Kad spārni ir doti, bet putns nelido. Par Nacionālā teātra izrādi “Klūgu mūks”

Kad spārni ir doti, bet putns nelido

Foto- Margarita Germane

Skats no izrādes “Klūgu mūks”

Iesākot Latvijas Nacionālā teātra 99. sezonu, pirmajam iestudējumam ir uzlikts liels atbildības slogs, kas savu svaru diemžēl nenotur. Indras Rogas režisētā izrāde “Klūgu mūks” Nacionālajā teātrī paliks atmiņā pirmām kārtām ar savu ilgumu – 3 stundas un 40 minūtes un otrām kārtām ar pelēki sudrabaino, nomācošo toni. Mūsdienu laikmetā, kur cilvēki vienmēr ir steigā un vēlas no dzīves pagaršot pa druskai no visa, ir drosmīgi iestudēt tik garu izrādi, īpaši, ja tā stāstīs par latviešu vēsturi. Pēdējos gados par daudz, manuprāt, ir gaudulīgi sērīgu filmu par nabaga latviešiem, kas tik daudzus gadsimtus bijuši nospiesti. Es cienu mūsu vēsturi un apzinos, ka varbūt neesmu to filmu auditorija, bet tajā pašā laikā pietrūkst viedokļu dažādības, kas spētu dot plašāku skatījumu uz neviennozīmīgiem vēstures jautājumiem.

Gan Rogas izrāde, gan Ingas Ābeles romāns “Klūgu mūks”, uz kā izrāde balstīta, nav ieliekama kastē ar manis iepriekš nosauktajām filmām un ir saistošs materiāls no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, tas stāsta par dzimtbūšanas atcelšanu, kas nebija tik skaists un rožains laiks, kā skolas mācību grāmatās stāv rakstīts. Otrkārt, centrā ir divas izcilas latviešu personības: mācītājs un literāts Francis Trasūns un lidotājs Jāzeps Baško, kas aizrauj ar saviem sasniegumiem un pieticīgajam latvietim neraksturīgo sapņu lielumu. Un, treškārt, Ingas Ābeles teksts pats ir baudāms, jo valoda ir bagāta ar neskaitāmiem izteiksmes līdzekļiem, kas to vairāk pārvērš tādā kā leģendā vai poēmā.

Turpināt lasīt →