JRT izrāde “Vigīlija. Sapnis par nomodu” jeb Es negribu padzīvot, es gribu dzīvot

vigilija_jrt

Pavēsi. Koka apdare man tik mīļa, tā teātra vecā smarža. Spoguļi.

Ļauns, daudz cietis. Maz mīlējis. Netic vairs pasaulei, netic cilvēkiem. Netic arī sev.

Izmisis, nezina, ko vairs gaidīt no pasaules. Vairs negaida.

Izrāde ir beigusies. Sāk jau iedegties gaismas, bet es sēžu un šņukstu. Tik daudz domu prātā- es gribu dzīvot, mīlēt.. un kas būs pēc tam? kas paliks pēc manis? un kāda vispār jēga dzīvot? Kāpēc tik ļoti esam ierāvušies sevī- apkārt ir daudz dvēseļu, kam mēs varam palīdzēt- ar vienu nieku padarīt dienu priecīgāku.

Tātad. Aizmaldījos.

Jaunais Rīgas teātris. Izrāde “Vigīlija. sapnis par nomodu”. spilgti, emocionāli. Tikai 2 aktieri uz mazas sameistarotas skatuvītes. Niecīgais un ikdienišķais skatuves iekārtojums, kas veidots pēc parasta pensionāra dzīvokļa parauga rada lielu realitātes sajūtu: katrs taču ir gājis ciemos pie savas vecāmātes, omītes un sajutis to īpašo, mierīgo auru un harmoniju. Es vairs neesmu skatītājs, es esmu 3. dzīvokļa iemītnieks. Un tikai 2 aktieri. Gudrā grāmatā lasīju, ka labs aktieris tā reāli var pievērst sev 6-8 skatītāju uzmanību, tad jājautā- kas darās Dailes teātra lielajā zālē un Nacionālā teātra lielajā zālē?? Cik tad aktieriem ir jābūt uz skatuves, lai pievērstu visu skatītāju uzmanību izrādei? Tad šeit varu tikai uzslavēt Ģirtu Krūmiņu un Lidiju Pupuri, kas lauž visus tās gudrās grāmatas likumus: zālē sēdēja vairāk kā 50 skatītāji un neticu, ka kādam ienāca prātā domas par to, ko viņš ēdīs vakariņās vai, paskaties, kādas viņai kurpes!

Tu nezini, kuru no varoņiem atbalsti: vai klusu ciestošo, veco krustmāti vai maniakālo un dzīves samaitāto krustdēlu. Abi dzīvē ir cietuši. Beigās nonāku pie secinājuma, ka katram ir sava patiesība. Jebkurš ļaundaris, psihopāts, maniaks vai vienkārši jocīgais tāpat kā vecs un vientuļš cilvēks vēlas būt mīlēts. kā visi, pat ja to noliedz.

Viņi tik daudz runā par miršanu, ka man vēl vairāk sagribas dzīvot tā pa īstam!

Izrādē ne reizi vien sirds salecās, asara noritēja pār vaigu, auksti drebuļi pārstaigāja manu ķermeni.

Ļoti spēcīga izrāde ar negaidītu nobeigumu!

Viena no spēcīgākajām izrādēm, ko pa visu šo, savu mazo teātra aktīvās apmeklētājas, laiku esmu redzējusi!

Image

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , , , , , ,

2 Comments

  1. Izšķiries par ko tu raksti – izrādi vai savām emocijām vai dzīvi, kaut kam ir jābūt galvenajam. Pašlaik nevar saprast – haotiski – pluss vēl liekvārdība un atkārtošanās. Nav kompozīcijas, iztirzājums neko nepaskaidrojošs. Vienīgais pluss par virsrakstu, skan labi, bet tam, kurš nav redzejis izrādi, tas neko neizteiktu, liktos, ka runa būs par dzīvošanas jēgu nevis teātri. Arī tam nebūtu ne vainas, bet tad izrādi izvirzīt vajadzētu tikai fonā nevis priekšplānā kā radās iespaids, ka tā gribeji. Ja visraksts ir vispārinošs, var tak ievietot apakšvirsrakstu, kas paskaidro par ko ir runa 😉

    Kā piemēru varu minēt žurnāla ” IR” recenzijas, tās ir interesanti lasīt.

    Apvainoties nevajag, nesalīdzinu ar profesionāļiem kā Dita Rietuma, bet arī blogošana var būt gan jēdzīga gan nejēdzīga.

    Komentēt

  2. Paldies par ieteikumiem. Tie noderēs.
    Zinu, man pašlaik ir grūti ir koncentrēties uz kaut ko noteiktu, jo it kā gribas pateikt visu, bet beigās sanāk haotisks- nekas. Bet ir arī grūti novilkt robežas starp izrādi, dzīvi un savām pārdomām. Tās nevar tā nošķirt, manuprāt.
    Bet vēlreiz paldies, jo pašai grūti kko vērtēt un radi jau ar neteiks, ka rakstītais nekur neder!

    Komentēt

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *