Par to, kas vecākiem būtu jāzina, ko bērni jau zina paši… Latvijas Leļļu teātra izrāde “Pavasara atmoda”.

137353553462

Latvijas Leļļu teātris 2013.gada maijā Latviju, vai vismaz daļu no tās, šokēja ar savu jauno izrādi „Pavasara atmoda”. Izrādes pamatā ir vāciešu autora Franka Vēdekinda luga „Pavasara atmoda”, kas sarakstīta jau 1891. gadā. Luga vēsta par pusaudžiem, kuri sāk iepazīties ar pieaugušo dzīvi. Zēni baidās, ka vecāki viņus nositīs, ja tie nenokārtos skolas eksāmenus, bet tajā pašā laikā viņi jau interesējas par meitenēm. Meitenes skaļi čalo, spēlē visādas spēles, bet arī viņas urda tas pats iekšējais dzinulis – tas, kas neļauj mierīgi nosēdēt, ja tev blakus stāv puisis. Vecāki izliekas, ka nemana bērnu pārvērtības, viņi kaunās runāt par seksualitāti un tas noved pie tā, ka 14 gadus veca meitene paliek stāvoklī un mirst no „zālītēm”, ko māte dod, lai viņai grūtniecību pārtrauktu. Autors nozīmīgu problēmu ir pasniedzis viegli, kā rotaļu ar mūsu prātiem. Tiek uzdots jautājums: kā runāt ar saviem bērniem par To? Vai runāt vispār? Un kas iznāk, ja par To nerunā?

Protams, arī vecākiem šis dzīves posms nav viegls, jo savs bērns ir jāuzmana no visādām dzīves preteklībām, kas var bērnu sabojāt. Un tomēr, ja bērns uzaug sterilā vidē, vai viņš vispār spēs izdzīvot, tā sauktajā, lielajā pasaulē?

Šīs svarīgās tēmas uzved Latvijas Leļļu teātris uz savas Lielās skatuves, bet autora vieglums ir kaut kur pazudis. Izrādes režisors ir Ivars Lūsis. Izrāde ir kā neizcepta pankūka- lipīga, ķepīga un, visnotaļ, negaršīga. Redzēju izrādi, kad pēc būtības tai būtu jābūt gatavai un aktieriem iespēlējušamies lomās, bet es redzēju tikai aktierus, kas akli runā tekstus skatītājiem un mētājas no viena skatuves gala uz otru. Runāšanu zālē var mēģināt arī izskaidrot ar domu, ka arī vecāki bieži vien runā tukšam gaisam, ne savam bērnam, ķeksīša pēc, lai pēc tam varētu teikt: bet es jau tevi brīdināju! Vai tā domājis izrādes autors, nemācēšu teikt.

Izrāde veidota kā atsevišķu ainu virkne, kā tas raksturīgs ekspresionisma virzienam, tikai pietrūkst sajūta par vienotu darbu, jo ainu starplaiki ir par garu, tajā laikā jau pazūd interese par skatāmo. Atsevišķas ainas ir par garu un pilnīgi neko jaunu nepasaka, piemēram, aina, kur skolas pārstāvji izlemj Morica likteni – vairāki melnos paltrakos ģērbti tēli runā savā starpā, nepārtraukti staipot apkārt lielus sēžammaisus un nometot tos citā vietā, par Moricu un nepiedienīgo vēstuli, ko atraduši pie viņa. Sākumā maisu izmantojums liekas pat interesants, bet aina velkas ilgi un viss atkārtojas, ka, liekas, aktieri nezina, kas viņiem īsti jāpanāk ar šo ainu. Tiek vilkts laiks, nekāda kāpinājuma arī nav. Šī aina ir nopietna, tā liek man atcerēties par skolas laikiem un tad man nāk smiekli par šo absurdo nopietnību, ko cenšas parādīt izrādē, jo skolās jau sen valda skolēni nevis skolotāji. Skolēniem ir lielāka vara un viņi var panākt savu, ja ne paši, tad ar savu vientiesīgo vecāku palīdzību.

Komponists mūzikai ir Silvestrs Zemgals. Savijas kopā gan mežonīgi ritmi, ko var asociēt ar jaunības trakumu, gan liega mūzika, kas parādās fantāzijas ainās, kur norisinās nereāli notikumi. Vienīgi izrādē, ko skatījos, mūzika bija daudz par skaļu, tā aizēnoja aktieru runu. Puse teksta palika nedzirdēta un tur vairs nevar runāt par emocionālo iespaidu, kas rodas, kad mūzika savijas ar tekstu.

Kā teikts teātra mājaslapā- tā būs mūsdienīga pasaka tīņiem un viņu vecākiem. Savādi, jo skatītāju sēdvietas lielākoties bija pilnas desmitgadīgiem bērniem, bet izrāde ieteicama no 14 gadiem. Tad kam jāuzņemas atbildība par bērnu traumēšanu? Teātrim vai vecākiem, kas neseko teātra norādījumiem?

