Daugavpils teātra izrāde “Meli” jeb Melot sev- tas ir tāpat kā nedzīvot nemaz

Image

Tumša telpa, sataustāma spriedze, maigums un kaisle sajaucas kopā tai vietā, kur Daugavpils teātra aktieri izspēlē izrādi “Meli”.

Izrādes režisors ir Oļegs Šapošņikovs, bet teksta autors – Hermanis Paukšs.

Es esmu tur un vēroju, kā izjūk ģimene, kā labākie draugi kļūst par mīļākajiem, kā draugs melo draugam un pasaule, kas bijusi līdz šim izgaist kā nebijusi.

Citi laiki, teiksiet, citas vērtības! Cilvēka ikdienas ritums ir kļuvis daudz straujāks, mēs visu laiku kaut kur skrienam un steidzamies. Tāpēc pats cilvēks ar savām cilvēciskajām īpašībām paliek otrajā plānā. Bet šī izrāde parāde, ka laikam nav nozīmes, vietai nav nozīmes,  svarīgas ir tikai tā brīža sajūtas. Iekāre, kaisle, maigais augums tavs blakus un baudas gūšana.

Kā vēsta pats teātris, izrādes apakšvirsraksts ir Kāda dzimumakta un pasaules civilizācijas vēsture vienā cēlienā. Tas arī norāda, ka izrāde nebūs tikai par seksuālu vēlmju apmierināšanu, bet arī par pašu cilvēku. Izrādē ik pa laikam varoņi ieslīgst sevī un cenšas atbildēt uz jautājumiem: ko viņš patiesībā mīl, ar ko vēlas palikt kopā un galu galā kāpēc?

Trīs aktieri, lieliski aktieri – Andris Bulis, Karina Lučiņina un Māris Korsiets izspēlē mīlas trīsstūri, kur nav vienas patiesības un vienas pareizas atbildes. Ja visu izrādi liekas, ka viņi cīnās par mīlestību un tās saglabāšanu, tad beigās, apdomājot visu, liekas, viņi cīnās par varu un to, kurš būs galvenais, jo visa dzīve jau ir cīņa, lai arī kā uz to skatāmies, ik dienu katram ir jāizcīna savas cīņas, lai dotos uz priekšu pa savu izvēlēto ceļu.

Liela nozīme ir telpai, kura ir iekārtota kā mūsdienīga vīrieša dzīvoklis- ērts ādas dīvāns, mīksts paklājs, mazs žurnālu galdiņš. Viss ir elegants, bet arī atturīgs, kas labi kontrastē ar galveno varoņu emociju uzplūdiem un mīlas izvirdumiem. Skatītāji ir nosēdināti ļoti tuvu skatuvei. Starp skatītājiem un aktieriem nav nekādu novilktu robežu. Viss ir tik īsts un patiess, ka mazliet pat ir neērti un kļūst bail, kad drēbes lido pa gaisu un varoņi nododas mīlas priekiem. Esmu kā lūriķe, kā kaimiņiene, kas caur plāno sienu dzird nopūtas un elsas un vēro viņus pa atslēgas caurumu. Tieši tāpēc emocionāli un seksuāli skatītājs tiek ļoti ietekmēts. Ir jābūt cietam koka klucim, lai neko nejustu.

Šis ir jauna tipa teātris– tuvs, intīms un ļoti personisks. Teātris lieto atsvešinājuma efektu- rādot ļoti konkrētus tēlus konkrētās situācijās, it kā attālina mūs no tēlotajiem varoņiem, jo tie taču neesam mēs, bet tieši tas rada pretējo efektu un mēs varam identificēties ar tiem vēl labāk un izjust viņu sajūtas vēl dziļāk.

Izrāde rada iekšā tādu kņudinošu sajūtu. Grūti iziet ārā ielās un doties tālāk ikdienas gaitās. Gribas apsēsties blakus mīļotam cilvēkam, apskaut viņu un pateikt, cik ļoti viņu mīli.

Izrāde liek apdomāt, kas mūsu dzīvēs ir MELI? Vai tikai tādi mazi sīkumi, ko mēs melojam paši sev, vai lielas lietas, ko nevēlamies teikt sev tuvajiem cilvēkiem, lai liktu tiem domāt par mums labākas lietas?

Un ko Tu esi gatavs ziedot Melu dēļ?

Ir grūti klasificēt šo darbu, bet neredzēt to būtu grēks!

Izrādei lieku 9 balles no 10.

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , , ,

One Comment

  1. Man gan šī nepatika!

    Komentēt

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *