriminālhronikas, detektīva vai politiskas drāmas žanru. Ir interesanti sekot viņu radītajam stāstam, kurā Raiņa teksts pēkšņi iegūst citu nozīmi un izmantotā leļļu tehnika to tikai paspilgtina. Es beidzot spēju saredzēt un sadzirdēt vairāk par naivās Saulcerītes un Antiņa vaimanām, un tas ir pateicoties režisoram Dudam Paivam un dramaturgam Matīsam Gricmanim.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par Nacionālā teātra izrādi “Trīs māsas. Refleksija”.

Palasīsim Čehovu.

Reklāmas foto no izrādes “Trīs māsas. Refleksija”

Dodoties uz izrādi “Trīs māsas. Refleksija” 21. novembrī (pirmizrāde notika 12. oktobrī), esmu sagatavojusies ļaunākajam – ka būs bezgala mokoši un garlaicīgi, ka neko nevarēs dzirdēt, visticamāk aizmigšu un vakars būs izbojāts. Zinot visus šos apstākļus, esmu labi paēdusi (arī man blakus sēdošā dāma cenšas ātri pieveikt mazo trauciņu ar siļķi kažokā pirms izrādes sākuma), izgulējusies un apbruņojusies ar pacietību, un tas viss ne jau tāpēc, ka nespētu pieļaut sev tīkamā režisora Vladislava Nastavševa neveiksmi. Nē, vienkārši gribu būt moža un saprast, kuri puzles gabali neliekas kopā un kāpēc, un vai būtu iespējams darīt kā savādāk, lai teātra brīnums piedzimtu.

Mazs trauksmes signāls ir nepilnā zāle, kur aizpildītas sēdvietas pilnībā ir tikai parterā, atstājot tukšus caurumus pirmajā un otrajā balkonā. Tātad tauta runā. Pēc pirmā cēliena zāle paliek vēl tukšāka, bet demonstratīvi durvis neviens necērt un skaļi neviens nebļaustās gaitenī par sabojāto vakaru, tikai klusi apģērbjas un dodas mājup. Pat zinot, ka obligāti jāredz izrāde visā tās garumā, prātoju, vai es būtu viena no tiem, kas dotos prom pēc pirmā cēliena. Un atbilde ir – nē.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par JRT izrādi “Pēdējā Ļeņina eglīte”.

Pēdējais Ļeņins citiem, pirmais – man.

20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī savu pirmizrādi piedzīvoja filozofa Ulda Tīrona iestudējums “Pēdējā Ļeņina eglīte”. Tas bija otrais jauniestudējums, kas tapis jaunajās JRT, bet bijušās Tabakas fabrikas telpās. Lielās pārmaiņas piedzīvojušais teātris un trupa, kas zaudējusi vairākus labus kolēģus, liekas, nu ir gatava jaunam darba cēlienam. Un šī izrāde, manuprāt, ir spēcīgs pieteikums tam ar savu diskutablo pētāmo objektu – Ļeņinu, ekstravaganto, neierasto spēles stilu un aktieru saliedētību.

Ir pagājušas gandrīz četras nedēļas kopš pirmizrādes un jau tagad sabiedrībā valda divi diametrāli pretēji viedokļi par redzēto (protams, nevaru garantēt, ka visi, kas interneta komentāros bļaustās ar savu viedokli, ir izrādi redzējuši). Vieni apgalvo, ka tas ir pilnīgi jauns veids, kā paskatīties uz varoni – slepkavu Ļeņinu un sevi, kas viņa “gaismā” ir uzaudzis un dzīvojis, citi – ka, tas ir slavinošs cildinājums briesmīgam cilvēkam, nesaskatot tur ne kripatiņu ironijas. Vēl ir tādi, kas mēģina savas domas ielikt vienā vai divos vārdos, piemēram, mēsls, sūds, šizofrēnija un bezcerīga izrāde. Nepievēršot vērību pēdējiem, vairāk pati sliecos uz pirmo cilvēku grupu, kaut arī pati neesmu dzīvojusi tajā laikā un sevi ar Ļeņinu nesaistu. No vienas puses, žēl, ka man nav to asociāciju, lai izrāde uz mani iedarbotos emocionāli, no otras puses, tas dod man iespēju izrādi skatīt kā aizraujošu elementu puzli, kuru pati varu likt, kā vēlos. Un vispār būtu muļķīgi žēloties, ka neesmu dzīvojusi padomju laikos, neesmu baudījusi komunisma augļus, kas sagrauj cilvēka individualitāti un runas brīvību.

Turpināt lasīt →