Manas atsauksmes par izrādi “Ugunsgrēki”

Mārtiņš Eihe

Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Gints Andžāns

Dailes teātra pirmizrāžu sēriju noslēdz Mārtiņa Eihes režisētā melodrāma “Ugunsgrēki” mazajā zālē, kas pirmizrādi piedzīvoja 2015. gada 8. janvārī. Baisa, vilinoša un ar spēcīgiem aktierdarbiem izrāde mulsina skatītājus ar agresīvo tiešumu un tēmas aktualitāti tieši šajās dienās. Kanādiešu rakstnieks, kas dzimis Libānā, Važdi Muavads savā darbā runā par karu un ko tas izdarījis ar cilvēkiem, kas tajā iesaistīti.

Stāstā savijas daudzu ģimeņu un pat tautu likteņi, kas cietuši no kara šausmām: bēgšana no mājam, klejošana, apšaudes, tuvinieku zaudēšana, cietums, izvarošana un nāve. Ja sakumā autors, rakstot lugu, pievērsies Libānas karam, tad beigās visas atsauces uz to ir pagaisušas, liekot uzsvaru uz pašu karu principu. Katrs karš, lai kur arī tas nenotiktu, ir traģēdija cilvēkiem.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Droši kā tankā”

Dailes teātris

“Droši kā tankā” publicitātes foto

Spēcīgākie ieroči ar acīm nav saskatāmi.

22. marta vēsā pavasara vakarā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Mihaila Gruzdova režisētā traģikomēdija “Droši kā tankā”. Dramaturģe Lelde Stumbre radījusi stāstu, kurā savijas dažādu tautību cilvēku likteņi Otrā pasaules kara beigās. Izrādē piedalās aktieri: Elīna Dzleme, Intars Rešetins, Gints Grāvelis, Artūrs Dīcis, Mārtiņš Počs, Inita Dzelme.

Mazās zāles skatuve pārtapusi par lielu tanku, kura viena siena ir izgāzta, tā paverot skatu skatītājiem uz tanka iekšieni. Tankā slēpjas latvietis, krievs, baltkrieviete, tadžiks un iemaldījies čehs. Cilvēki spiesti kādu laiku pavadīt kopā tankā, un saspiestībā ātri vien parādās katra mentalitāte un dzīves uzskati. Ārpus tanka atrasties ir bīstami, bet vai iekšpusē ir drošāk?

Turpināt lasīt →

Traģēdijas cienīga drāma par vīrieti, kurš mīlēja ideālo sievieti, Dailes teātra izrāde “M. Butterfly”

 

M_BUTTERFLY-Janaitis-9714

Dailes teātra Lielo zāli pagājušā gada 8. novembrī satricināja Lauras Grozas – Ķiberes iestudētā izrāde „M. Butterfly”. Lugas autors ir Ķīnā dzīvojošs amerikānis Deivids Henrijs Hvangs, luga uzrakstīta 1988. gadā. Sižeta pamatā ir reāli notikumi, kas risinājušies 80. gadu sākumā un izraisījuši skandālu- kāds franču diplomāts iemīlējies Pekinas operas aktrisē, kura patiesībā ir vīrietis un vēl piedevām spiegs, kas kalpo Ķīnas valdībai. Luga vēsta par franču diplomātu Renē Galimāru, kas iemīlas Pekinas operas dīvā Songā Lilingā, kas patiesībā ir Mao kulta spiegs. Galimārs ir apsēsts ar ķīniešu operu „Madame Butterfly”, kas arī tālāk ietekmēs viņa dzīvi, jo viņš sevi identificēs ar operas galveno varoni Pinkertonu, kurš savos nagos sagrābis mazo un trauslo Taurenīti. Šo drāmu var skatīt kā stāstu par divu kultūru sadursmi, bet režisore vairāk vēlējās uzsvērt cilvēka cīņu pašam ar sevi un apkārtējiem. Galimārs ir homoseksuāls, bet nevar to atzīt ne sev, ne arī savai mūža mīlestībai, kas viņu nelietīgi izmantoja, Songam Lilingam.

Turpināt lasīt →

Par teātri, kas neslēpjas, bet tieši otrādi- atkailinās. JRT izrāde “Dukši”, LLT “Pavasara atmoda”, Dailes t.”Eņģeļi Amerikā”

Duksi3_fDeinats

Pēdējā laikā bieži uz Latvijas teātru skatuvēm parādās tēmās, kas saistītas ar netradicionālu seksuālo orientāciju.

Homoseksuālisms pastāv, kopš pastāv cilvēce. Jau Senajā Grieķijā pastāvēja tāds attiecību modelis, kur savienojās divi viena dzimuma pārstāvji, parasti vīrietis pusmūža vai brieduma gados un jauneklis pusaudža gados. Viņu starpā pastāvēja gan emocionāla, gan arī seksuāla rakstura attiecības. Tas nebija nekas ārkārtējs. Grieķijas tā laika sabiedrība nešķīra seksuālo iekāri un uzvedību pēc dzimuma, bet gan pēc lomas seksuālajā aktā- aktīvā vai pasīvā. Aktīvā loma saistījās ar vīrišķību, augstāku sociālo statusu, briedumu, bet pasīvā ar sievišķību, zemāku sociālo statusu un jaunību.

Kristietība no jauna skāra homoseksuālisma tēmu. Bībeles senākie teksti uzrakstīti pirms 3 500 gadiem, bet Latvijā kristietība tika ieviesta tikai 13.gs. Jau kristietības aizsākumos pāvesti apzinājās, ka šādas attiecības valda un viņi tās nosodīja. Lielāku uzmanību viņi pievērsa attiecībām starp diviem vīriešiem, ignorējot faktu, ka šāda, kristietību graujoša aktivitāte, norisinās arī starp sievietēm. Laika gaitā, kristietībai izplatoties, attieksme pret homoseksuālismu kļuva arvien noraidošāka, tādā veidā pat cenšoties viņus izstumt no sabiedrības. Mūsdienās izpratne ir mazliet mainījusies un dažas baznīcas Bībeles tekstu ir interpretējušas tā, ka tas nav nekas nosodāms un amorāls, sludinot tālāk par Dievu, kas pieņem cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Turpināt lasīt →

Dailes teātra izrāde “Apglabājiet mani zem grīdas” jeb Klusi, klusi raudu es tumsā

Image

Rudens beigās Dailes teātrī noskatījos Regnāra Vaivara režisēto izrādi „Apglabājiet mani zem grīdas”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2012. gada 21. martā, bet savu spožumu nav zaudējusi vēl tagad. Izrāde veidota pēc Pāvela Sanajeva autobiogrāfiskajiem stāstiem par savu bērnību (1993) „Apglabājiet mani zem plintusa” (plintuss- grīdlīste), kuru R. Vaivars pats tulkojis un dramatizējot pārveidojis par homērisku komēdiju.

Skatītāji sapulcējas zālē- Nu tik būs izrāde! Nezinu, vai viņi bija sagatavojušies kam tādam! Jau no pirmās minūtes izrāde mūs pārsteidz, sagrauj un ierauj sevī iekšā. Atskan lamuvārdi, kas attiecināti uz mazu bērnu. Un vairs nesaprotu, kur esmu nonākusi un kāpēc neviens neko neiebilst. Tas mazais cilvēciņš taču to nav pelnījis! Kā pārakmeņojusies ieraujos savā pasaulītē un vēroju notiekošo uz skatuves: varbūt, ka viss beigsies laimīgi un zēns uzaugs laimīgā ģimenē.

Turpināt lasīt →

Dailes teātra kases un emociju grāvējs “Oņegins”

photo_151_1

Ir jau pagājušas vairākas dienas, bet emocijas vēl nav norimušas.

Ceturtdien 21. februārī biju Dailes teātrī uz „Oņegina” ģenerālmēģinājumu. Satraukums. Gaidas. Lielas cerības un pilnīga laime.

Vajadzētu saglabāt kaut kādu intrigu, neatklājot uzreiz visu, bet šoreiz tas neies cauri. Man ļoti patika!

Rakstu to uzreiz, jo zinu, ka man piekusīs roka un iespējamība ir diezgan liela, ka visu uzreiz neuzrakstīšu.

Neko iepriekš nebiju lasījusi par jauno izrādi divu iemeslu dēļ, kas apstrīd viens otru: no vienas puses negribēju neko zināt, lai būtu lielāks pārsteigums, bet no otras es tomēr esmu liela aizmārša, tāpēc tāda vienkārša lieta, kā palasīt informāciju par jaunuzvedumu visu laiku tika atstāta novārtā.

Sēžam meitenes pēdējās rindās un gaidam izrādes sākšanos. Sāk skanēt mūzika, zālē ir tumsa, bet cilvēku čalas vēl nebeidzas. Balsis norimst tikai tad, kad iededzas blāva gaisma un uz skatuves priekšās no abām pusēm vienlaicīgi iznāk divi vīrieši ģērbti greznās frakās. Kā noskaidrojas dažus mirkļus vēlāk- tie ir duelanti. Jau no pirmajiem Kārļa Lāča mūzikas akordiem, no šī pirmā uznāciena, no pirmām izdziedātajām notīm izrāde ietin mani tās burvībā un neatlaiž līdz pat izrādes beigām, tāpēc man pat nepatika, ka starp cēlieniem bija starpbrīdis. Negribējās, lai kāds izjauc šo īpašo dvēseles stāvokli. Varēju sākt baudīt. Jā, tieši tādu vārdu es minētu par šo izrādi- Bauda.

Turpināt lasīt →