Lēni rāpoja… Tā arī neatrāpoja līdz mums. JRT izrāde “Rupucis”

5489265_ORIGINAL_1386249103.jpg

Šī recenzija būs nedaudz savādāka. Tā ir kā dialogs starp mani un manu mīļo Omīti.

Ir skaists svētdienas rīts. Saule jau sen kā uzlēkusi, tāpat arī Omīte sen jau piecēlusies. Tā jau puspasaules paspējusi apskriet, kamēr es vēl vaļājos pa gultu, kā nekā vienīgā brīvdiena.

Tieši šodien mums bija norunāta tikšanās.

Omīte ienāk dzīvoklī un pirmais, ko tā pajautā: Vai tu pietiekami daudz ēd vitamīnus? Tagad laiks tāds mānīgs, vai tu liec šalli un cepuri, kad ārā pūš vējš? Tu man skaties, neapaukstējies!

Es viņai atbildu, ka ēdu zaļumus, daudz ābolu un šalli un cepuri valkāju katru dienu, kas nemaz nav patiesība, jo cepure kaut kur nozudusi skapja dziļumos un neesmu spējīga to izrakt. Kad viņa nojauš, ka saku nepatiesību, viņa tikai piemin, ka nākošreiz man atnesīs vilnas cepuri.

Kā katru reizi, viņa man jautā: ko jaunu esi redzējusi teātrī?

Un tad es sāku stāstīt visu: esmu redzējusi izrādes par vilkiem un Sarkangalvītēm, Truša alā, Rupucis…

Omīte sāk smieties: kas tas par cirku! Vai visas izrādes tik par dzīvniekiem? Vai par nabaga lopiņiem- cilvēkiem neviens vairs neiestudē neko??

Tad nu sāku stāstīt sīkāk:izrādes jau nav par dzīvniekiem, piemēram, bērnu izrādēs dzīvnieki tiek pielīdzināti cilvēkiem, tā cilvēki var paskatīties uz sevi no malas.

Omīte nenociešas līdz pasaku visu līdz galam: Un kā tad ir ar tiem bruņurupučiem? Tos taču pasakās īpaši nepiemin, izņemot to, kur tas skrienas ar zaķi, kurš būs ātrāks..

Es: Ehh.. Bet es jau neteicu, ka izrāde par bruņurupuci būs pasaka!

O: Nu tad pastāsti man par to rupuci vairāk! Man vienmēr patikuši dzīvnieki!

Es: Lugu sarakstījis Džeiks Džepsons, Amerikā dzimis un mācījies dramaturgs, kura lugas iestudē Amerikā, Igaunijā un  nu arī Latvijā. Svarīgākais, kas izskaidro faktu, kāpēc viņš tik daudz zina par dzīvniekiem, viņš līdzdarbojas National Geographic kanālā. Visa izrāde kā tāda gara lekcija par dzīvniekiem, tas ir, cilvēkiem- ko tie ēd, ko tie dzer, kā tie pārojas un satiek savā starpā.

O: Un ko viņi tur tajā izrādē dara? Nu pastāsti, lai es arī varu saprast, kas tur uz skatuves notika?

Es: parasta ģimene. Precēts pāris, abiem ap 30 gadiem, divi bērni. Māte sēž mājās, taisa ēst, mazgā visu, audzina bērnus, bet vīrs strādā un pelna iztiku. Nekas sevišķs. Līdzko apjaušu situāciju, ko man rāda, paliek garlaicīgi. Ikdienas sīkumi, mazi kašķi, rūpes par bērniem. Sieva Mollija jautā savam vīram Slounam, ar ko viņš gribētu romānu, ja tas būtu iespējams. Viņš atbild, ka ar brāļa sievu Greisu. Šis jautājums un sagaidītā atbilde apgriež viņu dzīves. Sieva vairs neuzticas vīram un jūtas nevērtīga viņa acīs, bet vīrs nesaprot, kā izpirkt savu vainu par mutes palaišanu. Nu tā Greisa viņam patīk, bet vai tad viņš iedrošinātos šajā dzīvē kaut ko uzsākt ar viņu? Protams, ka nē, jo viņš mīl savu sievu un bērnus. Tajā pašā laikā sieva Mollija izliekas, ka viss ir kārtībā, kaut muļķis redzētu, ka nekas vairs nav kārtībā. Lai atriebtos vīram, tā pasaka, ka viņa, ja varētu, uzsāktu romāniņu ar vīra brāli Pītu. Apvainojumu un nejēdzību rats griežas. Es no garlaicības gandrīz iesnaudos, pārāk gari tas vilkās. Nekādu līdzpārdzīvojumu nejutu.

O: Kas tad tu no akmens esi taisīta, ka neko nejuti?

Es: Nē, bet vienkārši aktieri nespēja radīt reālas, patiesas emocijas. Viss likās uzspēlēts un samākslots. Lomās iejutās Inga Alsiņa- Lasmane, Ivars Krasts, Iveta Pole un Varis Piņķis. Likās, ka tekstu nupat tik iemācījušies un pat nezina izrādes galveno ideju.. kuru arī es neuztvēru..

O: Nu pagaidi, nesatraucies, ka neuztvēri to ideju. Ejam labāk paēst garšīgas pankūciņas. Ar zemeņu zapti, tieši tādas kā tev garšo.

Es: Bet Omīt, tagad tu mani nesaproti! Man vēlāk droši vien būs seminārs par šo izrādi, bet ko es varēšu pateikt? Man jāpadomā. Un tev man jāpalīdz. Ar ko tev saistās bruņurupuči?

O: Viņi ir lieli, lēni un, šķiet, visu dara ar apdomu.

Es: Sanāk, ka viņi ir pilnīgi pretēji cilvēkiem! 🙂

O: Un kur tas rupucis parādās izrādē?

Es: Izrādes gaitu uz priekšu virza notikums: kādu vakaru pludmalē Mollija pamana bruņurupuci, kurš kārpās smiltīs. Viņa tam vēlas palīdzēt. Vīrs, vīra brālis un vīra sieva Greisa palīdz iedabūt bruņurupuci lielā vannā, lai nogādātu to Mollijas un Slouna dzīvoklī. Skatītāji tajā mirklī sarosās- re, ku būs skats ar īstu bruņurupuci! Bet nekā! Tukša vanna ar zaļiem ūdensaugiem un skaļas cilvēku vaimanas. Tas ir viss. Vēl vienu mirkli viņi centās radīt sajūtu, ka tur tiešām ir īsts rupucis, kad bruņurupučmātīte dzemdēja oliņas. Lielā vanna, kurā it kā iekšā bija dzīvnieks, sāka kratīties un skaļi rībēt, radot sajūtu, ka tur tiešām iekšā kāds ir. Bet pat šī ilūzija ātri apnika. Mollija, likās, izplēsīs sev visus matus no galvas, lai palīdzētu rupucienei, bet man tas īpašas emocijas neraisīja. Dzīvnieka man nebija tik žēl, jo tas jau nebija īsts, bet  Mollijas gan. Likās, viņa ir sajukusi prātā, viņa centās izglābt dzīvnieku, it kā tas būtu vienīgais uzdevums, ar ko tā varētu attaisnot savu eksistenci uz šīs zemes.

O: Neko nesapratu, kas par rupuci un kas par vannu, no kurienes tā uzradās? Kā tev garšo manas pankūciņas? No rīta vēl ceptas, ar lauku oliņām..

Es: Mmmm..ir ļoti garšīgas. Skatuves telpa ir salīdzinoši maza. Pa kreisi ir dabas stūrītis ar, no auduma pagatavotiem, akmeņiem, kurus Mollija tik bieži pārkārto. Skatuves centrā ir dīvāns, kas atrodas uz paaugstinājuma, kurš pārklāts ar mākslīgā zāliena klājumu. Dīvānam pretī aktieri bieži novieto platekrāna televizoru, kas uz uzstellēts uz divriteņa korpusa. Dīvāns un televizors atrodas tādā svētā vietā, kas līdzinās altārim -vieta, kur sieva un pārējā ģimene skatās raidījumus par bruņurupučiem. Kreisajā pusē atrodas vēl viens zaļais stūrītis, kur sākumā novietota lielā skārda vanna, kurā vēlāk mitināsies rupucis. Un skatuves priekšā, virsmūsu galvām pie sastatnēm ir piekarināti caurspīdīgi maisiņi ar zilu šķidrumu. Kad uz tiem spīdināja gaismu, tad tie radīja akvārija efektu. Visa telpa bija kā liels akvārijs.

O: Un kas notika ar rupuci?

Es: Tas nonāca pilsētas lielajā akvārijā, kur to Mollija, bērni un Pīts devās bieži apciemot.

O: Bet kā tu saprati, ka tas ir akvārijs?

Es: Aktieri, uznākot uz spēles laukuma, nosauca laiku un vietu, kur darbība risinās. Visinteresantāk tas izskatījās, kad Pīts un Greisa brauca mašīnā vai kad visi četri viņi sēdēja restorānā un vakariņoja.

O: Man liekas, es neko nesaprastu, kas tur notiek. Tāda putra.

Es: Nebija tik traki. Saprast varēja. Darbības vietu nomaiņa palīdzēja labāk saprast varoņu emocijas, jo, atbilstoši vietai, viņi ieņēma noteiktas pozīcijas un citu izturēšanās veidu vienam pret otru.

O:Kas notika beigās ar varoņiem?

Es: Es īsti nesapratu. Liekas, viņi dzīvos tālāk savu garlaicīgo dzīvi.

O: Un kāda tad nozīme bija tam, ko viņi pārdzīvoja?

Es: Izrādē vēl daudz tika jaukta politikas tēma, tāpēc tas man vēl jauca galvu. Izrāde parāda, ka visa dzīve ir vienas lielas pārmaiņas un no tām nevar izbēgt un arī nevajag bēgt. Visam ir savs laiks un sava vieta, tāpēc nevajag citus pamācīt, gan pienāks arī viņu laiks. Rupucis nāk un iet, kad tam ir jādodas.

O: Pēc tava stāstītā neliekas, ka tur bija kaut kas par politiku.

Es: Bija un pat vēl daudz. Ik pa laikam televizora ekrānā tika rādītas poltiskās debates. Tur runāja par amerikāņu politiķiem, kas grib, lai toskaut kur ievēlē.

O: Pagaidi, tu gribi teikt, ka tur runāja angļu valodā?

Es: Jā. Gan pārraides par dzīvniekiem, gan politiskās debates netika tulkotas latviski. Tās gāja fonā, sniedzot noderīgu informāciju par politisko stāvokli valstī un bruņurupuča dzīves īpatnībām.

Omīte sašutusi: Bet tad jau sanāk, ka es pusi izrādes nesaprastu!!!

Es: Jā, tieši tā arī sanāk. Režisors Lauris Gundars ir radījis ko ļoti mūsdienīgu, uzsverot valodas nozīmīgumu. Bet, Omīt,  tu jau par dzīvniekiem zini ļoti daudz, nav jau svarīgi, ko viņi tur runā!

O: Un kā vēl ir! Viss pietiek! Es jau noguru no tava stāstījuma. Izejam labāk pastaigāties svaigā gaisā.

Es: Pilnīgi piekrītu tev, tieši tāda pati sajūta man bija pēc izrādes noskatīšanās. Griējās ieelpot svaigu gaisu. Pirmkārt, jau tāpēc, ka JRT mazajā zālē ir patiešām maz vietas un nebija ko elpot. Otrkārt, jo piekusu tik ilgi, gandrīz 3 stundas, sekot līdzi tik garlaicīgam sižetam un, treškārt, jutos vīlusies.Likās arī aktieri jutās kā nospiesti mazās telpas dēļ.

Omīte: Tad uz tikšanos citreiz un nekreņķējies, gan jau tev seminārā visu izdosies labi pastāstīt, tev jau vienmēr sanāk labi runāt par to, ko tu nemaz nesaproti.

Es: Atā.

LOMĀS:

Mollija – Inga Alsiņa-Lasmane
Slouns – Ivars Krasts
Greisa – Iveta Pole
Pīts – Varis Piņķis

Režisors – Lauris Gundars
Scenogrāfija, kostīmi – Agnese Stabiņa, Inga Bermaka
Tulkojums – Lauris Gundars

 Image

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , , , , , , , , , , ,

5 Comments

  1. Man šķiet būtu diezgan lēti un nepatīkami, ja tiešām būtu bijis bruņurupucis uz skatuves.

    Komentēt

    1. Bet toties varbūt tas man būtu izraisījis vairāk emociju. Nepatīkami? Man tā nešķiet. Bet cilvēku uzskati jau vienmēr atšķiras

      Komentēt

  2. Paldies par gaumīgo un ārkārtīgi saudzīgo recenziju. Man gan bija tikai 2 secinājumi. 1) Ļoti žēl publikas. Lai gan skatītāji jebkurā brīdī varēja izbeigt šīs mocības un pamest zāli. 2) Man ļoti, ļoti žēl aktieru. Viņiem bija jāizvelk līdz galam. Tik tiešām “jāizvelk”, jo plikā histērija un haotiskā nēsāšanās liecināja, ka viņiem nav skaidrs ne kas un kāds ir viņu varonis, ne kāds mērķis viņa rīcībai un izrādei kopumā. Mani nepameta sajūta, ka režisoram svarīgāk šķitis samest uz skatuves dzīvības un nedzīvības un likt tām nest kaut kādu abstraktu simbolu slogu. Diemžēl, simboli ar saviem zemtekstiem tā arī palika karājamies dekorācijās kā lielas jautājuma zīmes. Un nabaga rupuča tur vispār varēja nebūt. Neko tā radība (īsta vai iedomāta) nemainīja ne varoņu dzīvē, ne izrādē kopumā.

    Komentēt

    1. Paldies par Tavu viedokli. Arī man bija žēl aktieru, kā tie mētājās pa skatuvi, nesaprotot, kāpēc to visu dara.

      Komentēt

  3. Varbūt izrādē runa ir par to kā cilvēki manipulē ar citiem un piever acis uz šo faktu/nevēlas to atzīt; kurpretim, šie paši cilvēki ar milzīgu entuziasmu manipulē ar jūras bruņurupuci ieslogot to vannā un pēc tam akvārijā. Atgadījums ar rupuci šeit ilustrē cilvēku nespēju (varbūt apzinātu izvairīšanos) reflektēt par savu dzīvi/valsts politiku.

    Komentēt

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *