Dailes teātra kases un emociju grāvējs “Oņegins”

photo_151_1

Ir jau pagājušas vairākas dienas, bet emocijas vēl nav norimušas.

Ceturtdien 21. februārī biju Dailes teātrī uz „Oņegina” ģenerālmēģinājumu. Satraukums. Gaidas. Lielas cerības un pilnīga laime.

Vajadzētu saglabāt kaut kādu intrigu, neatklājot uzreiz visu, bet šoreiz tas neies cauri. Man ļoti patika!

Rakstu to uzreiz, jo zinu, ka man piekusīs roka un iespējamība ir diezgan liela, ka visu uzreiz neuzrakstīšu.

Neko iepriekš nebiju lasījusi par jauno izrādi divu iemeslu dēļ, kas apstrīd viens otru: no vienas puses negribēju neko zināt, lai būtu lielāks pārsteigums, bet no otras es tomēr esmu liela aizmārša, tāpēc tāda vienkārša lieta, kā palasīt informāciju par jaunuzvedumu visu laiku tika atstāta novārtā.

Sēžam meitenes pēdējās rindās un gaidam izrādes sākšanos. Sāk skanēt mūzika, zālē ir tumsa, bet cilvēku čalas vēl nebeidzas. Balsis norimst tikai tad, kad iededzas blāva gaisma un uz skatuves priekšās no abām pusēm vienlaicīgi iznāk divi vīrieši ģērbti greznās frakās. Kā noskaidrojas dažus mirkļus vēlāk- tie ir duelanti. Jau no pirmajiem Kārļa Lāča mūzikas akordiem, no šī pirmā uznāciena, no pirmām izdziedātajām notīm izrāde ietin mani tās burvībā un neatlaiž līdz pat izrādes beigām, tāpēc man pat nepatika, ka starp cēlieniem bija starpbrīdis. Negribējās, lai kāds izjauc šo īpašo dvēseles stāvokli. Varēju sākt baudīt. Jā, tieši tādu vārdu es minētu par šo izrādi- Bauda.

Kas tad radīja šo baudu? Tā bija labā aktierspēle, gaismu spēles, skaistā scenogrāfija un lieliskā mūzika, kas ieveda tādā kā transā, kur drebuļi mijās ar skudriņu tekalēšanu pa muguru un citiem locekļiem.

Lielākās cerības liku tieši uz Intara Busuļa dziedāšanu un spēlēšanu. Nu, patīk man viņš, un kā vēl! Pati sev jau netaisos melot! Tieši viņš bija tas, kas ienesa Dailes teātrī jaunas vēsmas. Viņa savdabīgā dziedāšana, kas noved eiforijas stāvoklī, šarmantais izskats un jūtamā karstā krievu mentalitāte savienojumā veido šo kopējo noskaņu. Tieši viņu es vislabāk spēju saistīt ar to laiku un tā laika kultūru, kad norisinājās lugas darbība. Pārējie aktieri likās pārāk latviski, īpaši gribu izcelt Ilzi Ķuzuli- Skrastiņu, kas ir tipiska latviešu meita, kuru nespēju savienot ar izrādi un tēloto varoni. Runājot par dziedāšanu, ļoti patika Arta Robežnieka Ļenska varoņa dziedājums: „Olga, mana Olga!”, kas sākumā bija ļoti izjusts, bet beigās likās komisks.

3392278_Rga0u3

Vairākās ainās, kur tika rādītas balles greznajā namā un čigānu dejošana meža vidū lielu baudījumu sniedza koris “Quasi MaForte”. Spraigi, krāšņi un neizmirstami.

Dzīve nav ideāla, tāpat arī šajā izrādē bija daži nesmukumi. Tā, piemēram, kad Artūrs Skrastiņš dziedāja augstās notis, mana seja sašķobījās neglītā grimasē un vienā mirklī atgriezos realitātē- mīkstā krēslā, teātra zālē, kur skatos izrādi.

Par scenogrāfiju ilgi varētu dievoties! Viss bija pārdomāts un izstrādāts. Augstas baltas kolonnas, stiklotas rūtis, spoguļi. Tas viss radīja aristokrātijas dvašu. Tieši spoguļi radīja šo plašuma un brīvības sajūtu. Brīvību es tieši saistu ar Oņegina personību, to pat varētu saukt par izlaidību. Pārsteidzoši, kā ar gaismu palīdzību un dažu kolonnu pārbīdīšanu aristokrātu nams tika pārvērts par placi mežā vidū. Tieši ainas ar čigānieti un lāci mežā bija visspraigākās. Jo šī kultūra ir radikāli atšķirīga no latviešu kultūras. Ērikas Eglijas dziedājums bija pats aizraujošākais. Neticējās man, ka latviete var tā nodziedāt!!! Protams, arī lāča tēls bija pārsteigums

Smiekli, dažbrīd asaras. Ahh! Kopā ļoti daudz visādu emociju! Galvenais, ka nenāca žāvas, kā tas ir bijis citās izrādēs.

Katrā iekšā mums sēž tāds viens maziņš egoistiskais Oņegins, bet viss atkarīgs no tā, cik lielu vaļu mēs viņam dodam. Dzīve kā spēle. Tu nezini vai beigās būsi uzvarētājs vai zaudētājs, bet izbēgt no cīņas tu nevari. Ko mūsdienās nozīmē sava un savas dāmas goda aizsargāšana? Kas tagad ir īsta mīla?

Ja citkārt liekas, ka Dailes teātris spēj pārsteigt tikai ar spožumu un krāšņumu, dziļāko būtību īsti neatklājot, tad par „Ogeņinu” droši varu teikt, ka ir gan spožums, gan emocionalitāte, gan spēcīga pēcgarša pēc izrādes. Pēc izrādes vēl ilgi galvā skan Busuļa dziedātā dziesma par likteni un acu priekšā rādās attēls, kur lācis aizvelk sev līdzi Tatjanu. Jau prātoju, kad atkal varēšu izjust šo eiforiju.

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

One Comment

  1. Bauda lasiit un liels kaardinaajums aiziet pashai uz izraadi…

    Komentēt

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *