Manas atsauksmes par Nacionālā teātra izrādi “Trīs māsas. Refleksija”.

Palasīsim Čehovu.

Reklāmas foto no izrādes “Trīs māsas. Refleksija”

Dodoties uz izrādi “Trīs māsas. Refleksija” 21. novembrī (pirmizrāde notika 12. oktobrī), esmu sagatavojusies ļaunākajam – ka būs bezgala mokoši un garlaicīgi, ka neko nevarēs dzirdēt, visticamāk aizmigšu un vakars būs izbojāts. Zinot visus šos apstākļus, esmu labi paēdusi (arī man blakus sēdošā dāma cenšas ātri pieveikt mazo trauciņu ar siļķi kažokā pirms izrādes sākuma), izgulējusies un apbruņojusies ar pacietību, un tas viss ne jau tāpēc, ka nespētu pieļaut sev tīkamā režisora Vladislava Nastavševa neveiksmi. Nē, vienkārši gribu būt moža un saprast, kuri puzles gabali neliekas kopā un kāpēc, un vai būtu iespējams darīt kā savādāk, lai teātra brīnums piedzimtu.

Mazs trauksmes signāls ir nepilnā zāle, kur aizpildītas sēdvietas pilnībā ir tikai parterā, atstājot tukšus caurumus pirmajā un otrajā balkonā. Tātad tauta runā. Pēc pirmā cēliena zāle paliek vēl tukšāka, bet demonstratīvi durvis neviens necērt un skaļi neviens nebļaustās gaitenī par sabojāto vakaru, tikai klusi apģērbjas un dodas mājup. Pat zinot, ka obligāti jāredz izrāde visā tās garumā, prātoju, vai es būtu viena no tiem, kas dotos prom pēc pirmā cēliena. Un atbilde ir – nē.

Turpināt lasīt →