Manas atsauksmes par JRT izrādi “Brodskis/Barišņikovs”

Mihails Barišņikovs, foto: Jānis Deinats

Dzejas valdzinājuma neaizskartā

“Brodskis/ Barišņikovs” ieies vēsturē kā ļoti nozīmīgs mākslas, kultūras un sabiedriskās dzīves notikums, jo cik gan bieži uz Latvijas skatuves varam vērot pasaulslaveno baletdejotāju Barišņikovu, izpildot latviešu izcilā režisora Alvja Hermaņa iztēlotas pasaules ainiņas.

Lai kaut nedaudz spētu izprast JRT izrādi “Brodskis/ Barišņikovs”, sev liku atbildēt uz vairākiem jautājumiem: kas tas bija? ko es gaidīju? ko es reāli redzēju? ko es jutu? un vai šī izrāde atstās kādu paliekošu iespaidu manā dzīvē?

Kas tas bija?

JRT izrāde ir maģisks dzejas notikums, kur dzejas un aktiera- izpildītāja robežas tiek stipri paplašinātas. Dzeja nav tikai literatūras žanrs, kas apkopots noputējušās mācību grāmatās. Šajā darbā dzeja kļūst dzīva, tā atdzīvinot arī tās autoru Josifu Brodski un abu mākslinieku – Brodska un Barišņikova draudzību. Barišņikovs runā uz skatuves, bet papildus tam vecā lenšu atskaņotājā var dzirdēt gan viņa, gan Brodska balsi, kas savā veidā padara Brodski klātesošu. Balsis jaucas kopā un saplūst vienā, liekot domāt par kādu Brodska pārmiesošanos dzīvās un nedzīvās lietās. Caur vārdiem, teikumiem un nepabeigtām domām slēpjas attiecības, kurās skatītājam ir ļauts ielūkoties, bet ne palikt. Viss ātri gaist, tāpēc izrāde ir kā ātri braucošs metro, kura maršrutā ir maz pieturu, lai kaut kur izkāptu, atvilktu elpu un dotu laiku apdomāt nupat redzēto, dzirdēto.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par JRT izrādi “Latviešu laupītāji”

Foto no izrādes “Ļatviešu laupītāji”

Kā JRT man nolaupīja gandrīz 4 stundas

Šī sezona JRT  būs par vecumu, par aktieru paaudzi, kura ir novecojusi un kuras vietā pagaidām nav kam stāties. Var gausties par to, bet var arī iet citu ceļu: apspēlēt šo situāciju ar dzīvu ironiju un smeldzīgu sāpi, un piedevām tam vēl piepildīt pilnas skatītāju zāles ar tāda paša vecuma publiku, kura arī izaugusi kopā ar JRT pamatsastāvu,  kas par to visu maksā.

Ar šādu uzstādījumu teātris jebkuru darbu var pielāgot savām vajadzībām un Geca Leinevēbera režīsētā izrāde “Latviešu laupītāji” tam ir labs pierādījums. Ņemam Šillera populāro lugu “Laupītāji” un pievienojam klāt JRT gudrās aktieru trupas asprātību kripatas par mūsdienu teātri, sabiedrību, mazliet samaisām un šedevrs gatavs! Bet šoreiz gan kaut kas ir nogājis greizi, jo no šedevra jūtama tikai vāja tā atblāzma. Iestudējums sanācis tāds smagnējs un ļoti neviendabīgs gan vēstījuma, gan aktierspēles ziņā. Ko režisors un radošā grupa gribēja pavēstīt ar šo? Ka latvieši nav naivie cietēji, baltie bāleliņi, kas mūžīgi ir bijuši citu apspiesti? Ka latvieši nepārzina savu vēsturi vai idealizē to? Ka latviešu teātrim nav nākotnes? Varbūt to, ka klasikas darbus iestudēt vairs nav tik vienkārši, jo skatītāji ir pieraduši pie dažādiem trikiem un cita spēles veida, kas īsti neiet kopā ar nopietno, pārlaicīgo klasikas vēstījumu? Manuprāt, radošā komanda pati vēl neapjauš, ko vēlas ar to pateikt, līdz ar to visi mani minējumi iespējams ir pilnīgi aplami.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par JRT izrādi “Kas ir Silvija?”

Skats no izrādes “Kas ir Silvija?”

Cilvēces pašiznīcināšanās tolerances trūkuma dēļ.

Pirms JRT izrādes uz jautājumu: “kas ir Silvija?” mana atbilde būtu diezgan garlaicīga. Pirmkārt, tas ir sievietes vārds, kas vārda dienu svin 10. martā. Otrkārt, prātā uzreiz iešaujas profesores Silvijas Radzobes vārds, kas teātra pasaulē komentārus neprasa. Nonākot teātrī un pavirši apskatot izrādes programmiņu, izrādās manas cerības nav piepildījušās un potenciāli provocējošais jautājums izrādes nosaukumā nekādi nav saistīts ar profesori. 🙂 Bet te jau vainīga mana nezināšana, jo Edvarda Olbija lugas oriģinālajā nosaukumā (The Goat, or who is Sylvia?) ir tieši šāds jautājums un intrigas nav, jo uzreiz ir skaidrs, kas ir šī Silvija un ar ko mums būs darīšana. No vienas puses, režisore Māra Ķimele cenšas saglabāt intrigu, reducējot izrādes nosaukumu.  No otras puses, zinot latviešu konservatīvos teātra apmeklētājus (zinu, ka liela daļa tādi nav, bet tomēr…), labāk būtu, ja viņi zinātu, uz kādu izrādi dodas, lai nebūtu pēc tam jāklausās gaudošanā, ka teātris tikai perversijas un lamuvārdus rāda. Lai nu kā, uz izrādi aizgāju gandrīz neko nezinot par lugas autoru un sižetu, un man tas noteikti nāca par labu. Skatījos pirmizrādi 12. aprīlī ar Kasparu Znotiņu Rosa lomā.

Radošā komanda par izrādi izsakās šādi: “Kas ir Silvija?” ir skats uz ģimeni komiski absurdā rakursā. Ģimenes draugs, televīzijas žurnālists Ross, intervē ģimenes galvu jubilejas pārraidei, un negaidot atklājas skelets skapī… (informācija ņemta no JRT mājaslapas) Pēdējā gada laikā skeleti skapjos izvazāti pa dažādiem medijiem salīdzinoši bieži. Manuprāt, šis teiciens, metafora vai sauciet to, kā gribiet, ir jau tik nodrāzts, ka nevis pievērš skatītāju uzmanību, bet gan atbaida. Ir taču tik daudz citu vārdu un veidu, kā to pateikt interesantāk. Bet atkal jau piesienos sīkumiem, kas ar izrādi maz saistīti, jo, paldies dievam, Māras Ķimeles iestudējums tiecas pārkāpt tradicionālās robežas starp labu un sliktu, ētisku un amorālu. Patiesība slēpjas kaut kur pa vidu šiem vispārpieņemtajiem standartiem un atslēga uz to ir komunikācija.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par JRT izrādi “Pēdējā Ļeņina eglīte”.

Pēdējais Ļeņins citiem, pirmais – man.

20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī savu pirmizrādi piedzīvoja filozofa Ulda Tīrona iestudējums “Pēdējā Ļeņina eglīte”. Tas bija otrais jauniestudējums, kas tapis jaunajās JRT, bet bijušās Tabakas fabrikas telpās. Lielās pārmaiņas piedzīvojušais teātris un trupa, kas zaudējusi vairākus labus kolēģus, liekas, nu ir gatava jaunam darba cēlienam. Un šī izrāde, manuprāt, ir spēcīgs pieteikums tam ar savu diskutablo pētāmo objektu – Ļeņinu, ekstravaganto, neierasto spēles stilu un aktieru saliedētību.

Ir pagājušas gandrīz četras nedēļas kopš pirmizrādes un jau tagad sabiedrībā valda divi diametrāli pretēji viedokļi par redzēto (protams, nevaru garantēt, ka visi, kas interneta komentāros bļaustās ar savu viedokli, ir izrādi redzējuši). Vieni apgalvo, ka tas ir pilnīgi jauns veids, kā paskatīties uz varoni – slepkavu Ļeņinu un sevi, kas viņa “gaismā” ir uzaudzis un dzīvojis, citi – ka, tas ir slavinošs cildinājums briesmīgam cilvēkam, nesaskatot tur ne kripatiņu ironijas. Vēl ir tādi, kas mēģina savas domas ielikt vienā vai divos vārdos, piemēram, mēsls, sūds, šizofrēnija un bezcerīga izrāde. Nepievēršot vērību pēdējiem, vairāk pati sliecos uz pirmo cilvēku grupu, kaut arī pati neesmu dzīvojusi tajā laikā un sevi ar Ļeņinu nesaistu. No vienas puses, žēl, ka man nav to asociāciju, lai izrāde uz mani iedarbotos emocionāli, no otras puses, tas dod man iespēju izrādi skatīt kā aizraujošu elementu puzli, kuru pati varu likt, kā vēlos. Un vispār būtu muļķīgi žēloties, ka neesmu dzīvojusi padomju laikos, neesmu baudījusi komunisma augļus, kas sagrauj cilvēka individualitāti un runas brīvību.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Māceklis”

teatris

Vilis Daudziņš un Elita Kļaviņa

2015. gada 26. marta vakarā Jaunā Rīgas teātra Muzeju zālē notika pirmizrāde Mariusa fon Maienburga darbam “Māceklis”. Izrādes režisors Viesturs Meikšāns jau iepriekš Valmieras Drāmas teātrī iestudējis šī autora lugu, bet šī viņam ir pirmā pieredze uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Trīs aktieri: Vilis Daudziņš, Elita Kļaviņa un Gatis Gāga iejūtas septiņās lomās, tā maksimāli īsā laikā parādot pēc iespējas vairāk cilvēku viedokļu.