Skatuves prospektā pie sienas  bija liela projekcija, kas attēloja senos grieķu laiku zīmējumus ar kailiem ķermeņiem un erotiskiem motīviem: kailas krūtis, dibeni un viss cits. Vai šāds noformējums raksturīgs pasakai? Domājams, ka, nē. Protams, tīņi savā vecumā uz kailiem ķermeņiem ir atskatījušies diezgan, iespēju mūsdienās ir daudz – erotiska satura žurnāli, tagad arī grāmatas („Greja 50 nokrāsas”), raidījumi, kas tiek rādīti televīzijā pēc plkst. 23.00 un visbeidzot topa augšgalā- karalis internets. Ja gribi redzēt kailumu, nebūs ilgi jāmeklē, bet vai ejot uz leļļu teātri tu gaidi, ka tavam bērnam būs jāskatās uz ko tādu? Projekcija ir kā apslēptā doma, kas izrādes varoņiem neiziet no prāta, par ko tie skaļi daudz nerunā. Savā ziņā tas ir labs veids, kā to parādīt, tomēr piemērotāks tas šķiet pieaugušākai publikai, jo te rezultāts ir tāds, ka bērni neseko līdzi izrādei, tikai skatās uz aizmugurējo ekrānu un skaļi ķiķina.

Arī skatuves iekārtojums un zāle kā tāda ir nepārskatāma. Skatītāji, kas sēž pa vidu, redz visu. Bet ja sēdi kaut nedaudz uz sāniem, tad puse no izrādes jau vairs nav redzama. Un bieži darbība norisinājās sānu daļās, kur varoņi ir paslēpti aiz tādām kā sienām. Izrādes veidotājus es nesaprotu, jo viņiem vajadzēja padomāt par tādu sīkumu, lai skatītāji varētu visu redzēt.

Izrādē tiešums mijas ar nenoteiktību. Uz skatuves tiek attēlots jaunietis, kas sevi apmierina, skatoties uz kādu meitenes bildi. Šo ainu var saprast diezgan tieši, jo aktieris ir līdz pusei aizsegts, tādā veidā varam nojaust, ka viņa bikses ir nolaistas, un viņš izdveš skaņas, kas atgādina ekstāzes kliedzienus, aizmugurē rāda liela izmēra kailas sievietes projekciju. Kādā citā ainā divi puiši atzīstas viens otram mīlestībā un nobučo viens otru, to papildina maigi glāsti un jūsmīgi acu skatieni. Bet ir atkal aina, kas mani mulsina. Varone Vendla tiekas ar draugu Melhioru. Abi runājas. Puisis meiteni dažas reizes noskūpsta. Nākošajā ainā viņa ir pārlaimīga, nezina kur likties, bet jau nākamajā cēlienā uzzinām, ka Vendla ir stāvoklī un gaida bērnu. No dažiem skūpstiem taču nepaliek stāvoklī? Vai arī tas ir veids, kā mācīt bērniem par seksualitāti? Lugā šī aina risināta audz skaidrāk: meitene ar puisi atrodas siena šķūnī, viņi abi ir cieši blakus, ir karsts un viņš viņu noskūpsta, turpinājuma ainai nav, bet tas ir skaidri nojaušams, jo meitene neizrāda nekādu pretošanos. Izrādē bērna iegūšana parādīta kā brīnums, kas nokrīt no debesīm. Ar šādu mācību bērniem nekļūst skaidrāks nekas.

Aktieri ģērbti kā skolnieki. Puišiem krekli, spilgtas jakas, šorti virs ceļa, bikšturi un garās zeķes, kas stiepjas līdz augšstilbiem. Meitenes ģērbtas blūzēs, svītrainos svārkos līdz celim, zeķbiksēs, ar pelēkām jaciņām, kas atgādina komunisma laikus, kad nebija iespējas dabūt neko ekskluzīvu un vairākām meitenēm apģērbs bija vienāds. Meitenēm mati skaisti sapīti bizēs. Ja puiši vairāk izceļas ar apģērbu, tad meitenes ar izturēšanās veidu un dzīvīgumu. Vienīgā ir Morica māte, kas izceļas ar savu ārieni. Viņa tērpta skaistā, garā spīdīgi bēšā kleitā, kas izceļ viņas augumu. Viņa tērpjas tik skaisti, lai patiktu sava dēla draugam. Un atkal jautājums – vai tāda veida attiecības ir jārāda bērniem?

pavasaraatmoda

Izrādē spēlē aktieri: Daumants Švampe, Miķelis Žideļūns, Lienīte Osipova, Laila Kirmuška, Audra Pētersone. Ja mērķauditorija ir bērni, tad viņi spēlē labi, jo tieši tāds spēles veids raksturīgs pasakām un stāstiem, ko stāsta maziem bērniem: maigāka balstiņa, izteikta emociju maiņa un uzspēlēts muļķīgums. Ja mērķauditorija ir pusaudži, kā norādīts arī mājaslapā, tad šis spēles veids neder, lai uzrunātu jauniešus. Jauniešiem uztvere ir daudz asāka, tie jau var paredzēt, kā varoņi reaģēs un tas izrāda padara nomācošu un garlaicīgu. Kā mazam bērnam tev ar karotīti liek mutē lietas, ko tu jau zini. Aktieri vēl joprojām spēlē kā leļļu teātrī.

Uzvedumu var pelt, bet sociālajos tīklos to cilvēki jau izdarījuši pietiekami. Tāpēc, tomēr par spīti visam ne tik labajam, gribu uzslavēt teātri par uzdrīkstēšanos rādīt patiesību, jo, kā uzsver pats teātris, svarīgi ir runāt un uzticēties otram.

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *