Manas atsauksmes par JRT izrādi “Pēdējā Ļeņina eglīte”.

Pēdējais Ļeņins citiem, pirmais – man.

20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī savu pirmizrādi piedzīvoja filozofa Ulda Tīrona iestudējums “Pēdējā Ļeņina eglīte”. Tas bija otrais jauniestudējums, kas tapis jaunajās JRT, bet bijušās Tabakas fabrikas telpās. Lielās pārmaiņas piedzīvojušais teātris un trupa, kas zaudējusi vairākus labus kolēģus, liekas, nu ir gatava jaunam darba cēlienam. Un šī izrāde, manuprāt, ir spēcīgs pieteikums tam ar savu diskutablo pētāmo objektu – Ļeņinu, ekstravaganto, neierasto spēles stilu un aktieru saliedētību.

Ir pagājušas gandrīz četras nedēļas kopš pirmizrādes un jau tagad sabiedrībā valda divi diametrāli pretēji viedokļi par redzēto (protams, nevaru garantēt, ka visi, kas interneta komentāros bļaustās ar savu viedokli, ir izrādi redzējuši). Vieni apgalvo, ka tas ir pilnīgi jauns veids, kā paskatīties uz varoni – slepkavu Ļeņinu un sevi, kas viņa “gaismā” ir uzaudzis un dzīvojis, citi – ka, tas ir slavinošs cildinājums briesmīgam cilvēkam, nesaskatot tur ne kripatiņu ironijas. Vēl ir tādi, kas mēģina savas domas ielikt vienā vai divos vārdos, piemēram, mēsls, sūds, šizofrēnija un bezcerīga izrāde. Nepievēršot vērību pēdējiem, vairāk pati sliecos uz pirmo cilvēku grupu, kaut arī pati neesmu dzīvojusi tajā laikā un sevi ar Ļeņinu nesaistu. No vienas puses, žēl, ka man nav to asociāciju, lai izrāde uz mani iedarbotos emocionāli, no otras puses, tas dod man iespēju izrādi skatīt kā aizraujošu elementu puzli, kuru pati varu likt, kā vēlos. Un vispār būtu muļķīgi žēloties, ka neesmu dzīvojusi padomju laikos, neesmu baudījusi komunisma augļus, kas sagrauj cilvēka individualitāti un runas brīvību.

Izrāde stāsta par Ļeņina pēdējam dienām pirms viņa nāves Gorkos, kuras dokumentētas kāda sanitāra pierakstos. Režisors, kuru gan gribas vairāk saukt par izrādes idejas autoru, ne inscinētāju, sanitāra pierakstus dekonstruējis savām vajadzībām, kā arī pielicis klāt pašsacerētas ainiņas par to, kas tad īsti varētu būt noticis slavenajā eglītē, par ko dokumentālu liecību nav. JRT spēcīgākie aktieri: Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš un Inga Tropa, kas gan pēdējā laikā pievērsusies vairāk režijai, tā liekot aizmirst viņas aktrises talantu, veido šo izrādes ironisko intonāciju un ideju kodolu.

Spēja patstāvīgi strādāt un veidot savu tēlu ir šo aktieru  priekšrocība, kas labi arī atklājas “Pēdējā Ļeņina eglītē”, kur katram tēlam ir spoža gan iekšējā psiholoģija, gan ārējās, fiziskās izpausmes. Visspilgtāk sevi parāda Vilis Daudziņš Ļeņina lomā, piešķirot tēlam ne tikai nevarīga, veca cilvēka vaibstus, bet arī vēl iekšā domājoša un izmisuša cilvēka palīgā saucienus. Pat ja man Ļeņins neko nenozīmē, šajā izrādē man viņa bija ļoti žēl, un tas ir aktiera nopelns, kas spējis piepildīt tēlu ar visdažādākajām īpašībām (salauzts, vājš, tai pašā laikā gudrs un pašpārliecināts cilvēks). Ivaram Krastam šai izrādē bija kukurūzas loma (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē). Pēdējā laikā nepamet sajūta, ka JRT šo aktieri nenovērtē, tāpēc viņš savas labākās lomas nospēlē ĢIT vai DDT. Jaunajam aktierim Emīlam Krūmiņam šoreiz iedalīta svarīga loma – Ļeņina dubultnieks, ko viņš arī godam nospēlē.

Spēles stils, horeogrāfija un skatuves iekārtojums jau no pirmajiem brīžiem atgādina jau kaut ko redzētu, bet nevaru atminēties, ko tieši. Vēlāk domājot par šo izrādi, ataust atmiņā amerikāņu režisora Roberta Vilsona darbi, kuriem arī raksturīgs baltais sejas grims, deklamējošais runas stils, pārspīlētas, deformētās varoņu kustības, ainu strikts nodalījums ar gaismu palīdzību un tikai dažu krāsu izmantojums scenogrāfijā. JRT izrādes skatuve gan ir nedaudz siltākos toņos, atgādinot slimnīcas vai pansionāta telpas, bet tā būtu tikai viena novirze. Roberts Vilsons pārstāv postdramatisko teātri, tā turpinot Brehta iesāktās episkā teātra tradīcijas, kas izmainīja klasisko reālpsiholoģisko spēles stilu un skatītāju uztveri. Pārsteigums par tik netradicionālo izrādi un precīzo aktieru izpildījumu mijas ar prieku, ka šādas izrādes arvien biežāk parādās Latvijas teātros.

Ar interesi vēroju visu uz skatuves notiekošo, jo pie katras detaļas bija piedomāts. Vai Ģirta Krūmiņa monologs par nākotnes medicīnas iespējām, vai ainas, kur Ļeņins spēlējas kā mazs bērns un (neapzināti vai apzināti) ķircina parējos,  vai arī pantiņu skaitīšana pie eglītes rada mazu, bet pabeigtu mākslas darbu iespaidu, kuram pašam par sevi jau ir vērtība. Spilgti tēli, simboli un domāt rosinošas darbības liek kustēties smadzeņu šūnām un pārdomāt nupat redzēto. Tas arī ir lielākais skatītāja ieguvums, ka pēc izrādes tam ir pilna galva ideju, jaunu domu, kurām ir jāļauj noskaidroties.

Kā pats režisors min, izrāde domāta kā dziedināšanas seanss tiem, kas tā arī nav spējuši tikt galā ar Ļeņina destruktīvo tēlu, lai tie beidzot atbrīvotos no tajā laikā gūtās traumas. Tā kā esmu dzimusi jau brīvā Latvijā, tad “labā vectētiņa” Ļeņina laikus neesmu baudījusi, līdz ar to arī izrāde uz mani neiedarbojas dziedinoši. Nekādas traumas no manis nav izdzītas, un es aizeju mājās ar visiem saviem dēmoniem un salauztajiem izrādes puzles gabaliem, kurus ielikšu pēc tam kastē ar uzrakstu “Interesanta teātra pieredze”·

Bilžu autors: Jānis Deinats

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , ,