Homo Novus izrāde „Lasītava” jeb Kur sākas un beidzas teātris?

Mārtiņš Eihe

Skats no “Lasītavas” istabas

Viss sākās ar nobijušos e-pasta vēstuli, kurā teicu, ka pusaudža gados rakstīju dienasgrāmatu un būtu gatava ar to dalīties. Vairāki e-pasti un pirmā mulsā tikšanās. Nepazīstami cilvēki, kautrība, klusums, bet neierasti ērta sajūta pavada mani, jo visi apkārtējie smaida, kaut jau diena iet uz beigām, un nogurums dara savu.

Ja izrādes teātros parasti iestudē kādus 2-3 mēnešus (dažas, protams, ilgāk), tad šeit tā tapa 4 mēģinājumos. Mēģinājumos iepazinām citus dalībniekus un pārrunājām izrādes gaitu, struktūru. Bet mājās katram bija darbs ar sevi – sagatavoties, izprast sevi un atrast veidu kā atvērt sevi citiem. Vēl mēģinājumos varējām dzirdēt citu stāstus un saprast, kā ir būt skatītājam, kā ir skatīties tās 2 minūtes svešiniekam acīs un mulst, kā tas ir – klausīties svešinieka pusaudžu gadu piedzīvojumos un just līdzi.

Pirmā izrāde katram tomēr bija liels pārbaudījums un pārsteigums, jo tam sagatavoties un visu paredzēt nebija iespējams. Katrs skatītājs nāk ar savu attieksmi, ar savu stāstu, ar savu dzīves pieredzi bagāžā.

Tev nosēžas pretī šis svešais cilvēks un tu jau pēc žestiem un acu skata vari nojaust, vai viņš izturēs tās 2 minūtes, veroties tevī, vai uzmanīgi klausīsies un vēlāk gribēs ko pajautāt. Viņa acīs var izlasīt visu, ja tik vien viņš ļauj ieskatīties. Kad tu pēdējo reizi tā dziļi ieskatījies kādam acīs, klusējot… un nenovērsies? Ir neērti, bet citkārt ir pat ļoti labi un patīkami. Tev liekas, ka šo cilvēku jau kādu laiku pazīsti, bet patiesībā tu viņu tikko ieraudzīji. Pēc maniem aprēķiniem sanāk, ka veselas 108 minūtes trīs dienu laikā es vēros kāda acīs. Tik daudz siltuma es sajutu šo dažu dienā laikā, un tas viss tikai no acu skatiem.

atsauksmes

“Lasītavas” sienas pēc izrādes

Izrādes rezultāts bija atkarīgs gan no dienasgrāmatu lasītāju atklātības, jo tiem bija dota izvēle arī nelasīt skatītājam, gan no skatītāju atvērtības, un protams, abu garastāvokļa maiņām. Neērtības sajūta, kas radās pirmajās minūtēs, veroties svešiniekam acīs, varēja ātri izzust, un pārējā saruna un klausīšanās noritēja labvēlīgā un siltā gaisotnē, bet gadījās arī reizes, kad neērtība tikai auga un skatītājs pavisam noslēdzās un nevēlējās dzirdēt dienasgrāmatas stāstus, kā arī saruna vēlāk neraisījās.

Skatītāji lielākoties atnāca nesagatavoti, tādā veidā sagādājot sev lielāku pārsteigumu, bet bija gadījumi, kad labāk būtu bijis, ja viņi būtu noskaidrojuši kaut nedaudz, kas viņus sagaida, lai mazinātu savu tā brīža vilšanos, ka nav ērtu, mīkstu, samtādas krēslu, krāšņa priekškara un profesionālu aktieru. Tā noteikti nebija tradicionāla teātra izrāde, kur viss ir iestudēts līdz pēdējam sīkumam, un tieši tas padarīja šo notikumu tik neatkārtojamu (burtiskā nozīmē). Katra izrāde atšķīrās, tāpat kā atšķīrās piezīmes uz sienām, kuras atstāja aiz sevis skatītāji.

Un katru reizi – man atmiņas no dienasgrāmatas uzpeldēja kā no jauna. Arvien dziļāk es iegrimu savā pagātnē, arvien vairāk sapratu savu tā laika domāšanu un spēju to izskaidrot citiem. Ja sākumā nāca smiekli par nieka skuķi, kas gaužas par to, ka viņai nav draugu un skolā dabūts 6 angļu valodā, tad beigās tās pašas rindas likās ļoti sērīgas, jo aiz tā visa paslēpies bija kas cits, ko uzrakstīt tajā laikā es nespēju – vientulība, slāpes pēc kaislīgiem piedzīvojumiem un galīga neticība sev. Bija problēmas, bija sajūtas un bija pārdzīvojumi, kas vilkās ļoti ilgi, pat gadiem. Cik tomēr tas viss bija piemirsies…

Cilvēki pieaug, bet kaut kas taču mūs tādus ir izveidojis. Visi šie pusaudžu gadi tika samaisīti kopā un izveidojās savs viedoklis, sava stāja un savi sapņi. Vēlmi pierādīt visiem, ka esmu labāka par viņiem, aizstāja cīņa ar sevi, kur man pašai bija jāpierāda, ka esmu kaut kā vērta.

Somiņa

Skatītāja komentārs par izrādi

Vai bija bail atklāties? Laikam, nē. Tas drīzāk bija satraucoši. Katru izrādi gaidīju ar nepacietību. Šis satraukums mazās devās ir ļoti veselīgs. Un šī atklātība un sirdssiltums noderēs vēsajos rudens vakaros. Silti skatieni, labi vārdi un pāri visam cilvēcīgas sarunas, kas tikai lieku reizi atgādina, cik daudz var iegūt vienkārši parunājoties, uzsmaidot un uzklausot.

Nevienu brīdi nejutos kā aktieris. Es biju pati. Un arī turpmāk gribu būt tikai pati. Ar katru dienu bija vieglāk atklāties. Tu jūties brīvs, atbrīvojies no visa liekā, tu jūties tīrs. Un paliek vieglāk dzīvot. Tu ej pa dzīvi atklātāks un jūties drošāks.

Netēlot, bet dzīvot. Un dzīvot tā, lai būtu vērts to visu pierakstīt, un kas to zin, varbūt arī kādam vēlāk nolasīt.

Paldies režisoram Mārtiņam Eihem, idejas autorei Kristai Burānei un visai komandai par drosmi mūs uzrunāt! Paldies visiem dalībniekiem, kas dalījās ar saviem noslēpumiem un atmiņām!

Bilžu autore: Krista Burāne

acis

Skatītāja komentārs pēc izrādes

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , ,