Manas atsauksmes par JRT izrādi “Pēdējā Ļeņina eglīte”.

Pēdējais Ļeņins citiem, pirmais – man.

20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī savu pirmizrādi piedzīvoja filozofa Ulda Tīrona iestudējums “Pēdējā Ļeņina eglīte”. Tas bija otrais jauniestudējums, kas tapis jaunajās JRT, bet bijušās Tabakas fabrikas telpās. Lielās pārmaiņas piedzīvojušais teātris un trupa, kas zaudējusi vairākus labus kolēģus, liekas, nu ir gatava jaunam darba cēlienam. Un šī izrāde, manuprāt, ir spēcīgs pieteikums tam ar savu diskutablo pētāmo objektu – Ļeņinu, ekstravaganto, neierasto spēles stilu un aktieru saliedētību.

Ir pagājušas gandrīz četras nedēļas kopš pirmizrādes un jau tagad sabiedrībā valda divi diametrāli pretēji viedokļi par redzēto (protams, nevaru garantēt, ka visi, kas interneta komentāros bļaustās ar savu viedokli, ir izrādi redzējuši). Vieni apgalvo, ka tas ir pilnīgi jauns veids, kā paskatīties uz varoni – slepkavu Ļeņinu un sevi, kas viņa “gaismā” ir uzaudzis un dzīvojis, citi – ka, tas ir slavinošs cildinājums briesmīgam cilvēkam, nesaskatot tur ne kripatiņu ironijas. Vēl ir tādi, kas mēģina savas domas ielikt vienā vai divos vārdos, piemēram, mēsls, sūds, šizofrēnija un bezcerīga izrāde. Nepievēršot vērību pēdējiem, vairāk pati sliecos uz pirmo cilvēku grupu, kaut arī pati neesmu dzīvojusi tajā laikā un sevi ar Ļeņinu nesaistu. No vienas puses, žēl, ka man nav to asociāciju, lai izrāde uz mani iedarbotos emocionāli, no otras puses, tas dod man iespēju izrādi skatīt kā aizraujošu elementu puzli, kuru pati varu likt, kā vēlos. Un vispār būtu muļķīgi žēloties, ka neesmu dzīvojusi padomju laikos, neesmu baudījusi komunisma augļus, kas sagrauj cilvēka individualitāti un runas brīvību.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Divpadsmit krēsli”

Jaunais Rīgas teātris

Jevgēņijs Isajevs un Ostaps Benders

2014. gada 7. decembra vakarā Jaunajā Rīgas teātrī savu grandiozo pirmizrādi piedzīvoja Alvja Hermaņa režisētie “Divpadsmit krēsli”. Lielās zāles sezonas grāvējs balstīts uz divu autoru Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romānu, kur savijas ebreju stāsti un anekdotes, atklājot krāšņo ebreju ielas folkloru. Romāna notikumi risinās 20.gs. 30. gados, bet tikpat labi tie varētu norisināties mūsdienās. Un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc skatītāji smējās par jokiem pilnā kaklā, lai gan absurds bija gandrīz viss, ko rādīja uz skatuves.

Stāsts ir par kādu izbijušu muižnieku Ipolitu (spēlē Gundars Āboliņš), kuram sievasmāte mirstot paziņo, ka vienā no 12 krēsliem paslēpusi dārglietas. Tikai problēma tāda, ka šie divpadsmit skaisti apšūtie koka krēsli jau sen vairs neatrodas vietā (pat ne tajā mājā), kur tos sievasmāte atstājusi. Bagātības saodis, nez no kurienes parādās bravurīgais Ostaps Benders (Andris Keišs), kurš piesakās palīdzēt Ipolitam atrast dārglietas. Pilsētiņa ir maza, tāpēc svētais tēvs (Ģirts Krūmiņš) nesmādē pārkāpt sava amata tiesības. Padzirdējis sievasmātes pēdējā grēksūdzē par bagātībām, viņš izdomā tās sameklēt pirms Ipolita. Krēslu mednieki lieto gan atļautus, gan lielākoties neatļautus līdzekļus, lai beigu beigās peldētos 150 000 rubļos. Piedzīvojumos tiek satikti veci draugi un paziņas, Ipolits paspēj iemīlēties jaunā meitenē, Ostaps izkrāpj no cilvēkiem simtiem rubļu.

Turpināt lasīt →

Par teātri, kas neslēpjas, bet tieši otrādi- atkailinās. JRT izrāde “Dukši”, LLT “Pavasara atmoda”, Dailes t.”Eņģeļi Amerikā”

Duksi3_fDeinats

Pēdējā laikā bieži uz Latvijas teātru skatuvēm parādās tēmās, kas saistītas ar netradicionālu seksuālo orientāciju.

Homoseksuālisms pastāv, kopš pastāv cilvēce. Jau Senajā Grieķijā pastāvēja tāds attiecību modelis, kur savienojās divi viena dzimuma pārstāvji, parasti vīrietis pusmūža vai brieduma gados un jauneklis pusaudža gados. Viņu starpā pastāvēja gan emocionāla, gan arī seksuāla rakstura attiecības. Tas nebija nekas ārkārtējs. Grieķijas tā laika sabiedrība nešķīra seksuālo iekāri un uzvedību pēc dzimuma, bet gan pēc lomas seksuālajā aktā- aktīvā vai pasīvā. Aktīvā loma saistījās ar vīrišķību, augstāku sociālo statusu, briedumu, bet pasīvā ar sievišķību, zemāku sociālo statusu un jaunību.

Kristietība no jauna skāra homoseksuālisma tēmu. Bībeles senākie teksti uzrakstīti pirms 3 500 gadiem, bet Latvijā kristietība tika ieviesta tikai 13.gs. Jau kristietības aizsākumos pāvesti apzinājās, ka šādas attiecības valda un viņi tās nosodīja. Lielāku uzmanību viņi pievērsa attiecībām starp diviem vīriešiem, ignorējot faktu, ka šāda, kristietību graujoša aktivitāte, norisinās arī starp sievietēm. Laika gaitā, kristietībai izplatoties, attieksme pret homoseksuālismu kļuva arvien noraidošāka, tādā veidā pat cenšoties viņus izstumt no sabiedrības. Mūsdienās izpratne ir mazliet mainījusies un dažas baznīcas Bībeles tekstu ir interpretējušas tā, ka tas nav nekas nosodāms un amorāls, sludinot tālāk par Dievu, kas pieņem cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Turpināt lasīt →

Telpas interpretācija V. Nastavševa izrādēs “Jūlijas jaunkundze” un “Tumšās alejas”

Image

Šis referāts tika radīts jauno teātra zinātnieku konferences vajadzībām, kas notika šī gada 14. jūnijā.

2012./2013. gada sezona bija pārsteigumiem bagāta kā uz skatuves, tā aizskatuvē. Jaunas tēmas, tabu pārkāpšana, nevalstisko teātru izrāžu popularizēšanās, klasiķu darbu iestudējumi jaunās vēsmās, jauno rakstnieku un režisoru sadarbība, kas kopā veido oriģinālu darbu. Dramatisko iestudējumu žanriskā amplitūda ir ļoti plaša – no vistraģiskākās drāmas līdz smieklīgākajai komēdijai, pa vidu atstājot darbus, kam īsti žanru nevar noteikt, kā, piemēram, JRT izrāde „Pirmie aplausi”.

Aizgājušajā 2012./2013. gada sezonā spēcīgi sevi pierādīja jaunie režisori, tādi kā Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs un citi. Tie vairs nebija mēģinājumi ielavīties starp jau pazīstamiem režisoriem, bet gan jau ar sev raksturīgiem rokrakstiem apveltītas izrādes, kas pierāda jauno režisoru patstāvību. Kā spēcīgākās minu izrādes Valmieras Drāmas teātrī „Jūlijas jaunkundze”, „Raudupiete”, Krievu drāmas teātrī „Indrāni” un Dirty Deal Teatro „NAP”, kas izpelnījusies īpašu uzmanību, jo Jānis Balodis ir gan teksta autors, gan aktieris, un pievēršas politiskajām nejēdzībām, kas notiek pašlaik Latvijā.

Turpināt lasīt →

Tumšo dzīļu vilinājums JRT izrādē “Tumšās alejas”

_u7g3255-w

Jaunais Rīgas teātris atkal mani pārsteidza: ar pārdrošo un citādo, par ko citi baidās vai ir pārāk kautrīgi, lai par to runātu.

Izrādes režisors ir talantīgais un jaunais mākslinieks Vladislavs Nastavševs. Viņa režijā esmu redzējusi tikai vienu izrādi “Jūlijas jaunkundze”, kas tika iestudēta Valmieras teātrī. Izrāde mani šokēja ar savu tiešumu.

Tāpat arī izrāde “Tumšās alejas” paceļ gaismā to, par ko citi noklusē. Sekss, kaisle, dzīvnieciska instinkta cilvēciskas būtnes, kas cīnās par vietu uz šīs zemes un vientulība.

Teksta autors ir krievu dzejnieks Ivans Buņins. Lai arī izrāde notiek latviski ar dažām dziesmām krievu valodā, izrādei cauri vijas krievu temperaments, kas padara izrādi vienu mirkli spraigāku, bet otru tik maigu un liegu.

Izrāde ir sadalīta 10 stāstos, katrā no stāstiem tiek aplūkota mīlestība un tās dažādās izpausmes: cerības, gaidīšana, ilgas pēc otra, ciešanas, nepārvarama kaisle, pieradums, otra cilvēka idealizēšana u.c. Mīlnieku lomās iejūtas JRT labākie un kolorītākie aktieri: Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa un Baiba Broka.

Turpināt lasīt →

Latvieši + mīlestība = ? JRT izrāde “Latviešu mīlestība”

4f0c5bd7d3a70

Jaunajā Rīgas teātrī jau vairākus gadus rāda izrādi “Latviešu mīlestība”.

Kas tad ir tas, kas skatītājus pievilina nākt uz šo izrādi? Atbilde ir ļoti vienkārša: katrs tad vēlas uzzināt, kāds tad ir tas tipiskais, vidēji svērtais latvietis, kā viņš izskatās, ko viņš ēd un visbeidzot- kā tad mīl?

Bet tādās kategorijās izrādi ielikt nevar.

Nekas nav viennozīmīgs. Katrs cilvēks ir individuāls radījums. Katram ir savas sāpes, savas patiesības, pēc kurām tas dzīvo.

Bet mēs visi gribam mīlēt un tikt mīlēti! Tas tad arī ir tas, kas vieno visus stāstu varoņus: tramīgi, kautrīgi, klusi vai tieši otrādi skaļi, pārgalvīgi un traki, bet visi ir gatavi ziedot savu iepriekšējo dzīvi, lai tikai varētu izjust to laimi- Mīlestību!

Jauniešu un sirmgalvju lomās iejūtas JRT spēcīgākie aktieri: Guna Zariņa, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš. Kā aktieri tā pārējā komanda, kurā ietilpst māksliniece Monika Pormale, komponists Jēkabs Nīmanis un režisors Alvis Hermanis, ir padarījuši lielu darbu, lai šī izrāde nonāktu līdz skatuvei. Aktieri izrādes tekstu radīja kopīgi strādājot un vācot materiālus, tas ir t.s. kolektīvās radīšanas princips. Viņu avots bija iepazīšanās sludinājumi avīzēs un patiesi cilvēku dzīves stāsti, kas transformētā veidā arī tiek attēloti uz skatuves. Aktieri etīžu veidā izspēlēja dažādas situācijas, līdz nonāca pie 13 stāstiem. Tieši tāpēc aktieriem ir vieglāk iemiesoties tēlos un ir skaidrāks mērķis, ko tie grib parādīt ar savu tēlojumu, jo tie piedalījās izrādes veidošanā no paša sākuma.

Turpināt lasīt →

JRT izrāde “Pirmie aplausi” jeb Pamodini mani, kad skanēs pirmie aplausi

fdeinats_11_02_2013_417-w

Laikā, kad visi steidzas, tehnoloģijas attīstās ātrāk par cilvēka intelektu un cilvēks strādā četros darbos, lai spētu pabarot savu ģimeni, Jaunais Rīgas teātris atgriežas pie mūsu pirmsākumiem, mūsu senčiem. 2013. gada 13. februārī JRT tika piedzīvota „Pirmo aplausu” pirmizrāde. Izrāde aizved mūs atpakaļ laikā, kad latvieši vēl nebija kristīti un ticēja savam Pērkonam, Mārai un Laimai.

Ierosme izrādei radās no dažiem teikumiem, kas minēti Indriķa hronikā. Hronika vēsta, ka 1205.g. Rīgā notika izrāde par praviešiem, lai pagāni no redzētā mācītos kristīgās ticības sākumus. Tā ir pirmā izrāde, kas minēta jebkuros rakstos, tāpēc izceļas ar tādu nozīmīgumu. Režisors Gatis Šmits kopā ar aktieriem (Baiba Broka, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Vilis Daudziņš) radīja šo darbu, sadarbojoties ar dažādiem speciālistiem: arheologiem, vēsturniekiem, valodniekiem, etnogrāfiem u.c. Aktieri veltīja daudz darba, lai uzrakstītu izrādes tekstu, jo tiek runāts vairākās valodās- viduslejas vācu, lībiešu, latīņu un senbaltu valodās, kurās ir sajaukušās vairākas valodas kopā.

Turpināt lasīt →