Manas atsauksmes par izrādi “Ugunsgrēki”

Mārtiņš Eihe

Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Gints Andžāns

Dailes teātra pirmizrāžu sēriju noslēdz Mārtiņa Eihes režisētā melodrāma “Ugunsgrēki” mazajā zālē, kas pirmizrādi piedzīvoja 2015. gada 8. janvārī. Baisa, vilinoša un ar spēcīgiem aktierdarbiem izrāde mulsina skatītājus ar agresīvo tiešumu un tēmas aktualitāti tieši šajās dienās. Kanādiešu rakstnieks, kas dzimis Libānā, Važdi Muavads savā darbā runā par karu un ko tas izdarījis ar cilvēkiem, kas tajā iesaistīti.

Stāstā savijas daudzu ģimeņu un pat tautu likteņi, kas cietuši no kara šausmām: bēgšana no mājam, klejošana, apšaudes, tuvinieku zaudēšana, cietums, izvarošana un nāve. Ja sakumā autors, rakstot lugu, pievērsies Libānas karam, tad beigās visas atsauces uz to ir pagaisušas, liekot uzsvaru uz pašu karu principu. Katrs karš, lai kur arī tas nenotiktu, ir traģēdija cilvēkiem.

Turpināt lasīt →

Dailes teātra izrāde “Apglabājiet mani zem grīdas” jeb Klusi, klusi raudu es tumsā

Image

Rudens beigās Dailes teātrī noskatījos Regnāra Vaivara režisēto izrādi „Apglabājiet mani zem grīdas”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2012. gada 21. martā, bet savu spožumu nav zaudējusi vēl tagad. Izrāde veidota pēc Pāvela Sanajeva autobiogrāfiskajiem stāstiem par savu bērnību (1993) „Apglabājiet mani zem plintusa” (plintuss- grīdlīste), kuru R. Vaivars pats tulkojis un dramatizējot pārveidojis par homērisku komēdiju.

Skatītāji sapulcējas zālē- Nu tik būs izrāde! Nezinu, vai viņi bija sagatavojušies kam tādam! Jau no pirmās minūtes izrāde mūs pārsteidz, sagrauj un ierauj sevī iekšā. Atskan lamuvārdi, kas attiecināti uz mazu bērnu. Un vairs nesaprotu, kur esmu nonākusi un kāpēc neviens neko neiebilst. Tas mazais cilvēciņš taču to nav pelnījis! Kā pārakmeņojusies ieraujos savā pasaulītē un vēroju notiekošo uz skatuves: varbūt, ka viss beigsies laimīgi un zēns uzaugs laimīgā ģimenē.

Turpināt lasīt →

Dailes teātra kases un emociju grāvējs “Oņegins”

photo_151_1

Ir jau pagājušas vairākas dienas, bet emocijas vēl nav norimušas.

Ceturtdien 21. februārī biju Dailes teātrī uz „Oņegina” ģenerālmēģinājumu. Satraukums. Gaidas. Lielas cerības un pilnīga laime.

Vajadzētu saglabāt kaut kādu intrigu, neatklājot uzreiz visu, bet šoreiz tas neies cauri. Man ļoti patika!

Rakstu to uzreiz, jo zinu, ka man piekusīs roka un iespējamība ir diezgan liela, ka visu uzreiz neuzrakstīšu.

Neko iepriekš nebiju lasījusi par jauno izrādi divu iemeslu dēļ, kas apstrīd viens otru: no vienas puses negribēju neko zināt, lai būtu lielāks pārsteigums, bet no otras es tomēr esmu liela aizmārša, tāpēc tāda vienkārša lieta, kā palasīt informāciju par jaunuzvedumu visu laiku tika atstāta novārtā.

Sēžam meitenes pēdējās rindās un gaidam izrādes sākšanos. Sāk skanēt mūzika, zālē ir tumsa, bet cilvēku čalas vēl nebeidzas. Balsis norimst tikai tad, kad iededzas blāva gaisma un uz skatuves priekšās no abām pusēm vienlaicīgi iznāk divi vīrieši ģērbti greznās frakās. Kā noskaidrojas dažus mirkļus vēlāk- tie ir duelanti. Jau no pirmajiem Kārļa Lāča mūzikas akordiem, no šī pirmā uznāciena, no pirmām izdziedātajām notīm izrāde ietin mani tās burvībā un neatlaiž līdz pat izrādes beigām, tāpēc man pat nepatika, ka starp cēlieniem bija starpbrīdis. Negribējās, lai kāds izjauc šo īpašo dvēseles stāvokli. Varēju sākt baudīt. Jā, tieši tādu vārdu es minētu par šo izrādi- Bauda.

Turpināt lasīt →