Stāsts ir par skolēnu Benjamiņu, kurš pusaudža vecumā sācis iepazīt Bībeli, kas viņam atklāj pavisam citu pasaules modeli. Skolotāji un pusaudža māte ir noraizējušies par puisi, kurš savā veidā “aizpeld” no reālās dzīves, “ierokoties” vēl dziļāk Bībelē, bet vēl vairāk tos biedē, ka viņš var ietekmēt citus skolniekus un “inficēt” ar savu reliģiju.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Divpadsmit krēsli”

Jaunais Rīgas teātris

Jevgēņijs Isajevs un Ostaps Benders

2014. gada 7. decembra vakarā Jaunajā Rīgas teātrī savu grandiozo pirmizrādi piedzīvoja Alvja Hermaņa režisētie “Divpadsmit krēsli”. Lielās zāles sezonas grāvējs balstīts uz divu autoru Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romānu, kur savijas ebreju stāsti un anekdotes, atklājot krāšņo ebreju ielas folkloru. Romāna notikumi risinās 20.gs. 30. gados, bet tikpat labi tie varētu norisināties mūsdienās. Un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc skatītāji smējās par jokiem pilnā kaklā, lai gan absurds bija gandrīz viss, ko rādīja uz skatuves.

Stāsts ir par kādu izbijušu muižnieku Ipolitu (spēlē Gundars Āboliņš), kuram sievasmāte mirstot paziņo, ka vienā no 12 krēsliem paslēpusi dārglietas. Tikai problēma tāda, ka šie divpadsmit skaisti apšūtie koka krēsli jau sen vairs neatrodas vietā (pat ne tajā mājā), kur tos sievasmāte atstājusi. Bagātības saodis, nez no kurienes parādās bravurīgais Ostaps Benders (Andris Keišs), kurš piesakās palīdzēt Ipolitam atrast dārglietas. Pilsētiņa ir maza, tāpēc svētais tēvs (Ģirts Krūmiņš) nesmādē pārkāpt sava amata tiesības. Padzirdējis sievasmātes pēdējā grēksūdzē par bagātībām, viņš izdomā tās sameklēt pirms Ipolita. Krēslu mednieki lieto gan atļautus, gan lielākoties neatļautus līdzekļus, lai beigu beigās peldētos 150 000 rubļos. Piedzīvojumos tiek satikti veci draugi un paziņas, Ipolits paspēj iemīlēties jaunā meitenē, Ostaps izkrāpj no cilvēkiem simtiem rubļu.

Turpināt lasīt →

Par teātri, kas neslēpjas, bet tieši otrādi- atkailinās. JRT izrāde “Dukši”, LLT “Pavasara atmoda”, Dailes t.”Eņģeļi Amerikā”

Duksi3_fDeinats

Pēdējā laikā bieži uz Latvijas teātru skatuvēm parādās tēmās, kas saistītas ar netradicionālu seksuālo orientāciju.

Homoseksuālisms pastāv, kopš pastāv cilvēce. Jau Senajā Grieķijā pastāvēja tāds attiecību modelis, kur savienojās divi viena dzimuma pārstāvji, parasti vīrietis pusmūža vai brieduma gados un jauneklis pusaudža gados. Viņu starpā pastāvēja gan emocionāla, gan arī seksuāla rakstura attiecības. Tas nebija nekas ārkārtējs. Grieķijas tā laika sabiedrība nešķīra seksuālo iekāri un uzvedību pēc dzimuma, bet gan pēc lomas seksuālajā aktā- aktīvā vai pasīvā. Aktīvā loma saistījās ar vīrišķību, augstāku sociālo statusu, briedumu, bet pasīvā ar sievišķību, zemāku sociālo statusu un jaunību.

