Manas atsauksmes par izrādi “Vaņa”

Izdejojot pagātnes cerības un nākotnes sapņus.

izrāde Vaņa

ĢIT publicitātes foto

2014. gada 15. decembra drēgnā ziemas vakarā Ģertrūdes ielas teātrī notika pirmizrāde Antona Čehova lugai “Tēvocis Vaņa” Andreja Jarovoja režijā ar  nosaukumu “Vaņa”. Apjomīgais Čehova darbs ietilpināts pusotrā stundā, arī tēlu skaits no deviņiem saīsināts uz četriem, nepazaudējot galveno darba jēgu un noskaņu. Izrāde radīta fiziskā teātra estētikā, tāpēc liela loma ir  kustību režisoram Karlam Saksam (Igaunija).

Neparastajā izrādē piedalās tikai četri aktieri: Andis Strods (tēvocis Vaņa), Anta Aizupe (Jeļena Andrejeva), Madara Botmane (Soņa) un Ivars Krasts (ārsta Astrova lomā). Varoņi katrs atšķiras pēc nodarbošanās, finansiālā stāvokļa un  dzīves mērķiem, bet visos viņos ir kas kopīgs- nomāktais skatiens, kas raugās kaut kur tālumā, vienam atceroties rožaino pagātni, citam — izsapņojot nākotnes cerības. Skatieniem sastopoties, var izlasīt daudz vairāk nekā pateiktajos vārdos, augumiem saduroties notiek eksplozija, kaut lūpas klusē. Katram ir  savs noslēpums un pa vienam tie atklājas, kā rožlapiņas atdalās no zieda, parādot cik trausli un ievainoti patiesībā tie ir.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Sight is the Sense that Dying People Tend to Lose First”

Ģertrūdes ielas teātris atsauksmes

aktieris Leons Leščinskis

Ģertrūdes ielas teātris šoreiz ķēries vērsim aiz ragiem, radot izrādi, kas ļoti atšķiras no ierastajām. Izrāde tapusi, pārtulkojot britu mākslinieka un rakstnieka Tima Etčelsa (Tim Etchelss) darbu ”Sight is the Sense that Dying People Tend to Lose First”. Izrādē piedalās viens aktieris – Leons Leščinskis. Izrādes režisors- Mārtiņš Eihe.

Iestudējuma teksts sastāv no lielākoties savā starpā nesaistītiem vārdiem, teikumiem, kas vieni paši neko daudz neizsaka, bet virknējumā parādās to nozīme un jēga. Liekas, aktieris runā pirmo, kas trāpās uz mēles, daudz nedomājot un nevienam nemelojot. Viņš runā par visu: dzīvniekiem, laika apstākļiem, cilvēka veselību, pasaules iekārtojumu utt. Apziņas plūsmas vēstījums klejo no viena temata pie cita, tā arī neatklājot kādu galveno problēmu, kas ļautu izlobīt kādu dziļāku domu.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Pasaka par Veco Nāvi”

Ģertrūdes ielas teātris

Kristians Kareļins un Vecā Nāve

Laiks, kad par Nāvi smejamies nevis baidāmies no tās

 

Marta sākumā Ģertrūdes ielas teātris izrādīja savu jaunāko veikumu- Ģirta Šoļa režisēto izrādi “Pasaka par Veco Nāvi”. Trīs aktieri: Aleksejs Geiko, Kristians Kareļins, Madars Zvagulis ar marionešu palīdzību izstāsta stāstu par Veco Nāvi un viņas smago dzīves nastu.

 

Ja esat lasījuši teātra mājaslapā, par ko būs izrāde, tad sižets nekādus pārsteigumus diemžēl nesagādā. Bet priecīgi pārsteidz viesu sagaidīšana skatītāju zālē – aktieri jau pie ieejas tevi dīvaini uzlūko, it kā novērtētu tevi. Uzbāzīgie skatieni rada smaidu manā sejā un jau tajā mirklī saprotu, ka šī izrāde būs savādāka nekā ierastās.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Pasaka par Gardeguni”

Vilhelma Haufa pasakas Ilustrācija

Pasaka par Gardeguni

ĢIT izrāde „Pasaka par Gardeguni” arī piemērota mazākajiem skatītājiem, kas vēl nav iepazinuši teātri. Pirmizrāde notika 2012. gada 14. janvārī. Pasakas „Punduris Gardegunis” autors ir Vilhelms Haufs, izrādes režisors ir Andrejs Jarovojs un bērniem pasaku stāsta aktrise Maija Doveika.

Tieši mazliet baisā noskaņa arī esot bijis pamudinājums iestudējumam izraudzīties Vilhelma Haufa literāro darbu “Punduris Gardegunis”, jo mūsdienu pasakas pārsvarā rādot diezgan laimīgas ainas – skaidroja A. Jarovojs.[1]

Turpināt lasīt →

Ģertrūdes ielas teātra izrāde “Leģionāri” jeb Patriotisma trūkums latviešos pirms svētkiem

izrade-legionari-rezisors-valters-silis-17-43209940

Diskusija ar kaušanos- kā norāda režisors Valters Sīlis, savu pirmizrādi piedzīvoja 2011. gada 14. septembrī. Tātad, kāds laiciņš jau pagājis, bet kā latviešiem nacionāli svētki klāt, tā atkal latviešos iedegas patriotisms un svarīga svētku sastāvdaļa ir šīs izrādes apmeklēšana. Pati uz izrādi eju, lai beidzot saprastu, kas ir tas, kas saviļņo latviešus, kam parasti patīk visu kritizēt un atzīt par nelabu esam.

Mani pārsteidz Ģertrūdes ielas teātra pagalms un iekštelpas. Bēdīgas ķieģeļu sienas, smagas metāla durvis, pretīgs gaitenis, sajūtos kā kādā patversmē, bet ja tā padomā, tagad jau Rīgā patversmes ir salīdzinoši ērtas un patīkamas. Pirmo reizi biju šī nama viesis. No vienas puses atbaida un atgrūž no otras puses vilina- kā jau viss, kas ir netradicionāls un svešs.

“Leģionāri” izrāde, kurā spēlē divi aktieri: Karl Alm (Somija) un Kārlis Krūmiņš, kas ir arī līdzautori. Šie divi aktieri dinamiski stāsta par latviešu leģionāru situāciju pēc Otrā pasaules kara. Tie bēguļoja apkārt pa Latviju, aizpeldēja mazās laiviņās uz Zviedriju, kur tiem neklājās labāk. Uzsvars ir uz Zviedrijas valsts lēmumu- izdot vai neizdot bēguļotājus Padomju Krievijai, lai tā var izrēķināties ar tiem, kā vien vēlas, jo viņi ir bijuši pret padomju gribu, cīnījušies nacistu pusē.

Turpināt lasīt →