Lasi arī citus manus rakstus!

deju izrāde

Andrjusa Katina izrāde Work.

Rudens ir ražens laiks!

Tā kā skatuvesprieki.lv nav vienīgā  vieta, kur mēģinu radoši izpausties, tad gribu ieteikt Tev izlasīt arī citus manus rakstus.

  • Decembra vidū skatīju jaunā horeogrāfa Mārtiņa Freimaņa izrādi “Trīspadsmit21”. Par to vari izlasīt šeit.
  • Oktobra sākumā redzēju un izbaudīju izrādi “Take Me as a Present” horeogrāfes Annas Novikovas režijā.  Par sajūtām un pārdomām vari lasīt portālā journl.dance.lv.
  • Jūnijā skatīju Andrjusa Katina deju izrādi “Work” “Laiks dejot” festivāla ietvaros. Manus iespaidus var lasīt šeit.

P.S. Ja zini kādu interesantu projektu vai izrādi, dod man ziņu!

Manas atsauksmes par izrādi “Vecmāmiņas”

vecmāmiņas

Skats no izrādes

2014. gada 11. oktobra vakarā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā notika pirmizrāde iestudējumam „Vecmāmiņas”. Izrādē apvienojas laikmetīgā deja un dramatiskais teātris, veidojot mākslas darbu, kas liek ne tikai emocionāli līdzi just varonēm, bet arī fiziski izjust bailes, izmisumu un vēlmi paslēpties tumšā kaktā. Izrādes režisore Antra Austriņa-Seņkāne un horeogrāfe Alise Putniņa radījušas izrādi, kas izseko līdzi četru sieviešu likteņiem laikā, kad pasauli satricināja Otrais pasaules karš. Izrādē spēlē: Marija Zenčenkova, Anete Volnobajeva, Madara Juška-Grundberga, Randa Medne.

Izrāde stāsta par četrām sievietēm, kuras atšķiras pēc nacionalitātes, materiālā stāvokļa, dzīves pieredzes, bet kuras vieno līdzīgas mokas un atmiņas par piedzīvotajām šausmām kara laikā. Latviešu inteliģences atvase, kas emigrē uz Ameriku, Lietuvas poliete un baltkrieviete, kuras dzīvo Latvijā ar ģimenēm, un latviete, kura tikusi izsūtīta uz Sibīriju. Katrai ir savas atmiņas par Latviju – mājām, kur pavadīta bērnība, jaunība: pirmā mīlestība, balles un nākotnes cerības. Šīs emocijas varones izpauž caur deju. Jautri, haotiski, enerģiski un rotaļīgi aktrises ieved atmiņu pasaulē, attēlojot notikumus no varoņu dzīvēm. Noskaņa pārveidojas, kad tiek spēlēti notikumi kara laikā. Aktrises ietinušās biezās, adītās jakās, sarāvušās katra savā kaktā, izstāsta savas sāpes. Apgaismojums kļūst tumšāks un tālumā skan vagonu trokšņi, kas atgādina par 1941. gada izsūtīšanu. Aktrišu kustības ir saraustītākas, lēnākas, it kā viņas ko slēptu, censtos saglabāt.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Lietas”

sālslampa

Klāvs Mellis, bildes autore Inga Plūme

Izstādi – izrādi „Lietas” atklāja 10. septembra vakarā Dirty Deal Teatro Baltajā zālē. Gāju vērot to nākamajā dienā, bet sociālo tīklu klusēšana par iespaidiem man ļāva izbaudīt pārsteigumu – būt nesagatavotai.

Jau pirms izrādes varēja nojaust, ka izrādes forma būs savādāka, protams, arī pats nosaukums to pasaka: izrāde – izstāde, bet šoreiz ne par to. Skatītāji uzreiz varēja doties iekšā zālē, kur notika izrāde, nevis gaidīt 3. stāva Gaidītavā. Šī ierastā lieta jau izjauc kārtību un liek noprast, lai pie šīs ne-kārtības pierodam. Un ir viegli pierast, jo skatītāji paši var izvēlēties vietu, kur sēdēt, un izpētīt apkārtni.

Sākotnēji intīmā atmosfēra pirms izrādes sākuma, kad skatītāji klusiņām viens ar otru sarunājas, turpinās arī izrādē. Divi aktieri Klāvs Mellis un Uldis Sniķers, runājoties savā starpā, sāk kārtot lietas noteiktās vietās, kur, acīmredzot režisore, vēlējusies, lai tās nonāk. Viņi skatās no visām pusēm, mēra pat ar metramēriem un tajā pašā laikā spriež par lietām, ko cilā, un viedokli, ko, piemēram, teātra kritiķi par to pēc tam rakstīs. Nepiespiestā atmosfēra un viņu teiktais liek pasmaidīt, jo teātri redzam no iekšpuses. Arī visu turpmāko izrādi viņi uzvedas tā, it kā noritētu mēģinājums un viņi atrastos tukšā telpā bez neviena skatītāja.

Turpināt lasīt →

Homo Novus izrāde „Lasītava” jeb Kur sākas un beidzas teātris?

Mārtiņš Eihe

Skats no “Lasītavas” istabas

Viss sākās ar nobijušos e-pasta vēstuli, kurā teicu, ka pusaudža gados rakstīju dienasgrāmatu un būtu gatava ar to dalīties. Vairāki e-pasti un pirmā mulsā tikšanās. Nepazīstami cilvēki, kautrība, klusums, bet neierasti ērta sajūta pavada mani, jo visi apkārtējie smaida, kaut jau diena iet uz beigām, un nogurums dara savu.

Ja izrādes teātros parasti iestudē kādus 2-3 mēnešus (dažas, protams, ilgāk), tad šeit tā tapa 4 mēģinājumos. Mēģinājumos iepazinām citus dalībniekus un pārrunājām izrādes gaitu, struktūru. Bet mājās katram bija darbs ar sevi – sagatavoties, izprast sevi un atrast veidu kā atvērt sevi citiem. Vēl mēģinājumos varējām dzirdēt citu stāstus un saprast, kā ir būt skatītājam, kā ir skatīties tās 2 minūtes svešiniekam acīs un mulst, kā tas ir – klausīties svešinieka pusaudžu gadu piedzīvojumos un just līdzi.

Turpināt lasīt →

Brīvprātīgā darba iespējas

Vai esi kādreiz bijis brīvprātīgais?

Ja neesi, tad šis ir īstais laiks, lai sāktu, jo tūlīt atsāksies aktīvā kultūras sezona, kas piedāvā arī Tev dažādas iespējas iesaistīties.

  • Kaņepes Kultūras centrs piedāvā iesaistīties viņu komandā. Šeit būs daži no pienākumiem, kurus vari uzņemties: Ideju ģenerators, Kultūras kurators, Plakātu un flaieru draugs, Fotogrāfijas guru.

Kā saka viņi paši: Ja esi ieinteresēts, raksti uz kultura@kanepes.lv un tiksimies pie tējas krūzes, lai aprunātos.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Emīls un Berlīnes zēni”

Emīls

Skats no izrādes

Latvijas Leļļu teātris iepriecinājis savus mazākos skatītājus ar izrādi “Emīls un Berlīnes zēni”, kura pirmizrādi piedzīvoja 2014. gada 31. oktobrī. Latvijā bērniem domātas izrādes neiestudē tik bieži, tāpēc katra izrāde ir ievērības cienīga un vēl vairāk šī. Režisors Ģirts Šolis iestudējis vācu rakstnieka Ēriha Kestnera darbu par nešpetno Emīlu, kurš vienmēr pamanās savu dzīvi izkrāsot ar dažādiem piedzīvojumiem. Izrādei mūziku komponējis Kārlis Kazāks un māksliniecisko noformējumu veidojis Reinis Pētersons.

Stāsts ir par Emīlu Tišbeinu, kuru attēlo Pēteris Galviņš, kuram jābrauc ciemos pie vecmāmiņas un māsīcas uz Berlīni. Māmiņa viņam līdzi iedevusi naudu, ko viņam vilciena kupejā kāds nozog, kamēr viņš ir iesnaudies. Emīls saprot, ka viņš nevar to tā atstāt un nolemj atrast zagli, jo nauda viņam bija jānodod vecmāmiņai. Skolas vecuma puika viens pats lielajā Berlīnē neapjūk un turpina izsekot savu zagli un aizrautīgajā  izsekošanā viņam pievienojas vietējie zēni. Tiek izveidota vesela komanda, kas palīdz Emīlam notvert zagli. Izrādes sākumā aktieri pastāsta sižetu, kas man kā skatītājam nesaista, jo jau sākumā zinu stāsta beigas. Tas detektīva sižetu pārvērš par vakara pasaciņu, ko lasīt pirms gulētiešanas.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Droši kā tankā”

Dailes teātris

“Droši kā tankā” publicitātes foto

Spēcīgākie ieroči ar acīm nav saskatāmi.

22. marta vēsā pavasara vakarā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Mihaila Gruzdova režisētā traģikomēdija “Droši kā tankā”. Dramaturģe Lelde Stumbre radījusi stāstu, kurā savijas dažādu tautību cilvēku likteņi Otrā pasaules kara beigās. Izrādē piedalās aktieri: Elīna Dzleme, Intars Rešetins, Gints Grāvelis, Artūrs Dīcis, Mārtiņš Počs, Inita Dzelme.

Mazās zāles skatuve pārtapusi par lielu tanku, kura viena siena ir izgāzta, tā paverot skatu skatītājiem uz tanka iekšieni. Tankā slēpjas latvietis, krievs, baltkrieviete, tadžiks un iemaldījies čehs. Cilvēki spiesti kādu laiku pavadīt kopā tankā, un saspiestībā ātri vien parādās katra mentalitāte un dzīves uzskati. Ārpus tanka atrasties ir bīstami, bet vai iekšpusē ir drošāk?

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Divpadsmit krēsli”

Jaunais Rīgas teātris

Jevgēņijs Isajevs un Ostaps Benders

2014. gada 7. decembra vakarā Jaunajā Rīgas teātrī savu grandiozo pirmizrādi piedzīvoja Alvja Hermaņa režisētie “Divpadsmit krēsli”. Lielās zāles sezonas grāvējs balstīts uz divu autoru Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romānu, kur savijas ebreju stāsti un anekdotes, atklājot krāšņo ebreju ielas folkloru. Romāna notikumi risinās 20.gs. 30. gados, bet tikpat labi tie varētu norisināties mūsdienās. Un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc skatītāji smējās par jokiem pilnā kaklā, lai gan absurds bija gandrīz viss, ko rādīja uz skatuves.

Stāsts ir par kādu izbijušu muižnieku Ipolitu (spēlē Gundars Āboliņš), kuram sievasmāte mirstot paziņo, ka vienā no 12 krēsliem paslēpusi dārglietas. Tikai problēma tāda, ka šie divpadsmit skaisti apšūtie koka krēsli jau sen vairs neatrodas vietā (pat ne tajā mājā), kur tos sievasmāte atstājusi. Bagātības saodis, nez no kurienes parādās bravurīgais Ostaps Benders (Andris Keišs), kurš piesakās palīdzēt Ipolitam atrast dārglietas. Pilsētiņa ir maza, tāpēc svētais tēvs (Ģirts Krūmiņš) nesmādē pārkāpt sava amata tiesības. Padzirdējis sievasmātes pēdējā grēksūdzē par bagātībām, viņš izdomā tās sameklēt pirms Ipolita. Krēslu mednieki lieto gan atļautus, gan lielākoties neatļautus līdzekļus, lai beigu beigās peldētos 150 000 rubļos. Piedzīvojumos tiek satikti veci draugi un paziņas, Ipolits paspēj iemīlēties jaunā meitenē, Ostaps izkrāpj no cilvēkiem simtiem rubļu.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Benzīnvīrs”

izrāde Benzīnvīrs

Andrejs Možeiko un Edgats Kaufelds

Normālais nenormālo vidū

23. februāra vakarā Dirty Deal Teatro notika pirmizrāde režisoru Andra Kalnozola un Martas Elīnas Martinsones iestudējumam “Benzīnvīrs”. Izrāde balstās uz viena cilvēka – Kaspara G. biogrāfiju, kuram dramaturgs Andris Kalnozols vairākus gadus sekojis un filmējis to, līdz sapratis, ka iestudēs sirreālu izrādi par viņa gaitām.

Kas īsti ir Benzīnvīrs? Izrādes gaitā nesteidzīgi tiek atklāta viņa pagātne un viņa dzīvesveids, ievelkot arī skatītāju kā viņa dzīves sastāvdaļu, kas pasīvi uz to visu noraugās. Bērnu nama bērns, kas nonācis pie attāla tēvoča kādā piejūras pilsētā, un, liekas, iepazinis pasauli savādāku nekā to redz citi. Pusaudža gados ar vienaudžiem ostījis benzīnu. Kad pārējie vai nu turpināja mācības, vai apprecējās, Kaspars G. turpināja aizrauties ar benzīnu un sāka savas klaidoņa gaitas.

Turpināt lasīt →

2014./2015. gada teātru sezonas kopsavilkums

eurovision

Izrāde “Eiro vīzija” Nacionālajā teātrī

Katra teātra sezona ir īpaša un šī noteikti neatpaliek no citām. Šī sezona izcēlās ar vairākiem spilgtiem notikumiem, kas ietekmēja arī teātra repertuāru: Eiropas kultūras galvaspilsētas gods Rīgai 2014. gadā un 2015. gads kā Raiņa un Aspazijas 150. gadu jubilejas gads. Šogad ļoti aktīvi esmu apmeklējusi teātra izrādes un citus kultūras pasākumus, tāpēc šķiet, ka šis kopsavilkums pat varētu pretendēt uz objektivitāti (cik nu tā mākslā ir iespējama).

Savu vērtējumu balstu ne tikai salīdzinot viena konkrēta teātra radītos darbus, bet skatot izrādi kopējā sezonas mērogā. Kaut arī, piemēram, Nacionālajā teātrī bija vairākas labas izrādes, izcēlu tikai pašas labākās, kas savā mērā uzceļ latiņu augstāku arī pārējiem teātriem, un tieši šī iemesla dēļ šajās nominācijās var atrast tik maz izrāžu nosaukumus.

Turpināt lasīt →