Manas atsauksmes par izrādi “Svinības” Dailes teātrī

Traģikomēdija, kurā negribas ne smieties, ne raudāt, bet iet prom

Režisors Aleksandrs Morfovs par savu trešo darbu Dailes teātrī izvēlējies Tomasa Vitenberga un Mogensa Rukova filmas “Festen” (“Svinības”) scenāriju, ko pats arī pielāgojis skatuves vajadzībām. Scenogrāfiju veidojis Mārtiņš Vilkārsis. Galvenajās lomās ir Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ķesteris, Rēzija Kalniņa, Indra Briķe, Lauris Dzelzītis un Artis Robežnieks.

Izrādes skatītāji, manuprāt, sadalās divās daļās: tie, kas Vitenberga filmu redzējuši un nesaprot, kāpēc tādi smagi notikumi uz skatuves atrādīti tik absurdi komiski, un tie, kas filmu nav redzējuši un priecājas par košām dzīves ainiņām un sajūsmā klapē plaukstiņas. Tā īsti es nepiederu ne pie vienas no šīm grupām, jo pirms izrādes filmu nebiju redzējusi, bet izrāde man ļoti nepatika. Tā bija tā retā reize, kad tik ļoti gribējās iziet cēliena vidū. Kā tik gaumīgs scenogrāfs, labi aktieri, ievērojams režisors var kopā izveidot ko tik nebaudāmu? Liekas, šoreiz katrs strādājis atsevišķi mājās pēc savas saprašanas un beigās tas viss uzlikts uz skatuves, nedomājot, kādu vēstījumu kopumā tas dos skatītājiem.

Iecere pati par sevi ir laba: parādīt ģimenes traģēdiju caur komiskiem elementiem, tā teikt, labāk pasmieties, lai nav gauži jāpinkšķ. Bet nez kāpēc publika bieži smejas un jo tālāk traģēdijā ejam, jo vairāk tie smejas nevietā (zviedz pilnā kaklā, kur būtu jābūt nāves stindzinošam klusumam). Manuprāt, tā vairs nav neizglītotās publikas vaina, bet gan Dailes teātra komandas haltūra vai arī izpatikšana publikai, kas vēlas viegli un jautri pavadīt savu vakaru teātrī pēc grūtās darba dienas.

Scenogrāfija (Mārtiņš Vilkārsis) nemainās starp cēlieniem. Tā ir sena, ļoti grezna divstāvu māja. Iekārtojums Art Deco stilā vēsta par bagātību un pārticību, kā arī labu gaumes izjūtu, savienojot veclaicīgi, blāvo zaļo toni ar izsmalcinātām zelta detaļām. Telpas nav pārbāztas, atstājot daudz tukšas telpas. Tāpat arī starp varoņiem emocionālā nozīmē ir daudz tukšas telpas. Visa telpa dveš aukstu aristokrātismu, pat atgādina cietumu. Plaši scenogrāfijā izmantotās zaļās koka līstītes veido tādas kā restes, kas liek domāt, ka visa māja ir kā liels cietums, kur varoņi paši sevi ir ieslodzījuši.

Video mākslinieks Artis Dzērve bija izveidojis brīnišķīgas video projekcijas, kuras paspilgtināja notikumus- skats aiz loga, kur redzama zaļa zāle un vējā plīvojošs koks vai tumšas debesis ar draudīgiem mākoņiem, kas ik pa laikam plūda un mainījās, vai arī krāšņais salūts. Kopaina bija tik organiska, ka radīja ļoti reālistisku iespaidu. Noslēguma ainā- zaļā zāle un zilās debesis ir kā atrisinājums traģēdijai, kas simbolizē harmoniju, mieru un draudzību, kā arī idillisku nevēlēšanos saredzēt patiesību.

Izrādē atskan kā klasiskā mūzika, tā latviešu ziņģes. Fonā skanošā putnu čivināšana bija labs elements, kā atdzīvināt auksto, stīvo vidi, turpretī bērna raudas un ķērkšana bija spriedzi radošais elements, kas veicināja strīdus. Bet, manuprāt, ar trešo reizi šīs bērna raudas jau bija kaitinošas un traucējošas. Kopumā muzikālais noformējums ir ļoti daudzveidīgs un rada pabeigta mākslas darba tēlu. Mūzika un skaņas šajā izrādē nosaka gan ritmu, gan traģiskā- komiskā attiecības.

Izbrīnu tomēr rada galveno lomu sadalījums. Ģirts Ķesteris ir trīs bērnu tēvs. Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis un Rēzija Kalniņa ir viņa bērni, bet Indra Briķe ir viņa sieva. Tēvam ar dēlu ir tikai 10 gadu starpība (?!) un izrādē Ķesteris pat izskatās jaunāks par Skrastiņu, kas padara visu vēl putraināku. Tai pat laikā divām labām aktrisēm- Ilzei Ķuzulei- Skrastiņai un Kristīnei Nevarauskai ir iedotas tikai otrā plāna lomas, kur viņas savu talantu nevar izpaust. Jaunā aktrise Aminata Grieta Diarra izvēlēta savai lomai vienīgi tāpēc, ka ir ar tumšāku ādas krāsu. Pār viņu veļas stulbu, rasistisku joku gūzma un viņai jātēlo lezbiete ar partneri Rēziju Kalniņu. Tas viņām izdodas gaužām slikti: nekāda jutekliskuma, maiguma, emocionālas saites, tikai pliki vārdi, kas neko nenozīmē. Bet Rēzijai Kalniņai nesanāk arī citas ainas histēriskā un apmātā tēlojuma dēļ, ar ko viņa cenšas parādīt, ka ir vienīgā no aktieriem, kas cenšas te kaut ko spēlēt.

Vienīgie, kam veiksmīgi izdodas izturēt izrādi ir Artūra Skrastiņa Kristians un Arta Robežnieka pavārs. Kaut trūkst psiholoģiskā pamatojuma viņu darbībām, viņu spēle ir tīra, saprotama un iziet ārpus tā bezjēdzīgā farsa. Pārējie pa skatuvi staigā, dzied vai histērijā mētājas no vienas vietas uz otru, lai aizpildītu laiku, novērstu uzmanību no patiesajiem notikumiem un it kā izklaidētu publiku.

Izrāde pilna ar interesantām ainām, skaistu skatuvi, daudznozīmīgiem simboliem, bet visu nomāc cenšanās traģēdiju ietērpt farsa, cirka mētelītī.

Foto: Daina Geidmane

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , ,