Par teātri, kas neslēpjas, bet tieši otrādi- atkailinās. JRT izrāde “Dukši”, LLT “Pavasara atmoda”, Dailes t.”Eņģeļi Amerikā”

Duksi3_fDeinats

Pēdējā laikā bieži uz Latvijas teātru skatuvēm parādās tēmās, kas saistītas ar netradicionālu seksuālo orientāciju.

Homoseksuālisms pastāv, kopš pastāv cilvēce. Jau Senajā Grieķijā pastāvēja tāds attiecību modelis, kur savienojās divi viena dzimuma pārstāvji, parasti vīrietis pusmūža vai brieduma gados un jauneklis pusaudža gados. Viņu starpā pastāvēja gan emocionāla, gan arī seksuāla rakstura attiecības. Tas nebija nekas ārkārtējs. Grieķijas tā laika sabiedrība nešķīra seksuālo iekāri un uzvedību pēc dzimuma, bet gan pēc lomas seksuālajā aktā- aktīvā vai pasīvā. Aktīvā loma saistījās ar vīrišķību, augstāku sociālo statusu, briedumu, bet pasīvā ar sievišķību, zemāku sociālo statusu un jaunību.

Kristietība no jauna skāra homoseksuālisma tēmu. Bībeles senākie teksti uzrakstīti pirms 3 500 gadiem, bet Latvijā kristietība tika ieviesta tikai 13.gs. Jau kristietības aizsākumos pāvesti apzinājās, ka šādas attiecības valda un viņi tās nosodīja. Lielāku uzmanību viņi pievērsa attiecībām starp diviem vīriešiem, ignorējot faktu, ka šāda, kristietību graujoša aktivitāte, norisinās arī starp sievietēm. Laika gaitā, kristietībai izplatoties, attieksme pret homoseksuālismu kļuva arvien noraidošāka, tādā veidā pat cenšoties viņus izstumt no sabiedrības. Mūsdienās izpratne ir mazliet mainījusies un dažas baznīcas Bībeles tekstu ir interpretējušas tā, ka tas nav nekas nosodāms un amorāls, sludinot tālāk par Dievu, kas pieņem cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Turpināt lasīt →

JRT izrāde “Tēvs” jeb Bērns nav suns, neklausīs katram tavam vārdam!

img_3115_w

Pirms kādas nedēļas biju uz Māras Ķimeles iestudēto “Tēvu”.

Kāpēc rakstu tagad?  Jo tēma manī sasāpējusies vēl vairāk kā iepriekš.

Pašā sākumā jau pārsteidz telpas izkārtojums. Nav skatuves paaugstinājumu, skatītāju pirmā rinda ir vienā līmenī ar spēles laukumu. Pirmās rindas skatītāju pēdas atradās uz tā paša paklājiņa, pa kuru staigāja aktieri. Bet skatītāji sasēdināti uz podestiem, kas ļauj lieliski pārredzēt visu telpu. Mēs esam iekšā istabā, kurā visi varoņi dzīvo. Telpa ir iekārtota tā, ka mēs redzam visu: gan verandu, kur sēd nelaimīgā ķēkša, kas ir ar lielu punci un plēš lupatiņu, no kuras vēlāk tamborēs sedziņu, gan tēvu, kas sēd pie viesistabas galda, gan māti, kas paslēpusies virtuvē un noklausās citu sarunas. Telpas nav atdalītas ar sienām. Tas rada to plašuma un kopības sajūtu. Soļus, vārdus, klusus šņukstus dzird visā mājā. Tie atbalsojās mūsu domās. Izrāde bija ļoti emocionāla, tāpēc tik svarīgi bija uzsvērt, kāda ir telpa.

Turpināt lasīt →