Manas atsauksmes par Nacionālā teātra izrādi “Pūt, vējiņi!”

Skats no izrādes “Pūt, vējiņi!”

Kā medusmaize sezonas sākumam

Elmāra Seņkova jaunākais iestudējums “Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī ir perfekts gabals sezonas atklāšanai. Tas ir grandiozs gan ideju, gan mēroga ziņā un neliek vilties. Lai saprastu izrādes veiksmes atslēgas, ir jāšķetina iestudējuma slāņi, kas šoreiz ir tik daudz kā sīpolam vai kāpostgalvai, kas patīkami pārsteidz.

Seņkovs jau iepriekš pierādījis, ka spēj tikt galā ar sarežģītiem uzdevumiem gan dramaturģijas, gan režijas laukā (“Raudupiete”, “Ezeriņš”, “Antigone”, “Indrāni”). Tas uzliek pamatīgu atbildības slogu, jo skatītāji negaida neko citu kā vien izcilu izrādi, tāpēc vēl jo lielāks izaicinājums šķiet iestudēt Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!”. Raiņa darbs latviešu tautai ir iecelts goda vietā, tas ir svēts, neaizskarams. Arī Dziesmu svētkos kā pēdējā dziesma atskan “Pūt, vējiņi!”, visiem stāvot kājās un lielai daļai slaukot asaras. Vai tiešām dziesmā un Raiņa tekstā ir ielikts kāds latvietības kods, kas skar katru, neatkarīgi no vecuma, dzimuma un citām pazīmēm? Varbūt paši esam kanonizējuši šo darbu, piešķirot tam vēl nebijušas īpašības?

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par Nacionālā teātra izrādi “Trīs māsas. Refleksija”.

Palasīsim Čehovu.

Reklāmas foto no izrādes “Trīs māsas. Refleksija”

Dodoties uz izrādi “Trīs māsas. Refleksija” 21. novembrī (pirmizrāde notika 12. oktobrī), esmu sagatavojusies ļaunākajam – ka būs bezgala mokoši un garlaicīgi, ka neko nevarēs dzirdēt, visticamāk aizmigšu un vakars būs izbojāts. Zinot visus šos apstākļus, esmu labi paēdusi (arī man blakus sēdošā dāma cenšas ātri pieveikt mazo trauciņu ar siļķi kažokā pirms izrādes sākuma), izgulējusies un apbruņojusies ar pacietību, un tas viss ne jau tāpēc, ka nespētu pieļaut sev tīkamā režisora Vladislava Nastavševa neveiksmi. Nē, vienkārši gribu būt moža un saprast, kuri puzles gabali neliekas kopā un kāpēc, un vai būtu iespējams darīt kā savādāk, lai teātra brīnums piedzimtu.

Mazs trauksmes signāls ir nepilnā zāle, kur aizpildītas sēdvietas pilnībā ir tikai parterā, atstājot tukšus caurumus pirmajā un otrajā balkonā. Tātad tauta runā. Pēc pirmā cēliena zāle paliek vēl tukšāka, bet demonstratīvi durvis neviens necērt un skaļi neviens nebļaustās gaitenī par sabojāto vakaru, tikai klusi apģērbjas un dodas mājup. Pat zinot, ka obligāti jāredz izrāde visā tās garumā, prātoju, vai es būtu viena no tiem, kas dotos prom pēc pirmā cēliena. Un atbilde ir – nē.

Turpināt lasīt →

Kad spārni ir doti, bet putns nelido. Par Nacionālā teātra izrādi “Klūgu mūks”

Kad spārni ir doti, bet putns nelido

Foto- Margarita Germane

Skats no izrādes “Klūgu mūks”

Iesākot Latvijas Nacionālā teātra 99. sezonu, pirmajam iestudējumam ir uzlikts liels atbildības slogs, kas savu svaru diemžēl nenotur. Indras Rogas režisētā izrāde “Klūgu mūks” Nacionālajā teātrī paliks atmiņā pirmām kārtām ar savu ilgumu – 3 stundas un 40 minūtes un otrām kārtām ar pelēki sudrabaino, nomācošo toni. Mūsdienu laikmetā, kur cilvēki vienmēr ir steigā un vēlas no dzīves pagaršot pa druskai no visa, ir drosmīgi iestudēt tik garu izrādi, īpaši, ja tā stāstīs par latviešu vēsturi. Pēdējos gados par daudz, manuprāt, ir gaudulīgi sērīgu filmu par nabaga latviešiem, kas tik daudzus gadsimtus bijuši nospiesti. Es cienu mūsu vēsturi un apzinos, ka varbūt neesmu to filmu auditorija, bet tajā pašā laikā pietrūkst viedokļu dažādības, kas spētu dot plašāku skatījumu uz neviennozīmīgiem vēstures jautājumiem.

Gan Rogas izrāde, gan Ingas Ābeles romāns “Klūgu mūks”, uz kā izrāde balstīta, nav ieliekama kastē ar manis iepriekš nosauktajām filmām un ir saistošs materiāls no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, tas stāsta par dzimtbūšanas atcelšanu, kas nebija tik skaists un rožains laiks, kā skolas mācību grāmatās stāv rakstīts. Otrkārt, centrā ir divas izcilas latviešu personības: mācītājs un literāts Francis Trasūns un lidotājs Jāzeps Baško, kas aizrauj ar saviem sasniegumiem un pieticīgajam latvietim neraksturīgo sapņu lielumu. Un, treškārt, Ingas Ābeles teksts pats ir baudāms, jo valoda ir bagāta ar neskaitāmiem izteiksmes līdzekļiem, kas to vairāk pārvērš tādā kā leģendā vai poēmā.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Raiņa sapņi”

Rainis

Aina no izrādes

Režisors Kirils Serebreņņikovs (Krievija) Nacionālajā teātrī radījis grandiozu izrādi “Raiņa sapņi”, kas stāsta par dzejnieku, politiķu un aktīvu kultūras darbinieku pāri – Raini un Aspaziju. Izrādē pagātne savijas ar mūsdienām, pievēršoties vairākām aktuālām problēmām, kas ceļo no laika uz laiku. Izrāde veidota no Raiņa dienasgrāmatas, abu sarakstes un vairākiem viņa un Aspazijas dzejas un prozas darbiem.

2015. gads pasludināts par Raiņa un Aspazijas gadu, jo aprit 150 gadi kopš abu dzimšanas. Šajā gadā pastiprināti tiks pievērsta uzmanība abu dižgaru devumam literatūrā un citās jomās, veidojot dažādus kultūras pasākumus. Izrāde ar vērienu atklāj notikumu virkni, kas vēl sekos šajā gadā.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Eirovīzija”

Nacionālais teātris

Kārlis Krūmiņš

Nešauboties teikšu, ka katrs ir skatījies vai kaut nedaudz dzirdējis par Eirovīzijas konkursu, kas katru gadu pie televizoriem pulcē miljoniem cilvēku. Un tas nekas, ka lielākā daļa skatītāju atzīst, ka konkursa dziesmu kvalitāte ir vāja un viss šovs pārvērties par lielu cirku, tik un tā tas tiek skatīts un par to tiek spriests vēl vismaz pusgadu.Tieši šo paradoksu plašāk izmeklē Nacionālā teātra izrādes „Eiro Vīzija” radošā komanda ar lietuviešu režisoru Vidu Bareiki priekšgalā. Izrāde ir iekļauta izrāžu ciklā „Šengenas spožums un posts”, kas ir Latvijas Nacionālā teātra un „Rīga 2014” kopprojekts.

Iedomājaties, ka Latvija ir uzvarējusi Eirovīzijas dziesmu konkursā un nu mums pašiem jārīko lielais šovs Latvijā. Kā šova veidošana izskatās no iekšpuses? Kādi apstākļi ietekmē katras valsts savas dziesmas izvēli un pēc kādiem principiem dalībvalstis balso par konkursa dziesmām? To visu varam novērot izrādē. Visi skatītāji sadalīti sektoros, pēc kuriem tie tiek sagrupēti fināldziesmu valstu atbalstītājos.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Prāts”

Un kā Jūs šodien jūtaties?

izrāde Prāts

Daiga Kažociņa

Režisors Valters Sīlis kopā ar radošo komandu Nacionālajā teātrī ir iestudējis nopietnu, pat traģisku, izrādi “Prāts”, kas pirmizrādi piedzīvoja 22. aprīlī. Izrāde tapusi pēc Margaritas Edsones lugas, kas stāsta par angļu literatūras profesori Vivjēnu Bēringu, kas uzzina, ka ir slima ar vēzi. Izrādē piedalās aktieri: Daiga Kažociņa, Ivars Puga, Kaspars Aniņš, Madara Botmane, Astrīda Kairiša u.c.

Galvenā stāsta varone Vivjēna visu savu dzīvi ir veltījusi spāņu rakstnieka Džona Donna dzejas pētīšanai, bet, uzzinot, ka ir slima ar olnīcu vēzi, viņa pati kļūst par izpētes objektu ārstu rokās eksperimentālā ārstēšanā. Gan lugas autore, gan aktrise Daiga Kažociņa, kas spēlē Vivjēnas varoni, ir uz viena viļņa, tāpēc izrāde spēj sniegt plašu emociju gammu. Asprātīgi un ar lielu devu ironijas Vivjēna stāsta par sevi, savu darbu un attiecībām ar  citiem cilvēkiem. Kaut arī slimnīcā, veicot visādas pārbaudes un ciešot lielas sāpes, viņa tēlo stipru sievieti, paliekot vienatnē, viņa skatītājiem atklāj, cik vientuļa un pamesta jūtas.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Antigone”

atsauksmes par izrādi

Publicitātes foto

Šajā pavasarī Nacionālajā teātrī režisori ķērušies pie nopietnām un smagām tēmām, iestudējot izrādes “Prāts” un “Antigone”. Kaut arī režisoru Valtera Sīļa un  Elmāra Seņkova izrāžu formas ir stipri atšķirīgas, tās vieno vieglā ironija un  aktieru meistarīgais izpildījums. Šoreiz apskatīsim tieši jaunāko izrādi “Antigone”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 23. aprīlī Aktieru zālē. Izrādē piedalās aktieri: Marija Bērziņa, Maija Doveika, Gundars Grasbergs, Artis Drozdovs, Uldis Siliņš un Sanita Pušpure.

Izrādes pamatā ir Žana Anuija luga “Antigone”, kas stāsta par seno grieķu mītiem no 20. gs. cilvēka skatu punkta. Antigone ir valdnieka Edipa meita, nepaklausīga, puiciska 20 gadus jauna meitene, kas uzņemas risku tikt nogalinātai, ja tā ies aprakt sava brāļa mirstīgās atliekas. Sižets ir zināms un to šeit neaprakstīšu, un, ja kāds tomēr nezina, izrādes sākumā aktrise Marija Bērziņa to īsi un skaidri izstāsta.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Sarkangalvīte un vilks”

Foto no iestudējuma “Sarkangalvīte un vilks”

Uldis Anže, Inga Misāne- Grasberga, Ainars Ančevskis

Šoreiz parunāsim par izrādēm visa vecuma bērniem. Vai šādas izrādes Latvijā ir, ja ir- vai tām izdodas pildīt savu mērķi- piesaistīt visu vecumu bērnu uzmanību. Šāds uzstādījums prasa arī citādāku pieeju, jo tas, kas der piecgadīgam bērnam, var nederēt četrpadsmitgadīgam pusaudzim, kas arī taču vēl skaitās bērns. Ar šo uzdevumu labi ir tikusi galā Latvijas Nacionālā teātra izrāde „Sarkangalvīte un vilks”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2013. gada 18. oktobrī.

Turpināt lasīt →

Nacionālā teātra izrāde “Truša alā” jeb Katrs pats savas alas racējs

138138985673

Esam rotaļu laukumā. Viss tukšs, Neskan bērnu čalas. Smilšu kūkas izjaucis vējš.

Tikai vecāku bēdīgas nopūtas ik pa laikam. Čuksti, šņuksti, kāda asara nopil zālē.

Un viss tikai tāpēc, ka vairs nav. Nav vairs pasaulē lielākā dāguma- sava bērna.

Izskatās, ka režisors Kārlis Krūmiņš gribējis paspēlēties, bet šoreiz nevis ar smilšu kūkām, bet ar cilvēku jūtām. 11.oktobra vakarā Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Truša alā”. Rotaļīgs spēles laukums košās krāsās ar daudzām atveramām atvilknēm un visādiem interesantiem plauktiņiem. Plastmasas trauki, krēsli, galdi, piederumi, bēŗnu mantiņas. Viss mākslīgs un nedabīgi mazs pieauguša cilvēka augumam. Rotaļu laukums, kur tagad bērna vietā spēlējas viņa vecāki, kuri vienkārši nevar atstāt to vietu.

Turpināt lasīt →

Nacionālā teātra izrāde “Bagātā kundze” jeb Visas bagātības centās sagrūst vienā vietā…

bagata_kundze

Latvijas Nacionālajā teātra jaunā sezona tika atklāta ar trīs pirmizrādēm, kas notika vienlaikus katra savā zālē 12. septembra vakarā. Man bija tas gods būt klāt vienā no šīm pirmizrādēm. “Bagātā kundze”– izrāde, ko iestudējusi Ināra Slucka pēc slavenās Rīgas Kinostudijas Leonīda Leimaņa 1969. gada veidotās filmas “Pie bagātās kundzes”.

Atkal jāsāk ar to, ka Nacionālais teātris jau ir mazliet iestidzis tādā kā rutīnā- klasika, kas tiek parādīta cik vien klasiski vien var ar kaut mazliet jauniem vai tikai nedaudz izmainītiem paņēmieniem.. bet laikam jau vienmēr būs kāds, kam tas ies pie sirds.. Atliek man vien nopūsties, iekārtoties ērtāk koka krēslos un vērot viņu tik iemīļoto un cienīto Klasiku ar vislielāko K.

Turpināt lasīt →