Katram savu raganu jeb nesadusmo sievieti! Liepājas teātra izrāde “Ragana”

ragana_009

Ārā auksts. Līst lietus. Arī izrādi skatoties ir auksti un ne jau tāpēc, ka teātrim būtu slikta apkures sistēma, nē, bet nepamet tā baiļu sajūta, kas tiek iesēta prātā un ķermenī jau no pirmajām izrādes minūtēm.

Par ko es runāju? Par Liepājas teātra izrādi, kas atmiņā paliks vēl ilgi.

Oktobra vakars, esmu Rīgas sirdī – Vecrīgā. Kā bērns ar spīdīgām ačtelēm gaidu, kad Rīgas Krievu Drāmas teātris vērs durvis skatītājiem, lai es pirmo reizi iepazītos ar Liepājas teātri, kas viesojas ar dažām izrādēm Rīgā. Interese ir liela, jo tieši šajā pusgadā Liepājas teātris ir izcēlies ar daudzām lieliskām izrādēm, kā piemēram, Piafa. Beidzot man bija tas gods skatīt viņus vaigā.

Skatījos Dž. Dž. Džilidžera Raganu, kas iestudēta pēc austrieša Karla Šēnhera darba. Pirmizrāde notika jau 2011. gada martā. Baisa pasaka bērniem vai tomēr reālistisks stāsts par sievieti, kas mēģina tikai dzīvot sev, nerēķinoties ar apkārtējiem?  Karls Šēnhers darbu uzrakstījis jau 1914. gadā, bet izrādes darbības laiku tik viegli noteikt nevar – darbība var norisināties kā pirms 100 gadiem, tā arī tagad kādā lauku ciematiņā. Sižets vēsta par kādu meža mājiņu, kurā dzīvo vīrs un sieva, ko tēlo Inese Kučinska un Egons Dombrovskis, kas nodarbojas ar kontrabandu. Par šo nodarbošanos zina arī robežsardze, bet neko tā nespēj padarīt, jo pāris ļoti labi māk visu slēpt. Tā visi liek cerības uz jauno robežsargu, ko atveido Kaspars Gods, kas varētu atmaskot abus neliešus. Vīrs piekodina sievu, lai tā savaldzina robežsargu, kamēr pats paslēpj pēdas, toties robežsargs grib būt taisnīgs, bet saprot, ka informāciju varēs izdibināt tikai no sievas, tāpēc arī tam labi „jāsadraudzējas” ar to. Izrādē parādās attiecības starp sievieti un vīrieti un dažādas to variācijas. Laiks rit ātri un viss mainās, vienā brīdī viņa mīl viņu, bet otrā jau grib viņu pazudināt. Un galvenais nav izrādes iznākums, bet gan izsekot cauri visiem lēmumiem un cēloņiem, kāpēc tie pieņemti tieši tādi un ne citādi.

Galvenā izrādē ir sieviete. Bet šeit sievietei ir vairākas lomas, tā kā maskas, kas te vienā brīdī parādās, otrā atkal tiek aizklātas. Ir sieviete, kas ir paklausīga vīram, sieviete – pavedinātāja, trauslā sieviete, kas vēlas tikai mīlestību, un sieviete – maita, kas cīnīsies par savu labklājību, lai ko tas maksātu. Un visas šīs sievietes savienojas Sievas tēlā, ko meistarīgi atveido Inese Kučinska. Visspilgtāk atmiņā palicis viņas acu skatiens, kurā var saredzēt tik daudz skumju, vilšanos un nepiepildītu ilgu. Liels nopelns šeit ir arī grima māksliniecei, kas padarījusi aktrises seju par daudziem gadiem vecāku, ar iekritušiem plakstiņiem, sasarkušām acīm, kas norāda, ka viņa nesen ir raudājusi un koptēlu, it kā viņa jau būtu izžuvusi, pāragri novecojusi. Bet tajā pašā laikā aktrise padara brīnumlietas – no izžuvušas sievietes viņa pārtop jautrā, starojošā jaunkundzē, liekot tikai brīnīties, kā viņa tik ātri spēj pārslēgties, jo loma ir patiesi sarežģīta: caur kustībām, mīmiku un aizlauzto balsi aktrisei jāparāda viss, kas no teksta nav nojaušams, ko autors devis tikai remarkās vai arī ko režisors vēlējies pateikt skatītājiem.

Caur grotesku spēles veidu aktieri mums parāda dzīves karuseli, kas ir sagriezies pavisam greizi. Sieva vairs neciena vīru, vīrs sāk palaist rokas pret sievu, jaunais robežsargs ir apjucis, jo sieva ir sajaukusi viņam galvu, bet tomēr vēlas pabeigt savu uzdevumu, lai ko tas prasītu. Brīžam pārskrien drebuļi, tik spēcīga ir izrāde. Neviens brīdis nav paredzams, es sastingusi sēžu krēslā, pat baidoties skaļi ieelpot, jo liekas, tas var kaut ko izmainīt notikumu gaitā. Tieši groteskais spēles veids panāk to, ka komiskajās ainās gribas raudāt, viss ir tik sakāpināts, ka katrs mēģinājums jokot izraisa arvien jaunus triecienus un parāda, cik varoņi ir salauzti savā iekšienē. Vīrs labi zina, ka sieva viņu nemīl, sieva tikai gaida, kad vīrs nomirs, lai ātrāk varētu apprecēties ar kādu jaunu, staltu vīrieti, bet tajā pašā laikā viņi stipri viens otru ietekmē: vīrs kļuvis žirgtāks, jo pie sāniem ir skaista sieva, bet sieva nošļukusi un pakļāvusies tai nolemtībai, ko sola dzīve ar šādu večuku. Bet jaunais robežsargs ir kā plastilīns, ko var mīcīt, viņš var būt gan stingrs, gan pilnīgi pakļāvīgs. Brīžiem šķiet, ka viņš ir sievas varā, it kā sieva viņu vadītu ar vudu lellītes palīdzību, te pastumjot, te apstādinot viņu.

Tik bieži skatītāju zālē dzirdami smiekli. Es nezinu, par ko viņi smejas. Man ir skumji, esmu nomākta, varbūt viņi savas bailes parāda caur smiekliem? Smiekli, kaut neīsti, ļauj mazliet atbrīvoties, bet es visu izrādes laiku sēža kā uzvilkta stīga, kas baidās, ka var pārtrūkt. Beigās pārtrūka, asaras tecēja pār vaigiem, es beidzot jutos atbrīvota un tīra no visa.

Kopējo iespaidu spilgtāku radīja Vara Siliņa radītā scenogrāfija, kas izskatījās pēc lielas koka būdas karkasa, kas uznests uz skatuves. Būdas grīda ir slīpa, kas paver skatītājiem plašāku skatu uz spēles laukumu. Dēļi ir veci un starp tiem ir šķirbas, pa kurām iespīd mazi gaismas stariņi. Tas rada tādu noslēpumainu noskaņu un raisa domas, ka tur ārā ir arī gaisma, bet tikai tai nav ļauts ienākt mājā. Liela nozīme ir vienam priekšmetam mājā, tā ir veca koka lāde, kur ir aiznaglota jau vairākus gadus, un neviens nezina, kas tur iekšā ir. Tā pieder sievai. Lāde apvīta ar noslēpumu, kas apņem meža būdu un neļauj būdā ienākt priekam. Bet kas iekšā lādē, to es neteikšu, citādi jau visa intriga pazudīs.

Mistisko noskaņu rada arī mūzika. Te izmantota mūzika no Kšištofa Kesļovska filmām “Trīs krāsas. Baltā”; “Trīs krāsas. Sarkanā”; “Trīs krāsas. Zilā”. Skaļa, pamatīga un smeldzīga. Iekrāso jau tā spilgto tēlojumu un labi saskan kopā ar gaismu spēli (Mārtiņš Feldmanis).  Vienu brīdi gan mūzika bija par skaļu un tad skatītāji nevarēja saprast, vai tas bija speciāli, lai mēs ar uzzinātu, kas ir sāpes, vai tā bija kļūme ar tumbām.

ragana_010

Džilindžers ir radījis iespaidīgu izrādi. Jau no pirmās minūtes izrāde paņem savā varā ar savu savdabīgo ārieni un mums tik nepierasto ekspresionistisko stilu. Paaugstināts balss tonis, izteiksmīgāks grims un vispārinājums, kas parāda, ka darbība varētu norisināties jebkurā meža būdā. Vai skatītājs ir gatavs šādam spēles veidam? Sākumā noteikti ne. Notiek sačukstēšanās un brīnīšanās par visu, kas notiek uz skatuves, bet otrais cēliens jau ir pilns spriedzes un neziņas, kas ierauj savā varā, un jo attālinātāki sākumā likās varoņi, jo beigas ir sāpīgākas. Cīņa ir beigusies, bet jautājumu vēl vairāk nekā sākumā: kas notiks ar sievu, vai viņa būs laimīga? utt.

Maģiskais aplis ir noslēdzies, un es atrodos atkal lietū, ārpus teātra telpām. No ārpuses tāda pati, bet iekšā tik daudz kas apgriezts kājām gaisā. Jāpaiet laikam, lai viss sakārtotos. Bet tagad es baidos no Raganas, nē, tās nav īsti bailes, tā ir liela cieņa un pazemība tās varas priekšā, ko tā man parādīja. Paldies, ka ievedi mani savā maģiskajā pasaulē! Paldies Liepājas teātrim un tā lieliskajiem aktieriem par brīnišķīgo izrādi!

Režisors- Dž. Dž. Džilindžers

Vīrs– Egons Dombrovskis

Sieva – Ines Kučinska

Jaunais robežsargs – Kaspars Gods

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , , , , , , ,

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *