Manas atsauksmes par izrādi “Sight is the Sense that Dying People Tend to Lose First”

Ģertrūdes ielas teātris atsauksmes

aktieris Leons Leščinskis

Ģertrūdes ielas teātris šoreiz ķēries vērsim aiz ragiem, radot izrādi, kas ļoti atšķiras no ierastajām. Izrāde tapusi, pārtulkojot britu mākslinieka un rakstnieka Tima Etčelsa (Tim Etchelss) darbu ”Sight is the Sense that Dying People Tend to Lose First”. Izrādē piedalās viens aktieris – Leons Leščinskis. Izrādes režisors- Mārtiņš Eihe.

Iestudējuma teksts sastāv no lielākoties savā starpā nesaistītiem vārdiem, teikumiem, kas vieni paši neko daudz neizsaka, bet virknējumā parādās to nozīme un jēga. Liekas, aktieris runā pirmo, kas trāpās uz mēles, daudz nedomājot un nevienam nemelojot. Viņš runā par visu: dzīvniekiem, laika apstākļiem, cilvēka veselību, pasaules iekārtojumu utt. Apziņas plūsmas vēstījums klejo no viena temata pie cita, tā arī neatklājot kādu galveno problēmu, kas ļautu izlobīt kādu dziļāku domu.

Leons Leščinskis labi sevi pierāda šajā lomā. Balss skaļuma mainīšana, klusuma brīži un pauzes īstajās vietās stāstījumu padarīja dzīvu. Ja šī izrāde notiktu kādā mazākā klubiņā, nodomātu, ka aktieris tekstu izdomājis uz vietas, jo teksta plūdums bija dabisks un nesamākslots. Ik pa laikam atskan kāda asprātīga frāze, kas skatītājos izsauc klusu ķiķināšanu. Ritot izrādei, skatītāju smiekli kļūst arvien skaļāki un nevaldāmāki, jo kopējā enerģija zālē ir uzlādēta un skatītāji ir atraisījušies, bet līdz galam izrāde tomēr nesagūsta.

Agnese Zeltiņa

Izrāde “Sight is the Sense that Dying People Tend to Lose First”

Par spīti labajam aktiera sniegumam izrāde nesniedz cerēto gandarījumu. Ir grūti tik ilgi sekot vārdu virknējumiem, smadzenes nespēj vēl aptvert visu pateikto, kad jau nākamā deva ir nolikta priekšā. Iespējams, tā ir mana problēma, ka es nespēju atslēgties un baudīt tāpat. Meklēju saikni starp dažādiem vārdiem, kur, iespējams, tās nemaz nav, tērējot laiku, lai varētu skatīt izrādi ar brīvāku prātu.

Tomēr ir arī citi mīnusi, par ko izrādes veidotāji varēja piedomāt. Piemēram, skatītāja uzmanību nevar noturēt ar tekstu 1 stundu un 10 minūtes (protams, ir arī izrādes, kas to spēj). Skatītājs ir atnācis uz teātri, lai kaut ko redzētu, un šeit diemžēl nav uz ko skatīties. Viens aktieris, gaismas staru iekļauts, skatuves vidū stāv zolīdi ģērbies un runā. Un viss. Skatītājs varētu nenākt uz teātri, bet sēdēt mājās, klausoties radio, un rezultāts būtu tāds pats.

Tā kā šis ir tulkojums, tad arī daži joki likās ļoti samocīti un jokaini, jo latviešu valodā vienkārši tādu teicienu nav.

Un skatītāji likās nesagatavoti izrādes formai. Tā saucamās – stāvizrādes pie mums vēl nav tik izplatītas un lielākoties tās ir cilvēku smīdināšanai, ne dzīves jēgas apcerēšanai.

Lai arī mani šī izrāde neuzrunāja, paldies teātrim, kas tomēr uzdrošinājies ieviest ko jaunu un neredzētu.

Bilžu autore: Agnese Zeltiņa

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , ,