JRT izrāde “Pirmie aplausi” jeb Pamodini mani, kad skanēs pirmie aplausi

fdeinats_11_02_2013_417-w

Laikā, kad visi steidzas, tehnoloģijas attīstās ātrāk par cilvēka intelektu un cilvēks strādā četros darbos, lai spētu pabarot savu ģimeni, Jaunais Rīgas teātris atgriežas pie mūsu pirmsākumiem, mūsu senčiem. 2013. gada 13. februārī JRT tika piedzīvota „Pirmo aplausu” pirmizrāde. Izrāde aizved mūs atpakaļ laikā, kad latvieši vēl nebija kristīti un ticēja savam Pērkonam, Mārai un Laimai.

Ierosme izrādei radās no dažiem teikumiem, kas minēti Indriķa hronikā. Hronika vēsta, ka 1205.g. Rīgā notika izrāde par praviešiem, lai pagāni no redzētā mācītos kristīgās ticības sākumus. Tā ir pirmā izrāde, kas minēta jebkuros rakstos, tāpēc izceļas ar tādu nozīmīgumu. Režisors Gatis Šmits kopā ar aktieriem (Baiba Broka, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Vilis Daudziņš) radīja šo darbu, sadarbojoties ar dažādiem speciālistiem: arheologiem, vēsturniekiem, valodniekiem, etnogrāfiem u.c. Aktieri veltīja daudz darba, lai uzrakstītu izrādes tekstu, jo tiek runāts vairākās valodās- viduslejas vācu, lībiešu, latīņu un senbaltu valodās, kurās ir sajaukušās vairākas valodas kopā.

Režisors ar šo izrādi vēlas lauzt stereotipus par vēsturi, kas nav tik viennozīmīga. Vāci nebija tie ļaunie, un latvieši nebija tie labie. Tas ir savādāks skatījums uz lietām, kuras visi pieņem kā pašsaprotamas, jo mēs jau vienmēr esam bijuši tie cietēji, kam pārējie visu atņem. Zinātnisku liecību ir maz, tāpēc paliek brīva telpa un šo brīvo telpu izmanto režisors kopā ar aktieriem. Bet rodas jautājums, kāpēc tad tika pieaicināti tie daudzie speciālisti, ja no vēstures izrādē ir tik maz? Tas ir juceklīgu domu lidojums, kuras saprot tikai pats režisors.

Izlasot programmiņā atrodamo informāciju, šķiet, ka sekos garlaicīga lekcija par vēsturi, bet kā saka pats režisors- tā būs fantāzija par mūsu tautas pirmsākumiem. Savā ziņā režisors vēlējās radīt ko ārkārtēju, nebijušu. Bet burvības plīvurs tika aizpūsts jau pēc pirmajām 15 minūtēm. Aktieri mētājas pa skatuvi, it kā paši nesaprastu, vai izrāde jau sākusies vai tikai vēl sāksies. Pirmās minūtes ir interesanti vērot skatuves iekārtojumu un dekorācijas, bet arī tas ātri apnīk. Līdz izrādes vidum ir jāturas, lai neaizmigtu, jo nav kam pieķerties, nekas neuzrunā. Kad sākās izrādes mēģinājums, ko vēlāk rādīs pagāniem, skatītāji zālē atžirgst, dažās vietās iesmejas un kāri seko darbībai, jo beidzot kaut nedaudz var saprast, kas notiek un kāpēc. Kā izsakās pats režisors: viņa kā režisora loma bija palīdzēt to visu novietot uz skatuves, sakārtot, lai skatītāji var saprast. Ar šo uzdevumu viņš nav ticis galā vai arī apzināti atstājis tik daudz jautājumu skatītājiem, lai tie vēlāk pārdomātu šo tēmu. Liekas, ka aktieri nav sapratuši dotos norādījumus vai arī to bijis par maz, jo šī improvizācija ir novedusi pie tā, ka izrādei nav tāda viena noteikta vēstījuma, kodola, ir tikai saraustīti gabali, kuri skatītājam neliek iedziļināties un pārdzīvot līdzi. Režisors izteicies, ka vēlējies, lai šī izrāde iedarbinātu emocijas un iztēli, bet skatītājs ir tik nodarbināts ar smadzeņu darbināšanu, kas cenšas atminēt mīklu- par ko ir izrāde, ka neko nejūt un līdzpārdzīvojums izpaliek.       Un, izejot no zāles, iekšā valda dusmu un neizpratnes kokteilis. Dusmas par laiku, ko varēji pavadīt lietderīgāk un neizpratne par to, kāds bija režisora mērķis. Lielāko daļu no izrādes nepamet sajūta, ka tas ir kāds eksperiments, kurā izrāde beigtos, kad kāds no skatītājiem sāktu pirmais aplaudēt, kas labi sasaucas ar izrādes nosaukumu. Vilšanās. Nekas vairāk. Nesajutu to seno dvašu.

Image

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , , ,

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *