Manas atsauksmes par izrādi “Divpadsmit krēsli”

Jaunais Rīgas teātris

Jevgēņijs Isajevs un Ostaps Benders

2014. gada 7. decembra vakarā Jaunajā Rīgas teātrī savu grandiozo pirmizrādi piedzīvoja Alvja Hermaņa režisētie “Divpadsmit krēsli”. Lielās zāles sezonas grāvējs balstīts uz divu autoru Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romānu, kur savijas ebreju stāsti un anekdotes, atklājot krāšņo ebreju ielas folkloru. Romāna notikumi risinās 20.gs. 30. gados, bet tikpat labi tie varētu norisināties mūsdienās. Un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc skatītāji smējās par jokiem pilnā kaklā, lai gan absurds bija gandrīz viss, ko rādīja uz skatuves.

Stāsts ir par kādu izbijušu muižnieku Ipolitu (spēlē Gundars Āboliņš), kuram sievasmāte mirstot paziņo, ka vienā no 12 krēsliem paslēpusi dārglietas. Tikai problēma tāda, ka šie divpadsmit skaisti apšūtie koka krēsli jau sen vairs neatrodas vietā (pat ne tajā mājā), kur tos sievasmāte atstājusi. Bagātības saodis, nez no kurienes parādās bravurīgais Ostaps Benders (Andris Keišs), kurš piesakās palīdzēt Ipolitam atrast dārglietas. Pilsētiņa ir maza, tāpēc svētais tēvs (Ģirts Krūmiņš) nesmādē pārkāpt sava amata tiesības. Padzirdējis sievasmātes pēdējā grēksūdzē par bagātībām, viņš izdomā tās sameklēt pirms Ipolita. Krēslu mednieki lieto gan atļautus, gan lielākoties neatļautus līdzekļus, lai beigu beigās peldētos 150 000 rubļos. Piedzīvojumos tiek satikti veci draugi un paziņas, Ipolits paspēj iemīlēties jaunā meitenē, Ostaps izkrāpj no cilvēkiem simtiem rubļu.

Turpināt lasīt →

Par Putru, Hermani un strebšanu…

Atsauce uz A. Hermaņa interviju laikrakstā “Diena” maija beigās un paziņojumu 11. jūnijā par politiskā teātra izgāšanos Latvijā.

Daļu raksta var izlasīt šeit: http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/hermanis-riga-ir-populisma-kilniece-14009332

un otru paziņojumu šeit: http://www.jrt.lv/zinas

Pēdējā laikā politikas tēma Latvijā ir ļoti aktuāla, jo vēl pirms divām nedēļām notika Pašvaldību vēlēšanas. Lai kā negribētos, šī tēma skāra arī mani. Daudz es no politikas nesaprotu un politikas mācības pamati no vidusskolas jau ir piemirsušies. Bet, ņemot vērā priekšvēlēšanu kampaņu pamatīgos apmērus, esmu tajā visā tāpat iekšā.

Ar interesi noklausījos pirmo interviju ar Alvi Hermani. Tas notika neilgi pēc izrādes “Tautas ienaidnieks” noskatīšanās. (Pirmizrāde 14. maijā) Tajā mirklī mani pārņēma prieks, ka kāds sācis par to tik tieši runāt. Biju sajūsmā par viņa izteicieniem un skarbo valodu. Es pat īsti nepadomāju, ko viņš saka, man patika skaļais veids, kā viņš sevi pasniedz.

Turpināt lasīt →

Teātra un vēstures guru- Vilis Daudziņš JRT izrādē “Vectēvs”

vecteeevs

Ideja par šādu izrādi radās aktierim Vilim Daudziņam, kas vēlējās izsekot sava vectēva gaitām Otrajā pasaules kara laikā un pēc tā. Informācijas bija ļoti maz, tāpēc viņš pētīja dokumentus un materiālus, kas bija pieejami Kara muzejā. Viņš atrada vairākas personas ar tādu pašu uzvārdu, kā viņa vectēvam- Savickis un tikās ar tām, lai noskaidrotu ko vairāk par karu un varbūt uzietu uz pēdām savam vectēvam. Izrāde „Vectēvs” tapa gada laikā. Vilis Daudziņš savāca materiālus, uzrakstīja tekstu, kā arī pats uz skatuves spēlēja visus personāžus, bet ar režisoriskajiem jautājumiem nodarbojās Alvis Hermanis, un scenogrāfs bija Uģis Bērziņš. „Vectēvs” savu pirmizrādi piedzīvoja 2009. gada 16. janvārī. Jaunais skatījums uz karu skatītājam liek aizdomāties par savām vēstures zināšanām un savu vectēvu pieredzi, jo katram tā bijusi savādāka.

Turpināt lasīt →