Manas atsauksmes par izrādi “Māceklis”

teatris

Vilis Daudziņš un Elita Kļaviņa

2015. gada 26. marta vakarā Jaunā Rīgas teātra Muzeju zālē notika pirmizrāde Mariusa fon Maienburga darbam “Māceklis”. Izrādes režisors Viesturs Meikšāns jau iepriekš Valmieras Drāmas teātrī iestudējis šī autora lugu, bet šī viņam ir pirmā pieredze uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Trīs aktieri: Vilis Daudziņš, Elita Kļaviņa un Gatis Gāga iejūtas septiņās lomās, tā maksimāli īsā laikā parādot pēc iespējas vairāk cilvēku viedokļu.

Stāsts ir par skolēnu Benjamiņu, kurš pusaudža vecumā sācis iepazīt Bībeli, kas viņam atklāj pavisam citu pasaules modeli. Skolotāji un pusaudža māte ir noraizējušies par puisi, kurš savā veidā “aizpeld” no reālās dzīves, “ierokoties” vēl dziļāk Bībelē, bet vēl vairāk tos biedē, ka viņš var ietekmēt citus skolniekus un “inficēt” ar savu reliģiju.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Divpadsmit krēsli”

Jaunais Rīgas teātris

Jevgēņijs Isajevs un Ostaps Benders

2014. gada 7. decembra vakarā Jaunajā Rīgas teātrī savu grandiozo pirmizrādi piedzīvoja Alvja Hermaņa režisētie “Divpadsmit krēsli”. Lielās zāles sezonas grāvējs balstīts uz divu autoru Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romānu, kur savijas ebreju stāsti un anekdotes, atklājot krāšņo ebreju ielas folkloru. Romāna notikumi risinās 20.gs. 30. gados, bet tikpat labi tie varētu norisināties mūsdienās. Un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc skatītāji smējās par jokiem pilnā kaklā, lai gan absurds bija gandrīz viss, ko rādīja uz skatuves.

Stāsts ir par kādu izbijušu muižnieku Ipolitu (spēlē Gundars Āboliņš), kuram sievasmāte mirstot paziņo, ka vienā no 12 krēsliem paslēpusi dārglietas. Tikai problēma tāda, ka šie divpadsmit skaisti apšūtie koka krēsli jau sen vairs neatrodas vietā (pat ne tajā mājā), kur tos sievasmāte atstājusi. Bagātības saodis, nez no kurienes parādās bravurīgais Ostaps Benders (Andris Keišs), kurš piesakās palīdzēt Ipolitam atrast dārglietas. Pilsētiņa ir maza, tāpēc svētais tēvs (Ģirts Krūmiņš) nesmādē pārkāpt sava amata tiesības. Padzirdējis sievasmātes pēdējā grēksūdzē par bagātībām, viņš izdomā tās sameklēt pirms Ipolita. Krēslu mednieki lieto gan atļautus, gan lielākoties neatļautus līdzekļus, lai beigu beigās peldētos 150 000 rubļos. Piedzīvojumos tiek satikti veci draugi un paziņas, Ipolits paspēj iemīlēties jaunā meitenē, Ostaps izkrāpj no cilvēkiem simtiem rubļu.

Turpināt lasīt →

Par teātri, kas neslēpjas, bet tieši otrādi- atkailinās. JRT izrāde “Dukši”, LLT “Pavasara atmoda”, Dailes t.”Eņģeļi Amerikā”

Duksi3_fDeinats

Pēdējā laikā bieži uz Latvijas teātru skatuvēm parādās tēmās, kas saistītas ar netradicionālu seksuālo orientāciju.

Homoseksuālisms pastāv, kopš pastāv cilvēce. Jau Senajā Grieķijā pastāvēja tāds attiecību modelis, kur savienojās divi viena dzimuma pārstāvji, parasti vīrietis pusmūža vai brieduma gados un jauneklis pusaudža gados. Viņu starpā pastāvēja gan emocionāla, gan arī seksuāla rakstura attiecības. Tas nebija nekas ārkārtējs. Grieķijas tā laika sabiedrība nešķīra seksuālo iekāri un uzvedību pēc dzimuma, bet gan pēc lomas seksuālajā aktā- aktīvā vai pasīvā. Aktīvā loma saistījās ar vīrišķību, augstāku sociālo statusu, briedumu, bet pasīvā ar sievišķību, zemāku sociālo statusu un jaunību.

