Ģertrūdes ielas teātra izrāde “Leģionāri” jeb Patriotisma trūkums latviešos pirms svētkiem

izrade-legionari-rezisors-valters-silis-17-43209940

Diskusija ar kaušanos- kā norāda režisors Valters Sīlis, savu pirmizrādi piedzīvoja 2011. gada 14. septembrī. Tātad, kāds laiciņš jau pagājis, bet kā latviešiem nacionāli svētki klāt, tā atkal latviešos iedegas patriotisms un svarīga svētku sastāvdaļa ir šīs izrādes apmeklēšana. Pati uz izrādi eju, lai beidzot saprastu, kas ir tas, kas saviļņo latviešus, kam parasti patīk visu kritizēt un atzīt par nelabu esam.

Mani pārsteidz Ģertrūdes ielas teātra pagalms un iekštelpas. Bēdīgas ķieģeļu sienas, smagas metāla durvis, pretīgs gaitenis, sajūtos kā kādā patversmē, bet ja tā padomā, tagad jau Rīgā patversmes ir salīdzinoši ērtas un patīkamas. Pirmo reizi biju šī nama viesis. No vienas puses atbaida un atgrūž no otras puses vilina- kā jau viss, kas ir netradicionāls un svešs.

“Leģionāri” izrāde, kurā spēlē divi aktieri: Karl Alm (Somija) un Kārlis Krūmiņš, kas ir arī līdzautori. Šie divi aktieri dinamiski stāsta par latviešu leģionāru situāciju pēc Otrā pasaules kara. Tie bēguļoja apkārt pa Latviju, aizpeldēja mazās laiviņās uz Zviedriju, kur tiem neklājās labāk. Uzsvars ir uz Zviedrijas valsts lēmumu- izdot vai neizdot bēguļotājus Padomju Krievijai, lai tā var izrēķināties ar tiem, kā vien vēlas, jo viņi ir bijuši pret padomju gribu, cīnījušies nacistu pusē.

Aktieri bieži maina lomas- te viens ir latviešu leģionārs, te krievu karavīrs, te atkal zviedru zemnieks vai valstsvīrs. Aktierspēle ir laba, dažos mirkļos varētu teikt pat ļoti laba. Savā veidā viņi tēlo lomas,  no citas puses raugoties, viņi atklāti pauž arī savu personisko viedokli par notiekošo, kas parasti teātrī paliek aizkulisēs. Katram ir savas interpretācijas par notikušo.

Lielākoties izrādē tiek runāts angļu valodā, un tur sākas problēmas. Protams, tas ir moderni un arī nepieciešams, jo viens no aktieriem ir soms, bet dažubrīd aktieri runā ļoti ekspresīvi, katrs savā valodā un vienlaicīgi un es, kā skatītājs, dzirdu tikai atsevišķus vārdus, frāzes, zilbes, kas man neļauj noprast, ko viņi vēlas pavēstīt. Kā arī neesmu apguvusi angļu valodu tik spoži, lai visu saprastu. Aktieri bieži arī runāja par klusu, un, tad jau gribēdams, nevari izzīlēt, ko viņi tur murmina… Bēdīgi. Man šī izrāde bija liela pārbaude: visu laiku cītīgi jāklausās, jādomā līdzi vēstures notikumiem, pie sevis jātulko. Tas viss pārāk daudz nodarbināja manu prātu, lai spētu baudīt spēli.

Izrādē tiek iesaistīti arī skatītāji. Liekas, tāpēc daudzi pat nāk uz šo izrādi, lai tiktu izraudzīti par aktieru palīgiem. Tas spēli rada aizraujošāku. Izvēlētais cilvēks mulst, sēžot spēles centrā uz krēsla, jo tam nav atļauts neko runāt. Skatītājus tas sasmīdināja, tāpēc vērtēju, ka šis gājiens bija ļoti labi izdomāts.

Scenogrāfija bija miniminimāla. Daži krēsli, galds, pārbīdāma tribīne un Zviedrijas, Padomju Savienības, Latvijas un Fašistiskās Vācijas karogi dibenpllānā. Tukšā telpa arī radīja domu galvā, ka katram jau ir savs viedoklis par vēsturi un šādā brīvā atmosfērā to ir vieglāk saklausīt.

Publikā lielākoties bija jaunieši un jauna gadagājuma cilvēki, tāpēc varētu  likties, ka ar angļu valodu tad jau nevajadzētu būt problēmām. Un tomēr bija. Cilvēki knosījās, sačukstējās un nereaģēja, kad tiem tika jautāts viņu viedoklis, jo tie nesadzirdēja angļu valodā uzdoto jautājumu. Tātad tomēr lielu lomu spēlēja tas, ka dzimtā valoda šajā izrādē skanēja tik maz.

legionaari

Un beigu beigās es nekādi nesaprotu tos cilvēkus. Līdz ar mani viņi skatījās šo izrādi, ik pa laikam skatoties laikrādī… Bet kad izrāde beidzās, ovāciju jūra pāršalca zāli (he, varbūt vainīga akustika!).

Šī izrāde uz mani neatstāja nekādas īpašās emocijas. Jā, tie ir jaunu formu meklējumi, savā veidā pat veiksmīgi. Bet kopumā izrādē nav piesaistes punkta. Es palieku malā.

Izeju no ēkas, visi ir sajūsmā. Eju uz tramvaja pieturu un domāju: esmu vīlusies izslavētajā izrādē, bet tas jau neliedz man justies kā patriotei!

Te atkal pierādās dzīves patiesība: kas vienam der, otram ir pilnīgi tukša vieta!

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , , , , , ,

7 Comments

  1. Zviedrijas karogs tas ir, meiten, Zviedrijas.
    un varbūt ir vērts meklēt profesionālu palīdzību, ja neizdodas sadzirdēt, ko aktieri “murmina” telpā, kurā “ovāciju jūra” pēkšņi ir pārsteidzoši skaļa? no savas pieredzes saku, ka viss spēles laukumā teiktais ir labi dzirdams un saprotams.

    Komentēt

    1. Manuprāt, ne katrā izrādē viss ir vienādi, kā Jūs cenšaties apgalvot. Un vai esat sēdējusi visās vietās, lai tā varētu apgalvot? Par karogu- paldies par labojumu, sajaucu, jo no Somijas nāk aktieris. Profesionālu palīdzību tomēr nemeklēšu, jo viņiem pie šīs lietas jāpiedomā, jo es nebiju vienīgā, kas nedzirdēja.

      Komentēt

  2. Varbūt Jums vēl mazliet jāpastudē teātra zinātne, pirms kaut ko rakstīt par teātri.

    Komentēt

    1. Paldies par ieteikumu! Kā jau minēju savā blogā, esmu tikai sākusi mācīties un man vēl daudz kas jāapgūst.

      Komentēt

  3. man bija tā laimīgā iespēja izrādi redzēt vairāk nekā vienu reizi un sēdēt dažādās vietās (ne pirmajā rindā). par dzirdamību nevarēju sūdzēties. Jūs apgalvojat, ka aktieriem būtu jāpiestrādā pie dikcijas (tekstā pieminētā “murmināšana”).. bet vai par ko citu, neskaitot klasisko spēles stilu, esat lekcijās dzirdējusi? aktieri izrādes sākumā, manuprāt, īpaši uzsver, ka skatītāji NEATRODAS Nacionālajā teātrī.
    un vēl. draudzīgs ieteikums uzlabot angļu valodas (un, vēlams, arī citu svešvalodu) prasmes. ceru, ka apmeklēsiet izrādes un teātru festivālus arī ārpus šīs valsts robežām. citādi var gadīties, ka Jūsu kritikas būs un paliks ļoti provinciālā līmenī.
    veiksmīgi.

    Komentēt

    1. Paldies par atbildi, tagad varu saprast Jūsu nostāju.

      Komentēt

  4. Manuprāt, tiem mutes brūķētājiem savu reizi vajadzētu atcerēties vienu vērtīgu teicienu: “Neviens meistars no debesīm nav kritis!” Ja cilvēks pats kaut cik nodarbojas ar rakstniecību, tad nekad nesauks otra rakstīšanas manieri par provinciālu, jo pats labi zina, ka to savu “rozīni” jebkurā literatūras stilā atrast ir diezgan grūti un tas nāk ar laiku. Es piekrītu, ka Ilvai ir, kur augt, bet visu cieņu viņai, ka viņa vispār to dara un cenšas! Kaut vairāk būtu tik uzņēmīgu studentu!
    Turies braši, Ilva, un viss notiks! : )

    Komentēt

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *