Manas atsauksmes par DDT izrādi “Kas notiks rītdien?”

Skats no DDT izrādes “Kas notiks rītdien?”

2016. gada 12. decembra vakarā manu mazo pasauli satricināja Dirty Deal Teatro redzētā Jāņa Baloža izrāde “Kas notiks rītdien?”.

Kāpēc tik ilgi neko neesmu rakstījusi? Iemesli daudz un dažādi, bet pēc būtības galvenais ir slinkums un doma, ka neviens tāpat to nelasa un nevienu tas neinteresē. Tad kāpēc šoreiz esmu apņēmības pilna klabināt datora taustiņus un pabeigt iesākto domu?  Jo tas ir svarīgi ne tikai man, ne tikai Latvijai, bet visai pasaulei. (Jā, varbūt izklausās naivi un padumji, bet šāda atmošanās ir labāka par nekādu).

Kas notiks rītdien? Vai uz šo jautājumu kāds var atbildēt ar mierīgu sirdi, nebaidoties par savu vai savu mīļo drošību? Kur ir atrodama drošība? Ja Sīrijā ilgstoši notiek karš, vai Latvijā varam justies pilnīgi pasargāti?

Izrādes pamatu veido četru cilvēku video dienasgrāmatas, kurās tiek iemūžinātas viņu ikdienas gaitas pusgada garumā no 2015. gada beigām līdz 2016. gada vidum. Rihama Baderhana no Sīrijas, Čidema Mirola no Beļģijas, Hosē Alvarezs no Polijas un Jānis Balodis (izrādes veidotājs, izpildītājs un idejas autors) no Latvijas.

Jānis Balodis sarunājas ar skatītājiem kā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Viņš mierīgi mūs iepazīstina ar visiem stāsta varoņiem, rādot viņu bildes Facebook profilos, rādot video, ko viņi paši ir atsūtījuši, bet neliekot uzsvaru uz kādu no varoņiem konkrēti. Nemanot, stāstam virzoties cauri dažādiem notikumiem (gan mazsvarīgiem, ikdienas sīkumiem, gan lielām, cilvēka dzīvi mainošām katastrofām) pamanu, ka esmu pieķērusies varoņiem. Pēkšņi viņi ir man tuvi un man tiešām rūp, kas ar viņiem notiks. Ir taču reizes, kad 4 stundas sekoju līdzi varoņiem teātra izrādē, bet man pilnīgi ne silts, ne auksts, kas ar viņiem notiks. Atšķirība, protams, ir tā, ka šie personāži nav izdomāti, tie ir reāli cilvēki, kas dzīvo tepat uz šīs planētas.

Skats no DDT izrādes “Kas notiks rītdien?”

Izrādes struktūra, atmosfēra un J. Baloža intonācija nemaz neļauj būt vienaldzīgiem. Iestudējumu var sadalīt daļās: ievads, iepazīstināšana ar varoņiem, negaidīts pavērsiens kāda varoņa dzīvē, izrādes veidotāja reakcija uz to, cenšanās kaut ko izmainīt, palīdzēt un atzīšanās, ka esi nespējīgs. Visi skatītāji ērti iekārtojušies mīkstajos krēslos, lai baudītu vakaru. Bet tā vietā tiek piedāvāta dokumentāla izrāde, kur kādi 95% ir ņemti no dzīves skarbās patiesības un tikai 5% pielikti klāt no paša autora fantāzijām, lai izrādē nebūtu tikai smagi jāpūš un jūtīgākiem jāslauka asaras. Lai arī izrāde ir māksla pati par sevi, tās pirmais un galvenais uzdevums ir iekustināt sabiedrības domāšanu: par bezjēdzīgiem kariem, kuros cieš nevainīgi cilvēki, par muļķīgām bailēm no bēgļiem, kas pārņems Latviju (ceru, ka gada laikā to cilvēku skaits, kas no tā paniski baidījās, ir kļuvis krietni mazāks), par līdzcietību un vēlmi palīdzēt, sākot no ģimenes locekļiem līdz svešiniekiem.

Bieža intonācijas maiņa, autora pieeja smagiem tematiem, pa vidu iespraužot kādu ironisku piezīmi par sačakarēto pasauli, padara izrādes ritmu dinamiskāku, neļaujot atslābt skatītāja uzmanībai. Tai pašā laikā viņš necenšas traģiskus notikumus rādīt maigākā gaismā, kā tas vērojams citu teātru izrādēs, kur primārā vajadzība ir skatītāju izklaidēt un likt tam smieties (nāk prātā Dailes teātra izrāde “Svinības”, kur skatītājiem ļauts izsmieties par ģimenes traģēdiju, kur tēvs izmantojis bērnus). Arī iepriekš Balodis radījis izrādes, kas runā par sabiedrībai svarīgiem politiskiem, ekonomiskiem, sociāli nozīmīgiem jautājumiem (“Nacionālais attīstības plāns”, kuru tagad var noskatīties LTV arhīvā, “Veiksmes stāsts”, “Pēdējais pionieris” u.c.). Vai ir vērts šādiem iestudējumiem? Vai un ko var panākt ar tiem? Manuprāt, mūsdienu laikmetā, kad cilvēki seko cits cita dzīves notikumiem sociālajos tīklos un savas emocijas apzīmē ar emociju ikoniņām (smaidiņiem), šis ir viens no iedarbīgākajiem veidiem, kā rosināt sabiedrību uz jaunas domāšanas un vērtību maiņu.

Skats no DDT izrādes “Kas notiks rītdien?”

Izrādē tiek iesaistīti skatītāji, tā kā, pat ja vēlies noslēgties no tā visa un izlikties, ka tevi tas noteikti neskar, tas varētu būt pagrūti. Un tas pirmo reizi nav ar mērķi, lai padarītu izrādi interesantāku un aizraujošāku skatītājiem, bet vairāk ar pētniecisku mērķi izpētīt latviešu sabiedrību un tās nostāju dažādos jautājumos. Autors ir kā moderators sarunai par jautājumiem, par ko iepriekš neesi iedomājies.

Šis ir viens no pēdējo gadu labākajiem piemēriem, kā aktuālas tendences pasaules teātrī (verbatim un politiskais teātris) savienot ar Latvijai aktuāliem tematiem, piešķirot vēl mazo, neatkarīgo teātru šarmu. Es noteikti ietu vēlreiz uz šo izrādi, bet pēc pirmās reizes ilgi nevarēju “atkopties”, jo šaustīju sevi par liekulīgo nekā nedarīšanu. Tāpēc ar jāsāk ar mazumiņu: vai tu šodien esi izdarījis ko labu citam?

(Raksta melnraksts tapa 2016. gada 19. decembrī un, nu, tas ticis papildināts un ierauga dienasgaismu)

Bilžu autors: Aivars Ivbulis

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , ,