Manas atsauksmes par Leļļu teātra izrādi “Zelta zirgs”

Visus stereotipus un aizspriedumus atstājiet mājās.

Skats no izrādes “Zelta Zirgs”

Pirms mēneša bija iespēja redzēt Dudas Paiva režisēto “Zelta Zirgu”, kas atdzīvināts ar lielām divmetrīgām lellēm un patiešām šoreiz nav domāta bērniem. Ļoti pretrunīgas atsauksmes sabiedrībā ir radījušas vēlmi iet un noskaidrot, kā tad tur īsti ir. Manuprāt, ja cilvēki ir izkustināti un cienījamā vecumā ir gatavi aiziet uz Leļļu teātri, tas jau vien ir sasniegums!

Ar Leļļu teātri man tā arī nav izveidojušās tādas pozitīvas attiecības. Atzīstos, par maz tur būts un maz redzēts. Pie vainas neveiksmīgā izrāde “Pavasara atmoda”, kas bija skatāma pirms kādiem 3 gadiem, kas neradīja vēlmi tur atgriezties, un tas, ka man vēl nav bērnu, ko vest uz turieni. Bet šis ir pagrieziena punkts mūsu attiecībās. 🙂 Kopš šī brīža es aktīvi sekošu līdzi arī Leļļu teātra aktivitātēm, kaut vai tāpēc vien, ka Kultūras akadēmijā tiek gatavots jaunais leļļinieku kurss.

“Zelta Zirgs” režisora Dudas Paiva izpratnē ir pārvērties par ļoti mūsdienīgu stāstu par to, kā izdzīvot šajā samaitātajā sabiedrībā, kur īstu cilvēku un patiesu attiecību ir gaužām maz. Šis teikums pasaka daudz un tajā pašā laikā nepasaka neko, tāpēc labāk būtu, ja pirms izrādes skatītāji būtu iepazinušies ar Raiņa lugas sižetu par Saulcerīti un Antiņu. Kas ir tas, kas padara Raiņa tekstu tik dzīvu un saprotamu 21. gadsimtā? Tā ir nežēlība un skarbā realitāte, kas iestarpināta starp nemirstošā dižgara rindām, kura pasakas žanru aizstāj ar tādu kā kriminālhronikas, detektīva vai politiskas drāmas žanru. Ir interesanti sekot viņu radītajam stāstam, kurā Raiņa teksts pēkšņi iegūst citu nozīmi un izmantotā leļļu tehnika to tikai paspilgtina. Es beidzot spēju saredzēt un sadzirdēt vairāk par naivās Saulcerītes un Antiņa vaimanām, un tas ir pateicoties režisoram Dudam Paivam un dramaturgam Matīsam Gricmanim.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Emīls un Berlīnes zēni”

Emīls

Skats no izrādes

Latvijas Leļļu teātris iepriecinājis savus mazākos skatītājus ar izrādi “Emīls un Berlīnes zēni”, kura pirmizrādi piedzīvoja 2014. gada 31. oktobrī. Latvijā bērniem domātas izrādes neiestudē tik bieži, tāpēc katra izrāde ir ievērības cienīga un vēl vairāk šī. Režisors Ģirts Šolis iestudējis vācu rakstnieka Ēriha Kestnera darbu par nešpetno Emīlu, kurš vienmēr pamanās savu dzīvi izkrāsot ar dažādiem piedzīvojumiem. Izrādei mūziku komponējis Kārlis Kazāks un māksliniecisko noformējumu veidojis Reinis Pētersons.

Stāsts ir par Emīlu Tišbeinu, kuru attēlo Pēteris Galviņš, kuram jābrauc ciemos pie vecmāmiņas un māsīcas uz Berlīni. Māmiņa viņam līdzi iedevusi naudu, ko viņam vilciena kupejā kāds nozog, kamēr viņš ir iesnaudies. Emīls saprot, ka viņš nevar to tā atstāt un nolemj atrast zagli, jo nauda viņam bija jānodod vecmāmiņai. Skolas vecuma puika viens pats lielajā Berlīnē neapjūk un turpina izsekot savu zagli un aizrautīgajā  izsekošanā viņam pievienojas vietējie zēni. Tiek izveidota vesela komanda, kas palīdz Emīlam notvert zagli. Izrādes sākumā aktieri pastāsta sižetu, kas man kā skatītājam nesaista, jo jau sākumā zinu stāsta beigas. Tas detektīva sižetu pārvērš par vakara pasaciņu, ko lasīt pirms gulētiešanas.

Turpināt lasīt →

Par to, kas vecākiem būtu jāzina, ko bērni jau zina paši… Latvijas Leļļu teātra izrāde “Pavasara atmoda”.

137353553462

Latvijas Leļļu teātris 2013.gada maijā Latviju, vai vismaz daļu no tās, šokēja ar savu jauno izrādi „Pavasara atmoda”. Izrādes pamatā ir vāciešu autora Franka Vēdekinda luga „Pavasara atmoda”, kas sarakstīta jau 1891. gadā. Luga vēsta par pusaudžiem, kuri sāk iepazīties ar pieaugušo dzīvi. Zēni baidās, ka vecāki viņus nositīs, ja tie nenokārtos skolas eksāmenus, bet tajā pašā laikā viņi jau interesējas par meitenēm. Meitenes skaļi čalo, spēlē visādas spēles, bet arī viņas urda tas pats iekšējais dzinulis – tas, kas neļauj mierīgi nosēdēt, ja tev blakus stāv puisis. Vecāki izliekas, ka nemana bērnu pārvērtības, viņi kaunās runāt par seksualitāti un tas noved pie tā, ka 14 gadus veca meitene paliek stāvoklī un mirst no „zālītēm”, ko māte dod, lai viņai grūtniecību pārtrauktu. Autors nozīmīgu problēmu ir pasniedzis viegli, kā rotaļu ar mūsu prātiem. Tiek uzdots jautājums: kā runāt ar saviem bērniem par To? Vai runāt vispār? Un kas iznāk, ja par To nerunā?

Turpināt lasīt →