Kristietība no jauna skāra homoseksuālisma tēmu. Bībeles senākie teksti uzrakstīti pirms 3 500 gadiem, bet Latvijā kristietība tika ieviesta tikai 13.gs. Jau kristietības aizsākumos pāvesti apzinājās, ka šādas attiecības valda un viņi tās nosodīja. Lielāku uzmanību viņi pievērsa attiecībām starp diviem vīriešiem, ignorējot faktu, ka šāda, kristietību graujoša aktivitāte, norisinās arī starp sievietēm. Laika gaitā, kristietībai izplatoties, attieksme pret homoseksuālismu kļuva arvien noraidošāka, tādā veidā pat cenšoties viņus izstumt no sabiedrības. Mūsdienās izpratne ir mazliet mainījusies un dažas baznīcas Bībeles tekstu ir interpretējušas tā, ka tas nav nekas nosodāms un amorāls, sludinot tālāk par Dievu, kas pieņem cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Turpināt lasīt →

Lēni rāpoja… Tā arī neatrāpoja līdz mums. JRT izrāde “Rupucis”

5489265_ORIGINAL_1386249103.jpg

Šī recenzija būs nedaudz savādāka. Tā ir kā dialogs starp mani un manu mīļo Omīti.

Ir skaists svētdienas rīts. Saule jau sen kā uzlēkusi, tāpat arī Omīte sen jau piecēlusies. Tā jau puspasaules paspējusi apskriet, kamēr es vēl vaļājos pa gultu, kā nekā vienīgā brīvdiena.

Tieši šodien mums bija norunāta tikšanās.

Omīte ienāk dzīvoklī un pirmais, ko tā pajautā: Vai tu pietiekami daudz ēd vitamīnus? Tagad laiks tāds mānīgs, vai tu liec šalli un cepuri, kad ārā pūš vējš? Tu man skaties, neapaukstējies!

Es viņai atbildu, ka ēdu zaļumus, daudz ābolu un šalli un cepuri valkāju katru dienu, kas nemaz nav patiesība, jo cepure kaut kur nozudusi skapja dziļumos un neesmu spējīga to izrakt. Kad viņa nojauš, ka saku nepatiesību, viņa tikai piemin, ka nākošreiz man atnesīs vilnas cepuri.

Kā katru reizi, viņa man jautā: ko jaunu esi redzējusi teātrī?

Turpināt lasīt →

Nākošā pietura – Ilgas. Visiem pavēlēts izkāpt. Apskats par JRT izrādi “Ilgu tramvajs”

_b4w1889_fdeinats_w

Tenesija Viljamsa luga “Ilgu tramvajs” (1947) Latvijā iestudēta vairākas reizes. Tā jau ir iesakņojusies kā klasika,

Tā iestudēta dažādos teātros un dažādos laikos. Tēlus var traktēt dažādi, bet konflikti jau paliek tie paši, tikai attieksme pret tiem sabiedrībā mainās.

Jaunais Rīgas teātris ir padarījis lielisku darbu. Smeldzīgi, rupji, brutāli, reizē maigi un naivi tiek izspēlētas galveno varoņu dzīves situācijas, kas mainīs viņu domāšanu uz visiem laikiem. Režisore ir Inese Mičule, lomās iejūtas: Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Andris Keišs, Iveta Pole, Ivars Krasts u.c. lieliskā JRT kolektīva aktieri. Aktieri mainās ar lomām ik pa izrādēm, tas tikai pierāda, ka viņi labi pārzina varoņu psiholoģiju, kas palīdz viņiem tik dzīvi nospēlēt šo izrādi.

Turpināt lasīt →

Telpas interpretācija V. Nastavševa izrādēs “Jūlijas jaunkundze” un “Tumšās alejas”

Image

Šis referāts tika radīts jauno teātra zinātnieku konferences vajadzībām, kas notika šī gada 14. jūnijā.

2012./2013. gada sezona bija pārsteigumiem bagāta kā uz skatuves, tā aizskatuvē. Jaunas tēmas, tabu pārkāpšana, nevalstisko teātru izrāžu popularizēšanās, klasiķu darbu iestudējumi jaunās vēsmās, jauno rakstnieku un režisoru sadarbība, kas kopā veido oriģinālu darbu. Dramatisko iestudējumu žanriskā amplitūda ir ļoti plaša – no vistraģiskākās drāmas līdz smieklīgākajai komēdijai, pa vidu atstājot darbus, kam īsti žanru nevar noteikt, kā, piemēram, JRT izrāde „Pirmie aplausi”.

Aizgājušajā 2012./2013. gada sezonā spēcīgi sevi pierādīja jaunie režisori, tādi kā Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs un citi. Tie vairs nebija mēģinājumi ielavīties starp jau pazīstamiem režisoriem, bet gan jau ar sev raksturīgiem rokrakstiem apveltītas izrādes, kas pierāda jauno režisoru patstāvību. Kā spēcīgākās minu izrādes Valmieras Drāmas teātrī „Jūlijas jaunkundze”, „Raudupiete”, Krievu drāmas teātrī „Indrāni” un Dirty Deal Teatro „NAP”, kas izpelnījusies īpašu uzmanību, jo Jānis Balodis ir gan teksta autors, gan aktieris, un pievēršas politiskajām nejēdzībām, kas notiek pašlaik Latvijā.

Turpināt lasīt →

Tumšo dzīļu vilinājums JRT izrādē “Tumšās alejas”

_u7g3255-w

Jaunais Rīgas teātris atkal mani pārsteidza: ar pārdrošo un citādo, par ko citi baidās vai ir pārāk kautrīgi, lai par to runātu.

Izrādes režisors ir talantīgais un jaunais mākslinieks Vladislavs Nastavševs. Viņa režijā esmu redzējusi tikai vienu izrādi “Jūlijas jaunkundze”, kas tika iestudēta Valmieras teātrī. Izrāde mani šokēja ar savu tiešumu.

Tāpat arī izrāde “Tumšās alejas” paceļ gaismā to, par ko citi noklusē. Sekss, kaisle, dzīvnieciska instinkta cilvēciskas būtnes, kas cīnās par vietu uz šīs zemes un vientulība.

Teksta autors ir krievu dzejnieks Ivans Buņins. Lai arī izrāde notiek latviski ar dažām dziesmām krievu valodā, izrādei cauri vijas krievu temperaments, kas padara izrādi vienu mirkli spraigāku, bet otru tik maigu un liegu.

Izrāde ir sadalīta 10 stāstos, katrā no stāstiem tiek aplūkota mīlestība un tās dažādās izpausmes: cerības, gaidīšana, ilgas pēc otra, ciešanas, nepārvarama kaisle, pieradums, otra cilvēka idealizēšana u.c. Mīlnieku lomās iejūtas JRT labākie un kolorītākie aktieri: Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa un Baiba Broka.

Turpināt lasīt →

Teātra un vēstures guru- Vilis Daudziņš JRT izrādē “Vectēvs”

vecteeevs

Ideja par šādu izrādi radās aktierim Vilim Daudziņam, kas vēlējās izsekot sava vectēva gaitām Otrajā pasaules kara laikā un pēc tā. Informācijas bija ļoti maz, tāpēc viņš pētīja dokumentus un materiālus, kas bija pieejami Kara muzejā. Viņš atrada vairākas personas ar tādu pašu uzvārdu, kā viņa vectēvam- Savickis un tikās ar tām, lai noskaidrotu ko vairāk par karu un varbūt uzietu uz pēdām savam vectēvam. Izrāde „Vectēvs” tapa gada laikā. Vilis Daudziņš savāca materiālus, uzrakstīja tekstu, kā arī pats uz skatuves spēlēja visus personāžus, bet ar režisoriskajiem jautājumiem nodarbojās Alvis Hermanis, un scenogrāfs bija Uģis Bērziņš. „Vectēvs” savu pirmizrādi piedzīvoja 2009. gada 16. janvārī. Jaunais skatījums uz karu skatītājam liek aizdomāties par savām vēstures zināšanām un savu vectēvu pieredzi, jo katram tā bijusi savādāka.

Turpināt lasīt →

JRT izrāde “Tēvs” jeb Bērns nav suns, neklausīs katram tavam vārdam!

img_3115_w

Pirms kādas nedēļas biju uz Māras Ķimeles iestudēto “Tēvu”.

Kāpēc rakstu tagad?  jo tēma manī sasāpējusies vēl vairāk kā iepriekš.

Pašā sākumā jau pārsteidz telpas izkārtojums. Nav skatuves paaugstinājumu, skatītāju pirmā rinda ir vienā līmenī ar spēles laukumu. Pirmās rindas skatītāju pēdas atradās uz tā paša paklājiņa, pa kuru staigāja aktieri. Bet skatītāji sasēdināti uz podestiem, kas ļauj lieliski pārredzēt visu telpu. Mēs esam iekšā istabā, kurā visi varoņi dzīvo. Telpa ir iekārtota tā, ka mēs redzam visu: gan verandu, kur sēd nelaimīgā ķēkša, kas ir ar lielu punci un plēš lupatiņu, no kuras vēlāk tamborēs sedziņu, gan tēvu, kas sēd pie viesistabas galda, gan māti, kas paslēpusies virtuvē un noklausās citu sarunas. Telpas nav atdalītas ar sienām. Tas rada to plašuma un kopības sajūtu. Soļus, vārdus, klusus šņukstus dzird visā mājā. Tie atbalsojās mūsu domās. Izrāde bija ļoti emocionāla, tāpēc tik svarīgi bija uzsvērt, kāda ir telpa.

Turpināt lasīt →

JRT izrāde “Vigīlija. Sapnis par nomodu” jeb Es negribu padzīvot, es gribu dzīvot

vigilija_jrt

Pavēsi. Koka apdare man tik mīļa, tā teātra vecā smarža. Spoguļi.

Ļauns, daudz cietis. Maz mīlējis. Netic vairs pasaulei, netic cilvēkiem. Netic arī sev.

Izmisis, nezina, ko vairs gaidīt no pasaules. Vairs negaida.

Izrāde ir beigusies. Sāk jau iedegties gaismas, bet es sēžu un šņukstu. Tik daudz domu prātā- es gribu dzīvot, mīlēt.. un kas būs pēc tam? kas paliks pēc manis? un kāda vispār jēga dzīvot? Kāpēc tik ļoti esam ierāvušies sevī- apkārt ir daudz dvēseļu, kam mēs varam palīdzēt- ar vienu nieku padarīt dienu priecīgāku.

Tātad. Aizmaldījos.

Jaunais Rīgas teātris. Izrāde “Vigīlija. sapnis par nomodu”. spilgti, emocionāli. Tikai 2 aktieri uz mazas sameistarotas skatuvītes. Niecīgais un ikdienišķais skatuves iekārtojums, kas veidots pēc parasta pensionāra dzīvokļa parauga rada lielu realitātes sajūtu: katrs taču ir gājis ciemos pie savas vecāmātes, omītes un sajutis to īpašo, mierīgo auru un harmoniju. Es vairs neesmu skatītājs, es esmu 3. dzīvokļa iemītnieks. Un tikai 2 aktieri. Gudrā grāmatā lasīju, ka labs aktieris tā reāli var pievērst sev 6-8 skatītāju uzmanību, tad jājautā- kas darās Dailes teātra lielajā zālē un Nacionālā teātra lielajā zālē?? Cik tad aktieriem ir jābūt uz skatuves, lai pievērstu visu skatītāju uzmanību izrādei? Tad šeit varu tikai uzslavēt Ģirtu Krūmiņu un Lidiju Pupuri, kas lauž visus tās gudrās grāmatas likumus: zālē sēdēja vairāk kā 50 skatītāji un neticu, ka kādam ienāca prātā domas par to, ko viņš ēdīs vakariņās vai, paskaties, kādas viņai kurpes!

Turpināt lasīt →