Kristietība no jauna skāra homoseksuālisma tēmu. Bībeles senākie teksti uzrakstīti pirms 3 500 gadiem, bet Latvijā kristietība tika ieviesta tikai 13.gs. Jau kristietības aizsākumos pāvesti apzinājās, ka šādas attiecības valda un viņi tās nosodīja. Lielāku uzmanību viņi pievērsa attiecībām starp diviem vīriešiem, ignorējot faktu, ka šāda, kristietību graujoša aktivitāte, norisinās arī starp sievietēm. Laika gaitā, kristietībai izplatoties, attieksme pret homoseksuālismu kļuva arvien noraidošāka, tādā veidā pat cenšoties viņus izstumt no sabiedrības. Mūsdienās izpratne ir mazliet mainījusies un dažas baznīcas Bībeles tekstu ir interpretējušas tā, ka tas nav nekas nosodāms un amorāls, sludinot tālāk par Dievu, kas pieņem cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Turpināt lasīt →

Lēni rāpoja… Tā arī neatrāpoja līdz mums. JRT izrāde “Rupucis”

5489265_ORIGINAL_1386249103.jpg

Šī recenzija būs nedaudz savādāka. Tā ir kā dialogs starp mani un manu mīļo Omīti.

Ir skaists svētdienas rīts. Saule jau sen kā uzlēkusi, tāpat arī Omīte sen jau piecēlusies. Tā jau puspasaules paspējusi apskriet, kamēr es vēl vaļājos pa gultu, kā nekā vienīgā brīvdiena.

Tieši šodien mums bija norunāta tikšanās.

Omīte ienāk dzīvoklī un pirmais, ko tā pajautā: Vai tu pietiekami daudz ēd vitamīnus? Tagad laiks tāds mānīgs, vai tu liec šalli un cepuri, kad ārā pūš vējš? Tu man skaties, neapaukstējies!

Es viņai atbildu, ka ēdu zaļumus, daudz ābolu un šalli un cepuri valkāju katru dienu, kas nemaz nav patiesība, jo cepure kaut kur nozudusi skapja dziļumos un neesmu spējīga to izrakt. Kad viņa nojauš, ka saku nepatiesību, viņa tikai piemin, ka nākošreiz man atnesīs vilnas cepuri.

Kā katru reizi, viņa man jautā: ko jaunu esi redzējusi teātrī?

Turpināt lasīt →

Nākošā pietura – Ilgas. Visiem pavēlēts izkāpt. Apskats par JRT izrādi “Ilgu tramvajs”

_b4w1889_fdeinats_w

Tenesija Viljamsa luga “Ilgu tramvajs” (1947) Latvijā iestudēta vairākas reizes. Tā jau ir iesakņojusies kā klasika.

Tā iestudēta dažādos teātros un dažādos laikos. Tēlus var traktēt dažādi, bet konflikti jau paliek tie paši, tikai attieksme pret tiem sabiedrībā mainās.

Jaunais Rīgas teātris ir padarījis lielisku darbu. Smeldzīgi, rupji, brutāli, reizē maigi un naivi tiek izspēlētas galveno varoņu dzīves situācijas, kas mainīs viņu domāšanu uz visiem laikiem. Režisore ir Inese Mičule, lomās iejūtas: Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Andris Keišs, Iveta Pole, Ivars Krasts u.c. lieliskā JRT kolektīva aktieri. Aktieri mainās ar lomām ik pa izrādēm, tas tikai pierāda, ka viņi labi pārzina varoņu psiholoģiju, kas palīdz viņiem tik dzīvi nospēlēt šo izrādi.

Turpināt lasīt →

Telpas interpretācija V. Nastavševa izrādēs “Jūlijas jaunkundze” un “Tumšās alejas”

Image

Šis referāts tika radīts jauno teātra zinātnieku konferences vajadzībām, kas notika šī gada 14. jūnijā.

2012./2013. gada sezona bija pārsteigumiem bagāta kā uz skatuves, tā aizskatuvē. Jaunas tēmas, tabu pārkāpšana, nevalstisko teātru izrāžu popularizēšanās, klasiķu darbu iestudējumi jaunās vēsmās, jauno rakstnieku un režisoru sadarbība, kas kopā veido oriģinālu darbu. Dramatisko iestudējumu žanriskā amplitūda ir ļoti plaša – no vistraģiskākās drāmas līdz smieklīgākajai komēdijai, pa vidu atstājot darbus, kam īsti žanru nevar noteikt, kā, piemēram, JRT izrāde „Pirmie aplausi”.

Aizgājušajā 2012./2013. gada sezonā spēcīgi sevi pierādīja jaunie režisori, tādi kā Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs un citi. Tie vairs nebija mēģinājumi ielavīties starp jau pazīstamiem režisoriem, bet gan jau ar sev raksturīgiem rokrakstiem apveltītas izrādes, kas pierāda jauno režisoru patstāvību. Kā spēcīgākās minu izrādes Valmieras Drāmas teātrī „Jūlijas jaunkundze”, „Raudupiete”, Krievu drāmas teātrī „Indrāni” un Dirty Deal Teatro „NAP”, kas izpelnījusies īpašu uzmanību, jo Jānis Balodis ir gan teksta autors, gan aktieris, un pievēršas politiskajām nejēdzībām, kas notiek pašlaik Latvijā.

Turpināt lasīt →