Manas atsauksmes par izrādi “Svinības” Dailes teātrī

Traģikomēdija, kurā negribas ne smieties, ne raudāt, bet iet prom

Režisors Aleksandrs Morfovs par savu trešo darbu Dailes teātrī izvēlējies Tomasa Vitenberga un Mogensa Rukova filmas “Festen” (“Svinības”) scenāriju, ko pats arī pielāgojis skatuves vajadzībām. Scenogrāfiju veidojis Mārtiņš Vilkārsis. Galvenajās lomās ir Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ķesteris, Rēzija Kalniņa, Indra Briķe, Lauris Dzelzītis un Artis Robežnieks.

Izrādes skatītāji, manuprāt, sadalās divās daļās: tie, kas Vitenberga filmu redzējuši un nesaprot, kāpēc tādi smagi notikumi uz skatuves atrādīti tik absurdi komiski, un tie, kas filmu nav redzējuši un priecājas par košām dzīves ainiņām un sajūsmā klapē plaukstiņas. Tā īsti es nepiederu ne pie vienas no šīm grupām, jo pirms izrādes filmu nebiju redzējusi, bet izrāde man ļoti nepatika. Tā bija tā retā reize, kad tik ļoti gribējās iziet cēliena vidū. Kā tik gaumīgs scenogrāfs, labi aktieri, ievērojams režisors var kopā izveidot ko tik nebaudāmu? Liekas, šoreiz katrs strādājis atsevišķi mājās pēc savas saprašanas un beigās tas viss uzlikts uz skatuves, nedomājot, kādu vēstījumu kopumā tas dos skatītājiem.

Turpināt lasīt →

Dailes teātra kases un emociju grāvējs “Oņegins”

photo_151_1

Ir jau pagājušas vairākas dienas, bet emocijas vēl nav norimušas.

Ceturtdien 21. februārī biju Dailes teātrī uz „Oņegina” ģenerālmēģinājumu. Satraukums. Gaidas. Lielas cerības un pilnīga laime.

Vajadzētu saglabāt kaut kādu intrigu, neatklājot uzreiz visu, bet šoreiz tas neies cauri. Man ļoti patika!

Rakstu to uzreiz, jo zinu, ka man piekusīs roka un iespējamība ir diezgan liela, ka visu uzreiz neuzrakstīšu.

Neko iepriekš nebiju lasījusi par jauno izrādi divu iemeslu dēļ, kas apstrīd viens otru: no vienas puses negribēju neko zināt, lai būtu lielāks pārsteigums, bet no otras es tomēr esmu liela aizmārša, tāpēc tāda vienkārša lieta, kā palasīt informāciju par jaunuzvedumu visu laiku tika atstāta novārtā.

Sēžam meitenes pēdējās rindās un gaidam izrādes sākšanos. Sāk skanēt mūzika, zālē ir tumsa, bet cilvēku čalas vēl nebeidzas. Balsis norimst tikai tad, kad iededzas blāva gaisma un uz skatuves priekšās no abām pusēm vienlaicīgi iznāk divi vīrieši ģērbti greznās frakās. Kā noskaidrojas dažus mirkļus vēlāk- tie ir duelanti. Jau no pirmajiem Kārļa Lāča mūzikas akordiem, no šī pirmā uznāciena, no pirmām izdziedātajām notīm izrāde ietin mani tās burvībā un neatlaiž līdz pat izrādes beigām, tāpēc man pat nepatika, ka starp cēlieniem bija starpbrīdis. Negribējās, lai kāds izjauc šo īpašo dvēseles stāvokli. Varēju sākt baudīt. Jā, tieši tādu vārdu es minētu par šo izrādi- Bauda.

Turpināt lasīt →